18. februārī Guttenbergam tomēr nācās atzīt, ka viņš esot "pielaidis kļūdas", kādēļ viņš "pagaidām" nevalkāšot savu doktora titulu līdz brīdim, kad ar savu atzinumu nāks klajā Baireitas Universitātes (Universität Bayreuth) speciāli izveidota komisija plaģiātisma pārmetumu pārbaudei. (Jāpiebilst, ka Vācijā doktora un profesora tituli līdz ar iegūšanu kļūst par oficiālām vārda un uzvārda sastāvdaļām.) Guttenbergs tomēr uzsvēra, ka viņš nekad neesot apzināti kādu maldinājis vai nenorādījis citu personu autorību. Jau dažas dienas vēlāk, 21. februārī, Guttenbergs tomēr krietni negribīgi atzina, ka viņš esot "pielaidis smagas kļūdas" un "sastrādājis lielas muļķības", kā dēļ viņš tagad pastāvīgi atsakoties no sava doktora titula. Neskatoties uz savu pakāpenisko un daļējo atzīšanos, Bavārijas konservatīvās partijas CSU cerību nesējs Guttenbergs līdz šī raksta pabeigšanas brīdim nebija piekritis lielākās opozīcijas partijas SPD, kā arī daudzu zinātnieku prasībām skandāla dēļ atkāpties no aizsardzības ministra amata. Ņemot vērā Vācijā pieņemtos zinātniskos standartus, autoraprāt tomēr pastāv liela varbūtība, ka tuvāko dienu laikā Guttenbergam vēl nāksies spert arī šo sāpīgo un kaunpilno soli.
Kā "Frankfurter Allgemeine Zeitung" (rakstā "Vgl. auch Guttenberg 2009" / "Skat. arī Guttenbergs, 2009") norādījis Jirgens Klaube (Jürgen Klaube), Gutenbergs un viņa aizstāvji līdz šim atsaukušies uz četriem galvenajiem argumentiem: "dažu, nedaudzo kļūdu" arguments, "pāragras nosodīšanas" arguments, "vai tad nav nekā svarīgāka" arguments, kā arī "neaizstājamības" arguments. Runājot par "dažu nedaudzo kļūdu" argumentu, norādīts, ka Guttenbergs vairākās savas disertācijas sadaļās bez izmaiņām vai ar nelielām izmaiņām norakstījis garus citu autoru tekstu fragmentus, šo faktu nenorādot atsaucēs, tādējādi melīgi piesavinoties attiecīgo tekstu autorību. Klaube līdz ar citiem kritiķiem norāda, ka patiesās autorības nenorādīšana šādā kvantitātē un kvalitātē vienkārši nevarot būt pārskatīšanās vai paviršības rezultāts. Runājot par "pāragras nosodīšanas" vai "polītisko nelabvēļu uzpūstas afēras" argumentu, Klaube norāda, ka drīzāk jau pats Guttenbergs un viņa aizstāvji esot pāragri un nepamatoti metušies kritiku noraidīt. Notikumu tālākā attīstība, šķiet, visai nepārprotami pierāda, ka arī šajā jautājumā jāpiekrīt Guttenberga kritiķiem. Retorisko jautājumu, vai nav nekā svarīgākā par atsauču pamatotību vienā zinātniskā darbā, Klaube atbild šādi: "Protams, ka ir vesela virkne svarīgāku lietu."
Tāpat, kā ir svarīgāki jautājumi par to, cik nosodāma ir izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, automašīnas vadīšanas vieglā dzērumā vai prieka meitu atbrīvošana no apcietinājuma pēc premjera lūguma. Šādi pārkāpumi nenoliedzami ir mazāk svarīgi par kara un miera, dzīvības un nāves jautājumiem, ar kuriem savā amatā saskaras aizsardzības ministrs. Bet, vai tādēļ tie būtu atstājumi bez jelkādas ievērības? Paliek tikai pēdējais Guttenberga draugu arguments – atsaukšanās uz sava patrona neaizstājamību. Ņemot vērā to, ka kritiku neiztur neviens no ministra aizstāvju pārējiem argumentiem, šis pēdējais faktiski jau ir kļuvis lieks. Vai tiešām Vācijai nav labāka kandidāta ministra amatam par cilvēku, kurš, dzīdamies pēc akadēmiska goda un slavas, ir gatavs sistēmatiski melot par autorību. Vēl jo vairāk – cilvēks, kurš krampjaini turoties pie sava portfeļa līdz pēdējam cenšas noklusēt un sagrozīt patiesību?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
