Šī gada jūnijā pētījumu aģentūras Data Serviss Vislatvijas aptaujā respondentu izvērtēšanai tika piedāvāts visai netipisks apgalvojums: "Latvijas neatkarība ir vēsturiska kļūda". Parasti netiek jautātas lietas, kurām ir atklāti pretvalstisks raksturs.
Dažās valstīs šāda jautājuma uzdošana aptaujā būtu kaut kas neiedomājams. Un, ja tomēr uzdotu, uz atklātām atbildēm varētu necerēt. Latvijas demokrātijas izpratne šādus šķēršļus neliek. Par to, starp citu, liecina arī pašas atbildes. Tās var kalpot kā labs pretarguments tiem, kas saka, ka savos demokrātijas gados neko neesam apguvuši un sistēmai, kurā dzīvojam, ar demokrātiju vispār nav sakara. Nē, daudzi nebaidās pasacīt, ka šīs valsts pastāvēšana bijusi kļūda. Totalitārās sistēmās vadoņi par šādu viedokļu pastāvēšanu parasti uzzina pārāk vēlu.
Jācer, ka arī pēc šīs publikācijas attiecīgas iestādes nesāks uztraukties. Nu, teiksim par valsts noslēpuma izpaušanu. Jo, lai arī tas, ka mūsu sabiedrībā daļa iedzīvotāju būtu gatavi apšaubīt pašu valsts pastāvēšanas nepieciešamību, ir nojaušams, tomēr tā īsti skaidri izmērīts ar korektām metodēm nav bijis. Jā, bija aptaujas imitācija ar līdzīgu jautājumu TV5 žurnālista Andreja Mamikina raidījumā Bez cenzūras. Tomēr profesionāļi labi saprot, ka "aptaujas", kas tiek veiktas TV raidījumu laikā, tādas ir tikai pēc formas. Tās dod raidījumam realitātes šova atribūtus, bet ar pētniecību tām nav sakara. Te ir citādāk — metodika nav apšaubāma. Te mums ir iespēja saprast, kur īsti 20 neatkarības gadu laikā Latvija ir nonākusi. Un kāpēc.
Divas kopienas
Manā pētnieka praksē ir bijušas situācijas, kad, apskatot atbildes uz kādu jautājumu, konstatēju jebkādu sakarību trūkumu – atbildes sadalās vienmērīgi. Bet, tikko iekļauju etnisko griezumu, tā redzu, ka patiesībā šis vienmērīgais sadalījums nepasaka būtībā neko — tas ir aritmētiskais vidējais no divu kopienu diametrāli pretējiem vērtējumiem. Tāda situācija ir bijusi ne tikai ar jautājumiem, kas skar NATO, Krievijas-Gruzijas konfliktu, bet, piemēram, arī ar tādiem, kur ir runa par uzturēšanās atļaujām ārvalstniekiem.
Šoreiz gluži tā nav. Formulējums ir pārāk pretvalstisks, lai iegūtu tik atšķirīgas atbildes. Drīzāk var runāt par visai vienmērīgu atbilžu sadalījumu nelatviešu grupas iekšienē. Te pastāv ļoti izteikta uzskatu neviendabība, bet nereti — pat uzskatu trūkums. Un ir visai grūti sniegt viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, ko gan īsti viņi vēlas.
Pirms dažiem mēnešiem kādā rakstā portālā Tvnet tika publicēts būtībā anonīms raksts Bet es tik un tā mīlu Latviju, kurā kāda Katja un kāds Sergejs saviem tautiešiem uzdeva jautājumu, ko gan mēs īsti no tiem latviešiem vēlamies [1]. Viens no komentētājiem, kas par sevi pateica vienīgi "iz Rigi" atbildēja: "Nopietns jautājums prasa nopietnu atbildi! MĒS GRIBAM, LAI VIŅI NO MUMS NEKO NEGRIBĒTU!!!!!!!!!".
Protams, tā ir tikai viena atbilde, tomēr acīmredzami nopietna. Un kas tad varētu būt tas, ko latvieši vēlas no krieviem? Konkrētais "rīdzinieks", visdrīzāk, nav apmierināts ar dažādām reālo, neizteikto vēlmju ārējām izpausmēm, kas praksē ir tikai tāda kasīšanās — ka jāprot valoda, jāzina himna, jāizkar karogs, jāatzīst okupācija un tamlīdzīgi. Bet patiesībā aiz tā stāv divas alternatīvas, kas tiek sagaidītas: vai nu esi viens no mums vai brauc prom. Viens no mums, tātad — būtībā latvietis. Vieglu akcentu varbūt piedosim. Izsakoties pavisam ciniski, tas nozīmē — nekaitini ar savu klātbūtni, ar savu valodu, kas gribot negribot jādzird, ar savu mūziku, ko nākas klausīties. Vienkārši ar to, ka esi citādāks. Jo šeit taču ir Latvija. Nu, būtībā tas pats, kas padomju laika anekdotē, ka Rīga ir laba pilsēta, tikai par daudz latviešu. Kaitināja taču šī padomju tautas neviendabība no Krievijas plašumiem nākušos internacionālistus. Un atbraucēji kaitināja šejieniešus. Atšķiras tikai tas, kura rokās kurā brīdī atrodas valsts aparāts un kuram tādējādi ir iespēja šo savu nepatiku ietērpt likumos, kas, protams, nekad skaidri nepasaka: jūs mums nepatīkat. Tā vietā ir dažādas formālas prasības, kas vienai no pusēm atļauj justies drusku komfortablāk.
Un ja tā, vai nebūtu dīvaini, ka valsti, kuras pamatfunkciju daļa krievu saredz tajā, lai latviešiem ļautu justies komfortablāk uz viņu rēķina, nesauktu par kļūdu? Kļūda, no šādu cilvēku pozīcijām raugoties, pat ir maigs formulējums. Drīzāk ļaunprātība.
Un, protams, ir nojauta, ka starp mums ir daudz cilvēku, kas Latvijas valsts pastāvēšanu vienkārši nevēlas — pēc aptaujas vairākiem kolēģiem latviešiem piedāvāju uzminēt, cik liela sabiedrības daļa piekrīt apgalvojumam, ka Latvijas neatkarība bijusi vēsturiska kļūda. Vairums bija sagatavojušies lielākam skaitam. Tātad būtībā mēs akceptējam esošo situāciju un šo viedokli kā neizbēgamu ļaunumu. Tā jau viņi domā — ko nu tur daudz.
Tā ir brīvprātīga abu pušu segregācija. Tie, kuri kontrolē valsts aparātu, no otriem pieprasa zināmas ārējas lojalitātes izpausmes, lai paši justos komfortablāk. Otri, protams, neleģitimē valsts aparātu, kas no viņiem kaut ko tādu pieprasa. Bet praksē kopdzīves forma ir segregācija, ko abas puses akceptē kā vēlamāko, ja nu kopā dzīvot nākas.
Protams, modelis, ko piedāvāju, ir primitīvs. Nelatviešu atbildes ir ļoti neviendabīgas. Te vairāk ir runa par tiem, kas Latvijas neatkarību atzīst par kļūdu. Kā arī par to daļu, kas domā līdzīgi, tomēr viņiem pietrūkst drosmes intervētājam to pateikt, tāpēc nākas slēpties aiz citām atbildēm. Nākas taču rēķināties, ka valsts aparāts tomēr ir latviešu rokās.
Visu rakstu lasiet Politika.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
