Māris Graudiņš: Ietekmes sfēru atgriešanās: Latvijai ir plāns B?
Foto: LETA

Represijas pret Rīgas ostas krievvalodīgo strādnieku nemieriem izsauc Krievijas agresiju Latvijas austrumos. Taivānas virzība uz neatkarības pasludināšanu izraisa Ķīnas vardarbīgu atbildi. Patiesība vai fikcija?

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šie situāciju apraksti aprīļa Foreign Affairs žurnālā ir izdomāti, bet secinājums rodas viens. Gan ASV militārās akadēmijas, gan RAND domnīcas "kara spēles" secina: gan NATO, gan ASV spēkiem šādās krīzēs būtu maz cerību atgriezt status quo Latvijā vai Taivānā.

Ieskats vēsturē un starptautisko attiecību teorijās norāda: pasaule de facto ir atgriezusies pie lielvalstu ietekmju sfērām kā noklusēti atzītas normas. Harvardas politologs Grēms Alisons (Allison) apgalvo, ka abos šajos fiktīvajos gadījumos nesekotu nopietna ASV militāra pretreakcija. Gluži tāpat ASV un NATO spēki klusēja Ungārijas (1956), Čehoslovākijas (1968), Gruzijas (2008) un Ukrainas (2014) konfliktos. Tomēr šodien pastāv ģeopolitiskas realitātes, kas piebremzē valstu pārmērības ārpus savas ietekmes sfēras. Pēc Alisona domām, nepieciešamība uzturēt NATO 5.panta garantijas visdrīzāk izsauktu tikai alianses simbolisku pretestību un atkārtoti pastiprinātas ekonomiskās sankcijas.

Kā reiz norādīju rakstā, kurā oponēju iebrukumam Irākā (15.02.2003. Diena), ASV jau toreiz neiegaumēja starptautiskās politikas "sistēmu teorijas" atziņas. Piemēram, to, ka "Valstis rīkojas tā, lai oponētu jebkurai valstij vai koalīcijai, kas tiecas pēc pārākuma (starptautiskajā ) sistēmā". Nepamatotais iebrukums Irākā un tās neveiksmīgā okupācija pastiprināja ASV – gan kā unipolārās virsvadītājas, gan arī kā vērtību aizstāvētājas – norietu. Nav pārsteigums, ka Krievija un Ķīna, tiecoties atjaunot savu vēsturisko lielvalstu lomu, mērķtiecīgi veicina ASV varas drupināšanu – it īpaši savās apkaimēs.

Taču Latvija nedrīkst būt pārsteigta, ka lielvalstu vēlme vairot to ietekmi tieši savā ģeopolitiskajā telpā var arī ietekmēt mūsu drošības politikas apsvērumus. Atzītākie reālpolitikas aizstāvji – klasiķis Henrijs Kisindžers un Čikāgas universitātes profesors Džons Mīršaimers (Mearsheimer) atgādina: valstis nebūt nemaina savu uzvedību tikai dēļ relatīvi nesen pasludinātās "liberālās pasaules kārtības". Ne vienmēr tās vadās pēc starptautiskajiem likumiem, nepārkāpjot citu valstu teritoriālo integritāti vai neapšaubot citas valsts tiesības iestāties jebkurā aliansē. Uz šo vēsturisko faktu norāda arī mūsu ĀM diplomāts Gints Apals savā analīzē par Auksto karu.1

Latvijai ir vitāli svarīgi iegaumēt Mīršaimera tēzi, ka neviena valsts nevar būt droša par citas nodomiem. Tādēļ valstīm ir dabiskā tendence piesardzīgi kompensēt šo nedrošību ar lielāku bruņojuma arsenālu. Liels nacionālais kopienākums (kas pārsvarā izriet no iedzīvotāju skaita) ir priekšnosacījums valsts spējai aizstāvēt savas intereses. Izejot no šīs "ofensīvā reālisma" analīzes par lielvaras dabisko nedrošību iepretim citām lielvarām, mēs varam izprast – kaut arī tām nepiekrītot – Krievijas bažas par briestošo NATO "ielenkumu". Mēs arī varam to salīdzināt ar ASV politiku sekmīgi dominēt "savā" Rietumu hemisfērā.

Iekams apskatām t.s. "liberālās pasaules kārtības" dominances norieta nozīmi Latvijas ārpolitikai, ieskatāmies ietekmju sfēru jēdziena nesenajos kūleņos. 2008.gadā, kad pēc Krievijas agresijas Gruzija zaudēja 20% no savas teritorijas, ASV prezidenta Džordža V. Buša Valsts sekretāre Kondolīza Raisa (Rice) noliedza "arhaiskās ietekmes sfēras". 2013.gadā demokrātu Valsts sekretārs Džons Kerijs (Kerry) akcentēja šo nostāju – pasludinot, ka "Monro doktrīnas ēra ir beigusies". Kopš 1823. gada ASV bija stingri pieturējusies pie šīs doktrīnas: "vecā kontinenta" lielvaras nedrīkst izvērst kontroli pār kādu Rietumu puslodes valsti. Pēdējos 100 gados Amerika vismaz desmit reizes izmantoja savas ietekmes sfēras "tiesības", lai militāri iejauktos Latīņamerikas valstu politikā (Panamā, Nikaragvā, Kubā, Meksikā, u.c.). Teju 200 gadus Rietumu puslode bija ASV ietekmes sfēra, bet ar aukstā kara beigām tā paplašinājās pat līdz visai pasaulei.

Tomēr ASV apņemšanās nepieļaut ietekmes sfēras – pat vārdos atsakoties no savējās –, drīz vien nomainīja atgriešanās pie agrākās normas. 2017.gadā prezidents Donalds Tramps un toreizējais CIP vadītājs Maiks Pompeo atsaucās uz Monro doktrīnu, lai atbalstītu iespējamu intervenci Venecuēlā. "Liberālās pasaules kārtības" īsais cikls ASV ietekmes sfērā bija noiets.

Vienlaikus neīstenojās ASV unipolārās dominances laikmeta cerība par Ķīnas un Krievijas lēnu konverģenci ar Rietumu vērtībām. Vladimira Putina valdība uzskata, ka "liberālās pasaules kārtības" vērtības un likumi tika izmantoti, lai vājinātu Krieviju. Ķīnas prezidenta Sji Dzinpiņa ērā komunistu partija redz šajā kārtībā draudu autoritāras varas uzturēšanai savā valstī un kā traucēkli plaši izvērstās Rietumu intelektuālā īpašuma piesavināšanās praksei. Laikā kad ASV daļa no pasaules IKP ir noslīdējusi no 25% 1991.gadā līdz 14% patlaban, Ķīnas IKP, salīdzinot to ar ASV IKP, pieauga no 20% līdz 120% (pēc SVF pirktspējas aprēķiniem). Reālpolitiķi nebrīnās, ka Ķīna izmanto ekonomisko izaugsmi, lai atpestītos no tā dēvētajiem "simts pazemojuma gadiem" un izvērstu ekspansionistisku ārpolitiku Dienvidķīnas jūrā, arī Centrālāzijā – ar t.s. "jostas un ceļa iniciatīvu". Aizsardzības budžeta divkāršošana pēdējā desmitgadē balsta šādu Pekinas politiku.2

Reti kurš Rietumvalstu ārpolitikas ministrs drīkst atzīties, ka draud izgaist sapnis par likumos balstītu pasaules kārtību. Mūsu interesēs ir uzturēt ilūziju, ka varam paļauties uz šo ideālo ieceri. Taču Baltijas un Eiropas valdību pienākums ir apzināties arī to, ka tagad jāveido tāda drošības politika, kas rēķinās ar reālijām laikmetā, kurā spēka politika var gūt virsroku pār likumos balstītu kārtību. Nedrīkst atkārtoties Ginta Apala secinātais par 20-30. gadu Latvijas elites "ilūzijām, ko noteica nacionālās elites starptautiskās pieredzes trūkums, nekompetence un bezrūpība."

Vai apdraudējuma bažas, ko reālisti piedēvē nervozajām lielvalstīm, ir pamatotas? Vai racionāli reģionālie hegemoni nesaprastu, ka, sadarbojoties uz vienlīdzības pamatiem ar vājākajiem kaimiņiem, abas puses būtu ieguvējas? Ekonomikas jomā šādi veiksmes piemēri ir Eiropas Savienība, kā arī ASV NAFTA līgums ar Kanādu un Meksiku. Taču šobrīd nedz Ķīna, nedz ASV, nedz Krievija nejūtas droša, ja citas lielvalsts ietekme pietuvojās tās iedomātām ietekmes sfērām.

Ko šādos apstākļos darīt Latvijai – valstij, kas atrodas lielvaras pierobežā? Īpatnējā kārtā pat Maskavas RT.com analītiķis Braiens Makdonalds (16.06.2020) atzīst, "ka (Eiropā) vienīgi Baltijas valstīm var būt bažas par Maskavas nodomiem".3 Vai tāpēc arī mums jāseko reālisma diktātam maksimāli bruņoties? Kaut vai NATO aizgādībā? Vai mums samierināties ar to, ka vēsturiski plūstošo koalīciju plejādē mēs esam izvēlējušies pareizāko drošības garantu šai desmitgadei?

Šī pozīcija raksturīga mūsu Aizsardzības/Ārlietu ministrijas paļāvībai uz ASV vadītās NATO "lietussargu" un tās līguma 5.panta "garantijām". Galēju variantu pauž LU eksperts Toms Rostoks: "Man ir grūti iedomāties labu pamatojumu, kāpēc bruņojuma kontroles pasākumi varētu pozitīvi ietekmēt Baltijas valstu drošību."4 Tiesa, īstermiņā – piecu un varbūt pat desmit gadu skatījumā – kādā agresora izraisītā krīzē vēl būs ticama ASV simboliska intervence Latvijā. Kaut vai raksta iesākumā minētajā – Maskavas uzkūdīto Rīgas ostas darbinieku nemieru – scenārija gadījumā. ASV ir jāuztur ticamība savām drošības garantijām, jo tās ir būtisks elements arī Vašingtonas sadarbībai ar Klusā okeāna partneriem.

Taču ir pavisam skaidrs, ka Obamas laikā sāktais "pagrieziens uz Kluso okeānu" pastiprinās. Un tas var "pagriezties" vienīgi projām no kaut kā. Šajā gadījumā – projām no Eiropas. Prezidenta Trampa vienpusējais un bez konsultācijām pasludinātais 25% ASV karaspēka samazinājums Vācijā ir signāls: vara, kas desmit gadu laikā nespēs konkurēt ar Ķīnas jūras un sauszemes spēku pārsvaru Klusā okeāna reģionā, nebūs arī spējīga kopējo vērtību vārdā veltīt pienācīgu uzmanību demokrātisko partneru aizsardzībai Eiropas austrumos.

Mums ir jāraugās ar bažām uz reālu ASV bruņoto spēku pārkārtošanos un Vašingotnas vitālo interešu samazināšanos Eiropā. Turklāt relatīvās ASV IKP lejupslīdes turpinājums tikai pastiprinās tendenci konsolidēt savus spēkus tur, kur ir lielākais drauds nacionālajam interesēm. Tātad – ko Latvijai darīt šādas drošības dilemmas priekšā? Neskatoties uz ASV lomas acīm redzamo samazināšanos, mūsu politiķu paziņojumos netiek apšaubīta NATO līdervalsts apņēmība uzņemties 100% garantiju NATO 5. panta izpildei. Pat neraugoties uz to, ka pašā NATO pastāv ļoti dažādas interpretācijas par 5.panta būtību.

Ko reālpolitika spēj ieteikt valstij, kurā valda stingra nostāja savas neatkarības nosargāšanai? Vai mums veicināt NATO un Krievijas bruņošanās sacensības "spirāli"? Vai pasīvi noskatīties, kā NATO nespēj bremzēt Kaļiņingradas militarizāciju un kodolieročus nestspējīgo raķešu izvietošanu 80 km no mūsu robežas, tādejādi Baltijai veidojot militāru ielenkumu? Vai meklēt ceļus saspīlējuma mazināšanai pat šajos grūtajos apstākļos, vienlaikus pašiem attīstot nokavēto visaptverošas valsts aizsardzības sistēmu?

LR ārpolitikas "establišments" pamatoti atbildēs, ka ASV ir mūsu galvenais sabiedrotais un balsts. Tas šobrīd vēl saskan ar reālistu skatījumu. Tomēr tālredzīgām valstspersonām būtu jau jāsaredz laiks, kas pietuvojās mums arvien straujāk. ASV vitālo interešu un sāncensības pārnešana uz Kluso okeānu kopā ar ASV samazināto ekonomisko lomu pasaulē nozīmē, ka mēs nedrīkstam ignorēt Eiropas Savienības bruņoto spēku attīstību sazobē ar NATO – ar vai bez ASV. Te varam pat teikt, ka Zigfrīda Meierovica senie centieni attīstīt intensificētu reģionālu Ziemeļeiropas drošības tīklu vēl joprojām iederās ES līguma "ciešākas sadarbības" ietvaros. Katrā ziņā nevajag bremzēt Eiropas armijas attīstību (kā to dara mūsu aizsardzības ministrs Pabriks). ASV nacionālās drošības padomnieka Džona Boltona memuāri atklāj, ka eiropiešiem jau tagad ir nepieciešams "plāns B". Daudz netrūka, lai prezidents Tramps 2018.gadā būtu pavēlējis izstāties no NATO, atstāsta Boltons.5

Visiem šiem apsvērumiem fonā ir Krievija. Konservatīvajam politiķim Ērikam Jēkabsonam LA.lv intervijā ir vērā ņemams ieteikums: "Konfliktu prevencija nozīmē nemitīgu dialogu un arī neoficiālo diplomātiju pat ar ienaidnieku." Tāda nostāja tikai prasa īstenot NATO ģenerālsekretāra Stoltenberga teikto: "NATO vajag un var intensificēt dialogu ar Krieviju".6 Arī bijušais NATO štāba virskomandieris ģenerālis K. Skaparoti (Scaparrotti) nožēlo, ka komunikācija starp NATO un Krieviju ir nokritusi bīstami zemā līmenī.7 Šobrīd saspīlējuma mazināšana un dialogs ir ceļš atjaunotās bruņošanās sacensības palēnināšanai. Ir jāizvairās no abpusējas bruņošanās "spirāles". Šajā procesā spēku līdzsvarošana var arī nebūt pilnīga, bet iekšēji stabila valsts kopā ar kaimiņvalstīm var minimizēt ietekmju sfēru kaitējumu mazo valstu drošības interesēm.

Gudra politika neļaus drošības pasākumiem būt pretrunā ar bruņošanās kontroli un dialogu ar Krieviju. Gudra politika apzināsies, ka spēkam vajag cilvēkus. Demogrāfijas tendences gan Krievijā, gan Latvijā vājina abu valstu austrumu robežas. Turklāt Latvijā šim cilvēkspēkam jābūt sociāli integrētam un lojālam.

Noslēgumā aicinu raudzīties vēsturē, lai no tās mācībām apzinātos, kas būs mūsu reālie sabiedrotie pēc pieciem gadiem pēc ASV drošības politikas krasa pagrieziena Ķīnas un Klusā okeāna virzienā. Diplomāta Ginta Apala jautājumi ir vietā: vai šodien "(varam) paļauties uz savu eliti, cik daudz vērts cerēt uz starptautiskās sadarbības sludinātajām vērtībām un Latvijas draugiem ārzemēs, kāda nozīme mazo tautu likteņos ir lielvalstu interesēm?" (..) Ārējās dimensijas ignorēšana, mītiska domāšana un realitātes noliegums šīs atbildes nesniegs."8 Kiberlaikmetā ģeogrāfijas nozīme mazinās, bet ģeopolitika turpinās. Kaimiņi nemainās. Taču ASV, diemžēl, nav mūsu kaimiņš. Drīzā nākotnē, iespējams, tikai platonisks draugs.

(Turpinājumā centīšos paplašināt diskusiju par to, kā Latvijai sargāt neatkarību un dzīvot mierā.)

NB! 1984. gadā autors prognozēja PSRS sistēmas pārmaiņas, novedot pie Latvijas neatkarības:

Skat. 1984. g. janvāra referāts, Māris Graudiņš, "Pārmaiņu iespējas Padomju Savienībā", 1984. g. "6. Vispasaules latviešu jaunatnes kongress: Idejas un vārdi", (6. VLJK rīc. kom.),Austrālijā., 158. lpp. un Graudiņš, Ibid., "Trimdas darbības rāmji", 170.-171. lpp., arī nolasīts ar virsrakstu, "Latviešu sabiedriskā doma un neatkarība", LSDSP Tautas namā Stokholmā, 1984.g. novembrī, (A. Baloža recenzēts LSDSP Brīvība.1984.g. dec.) Graudiņš, "Latvijas neatkarības atgūšana un trimdas darbības rāmji", LSDSP "Brīvība" 1983.g. un 6. VLJK "Vadonis" 1984.g., skat. arī DV Mēnešraksts, 1983.g. nr. 3, 55.lpp.

1 Gints Apals, "Neapjaustais Aukstais karš: Latvijas vēstures izpratnei aizvien trūkst starptautiskā konteksta", Domuzīme, nr.2 2020.g., 66. lpp.

2 https://tradingeconomics.com/china/military-expenditure apskatīts 2020.g. 22. jūnijā

3 Bryan MacDonald, "Nato slowly imploding because it lacks a credible enemy", https://www.rt.com/russia/492024-nato-europe-enemy-lack/ apskatīts 18.06.2020.

4 16.03.2020. T. Rostoka e-pasts autoram

5 https://www.cnbc.com/2020/06/18/no-imminent-threat-against-nato-allies-stoltenberg-on-russia-china.html apskatīts 22.06.2020.

6 https://www.newsweek.com/nato-chief-jens-stoltenberg-urges-improved-dialogue-russia-possible-make-deals-1475258 apskatīts 22.06.2020.

7 https://www.chathamhouse.org/expert/comment/russia-and-nato-dialogue-differences apskatīts 22.06.2020.

8 Ibid., Apals, 69. lpp.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form