M. Monti ir tieši tāds - savulaik viņu ES iekšējā tirgus komisāra amatam nominēja labējais Silvio Berluskoni, bet vēlāk, jau ietekmīgajā konkurences komisāra amatā atbalstīja līdzšinējā premjera nāvīgākais ienaidnieks Romāno Prodi. M. Monti bauda cieņu gan Briselē, gan Eiropas finanšu aprindās, itin labi zina kā darbojas šīs sistēmas - vai gan iespējams atrast labāku premjeru ekonomiskās krīzes apstākļos? Zināmas vaimanas (gluži kā Latvijā) par to, ka atbildīgs amats uzticēts bezpartijiskajam, kurš "nenes politisko atbildību" gan skan no Itālijas partiju puses, taču pašlaik, Žaka Širaka vārdiem sakot, tām vajadzētu izmantot lielisko iespēju paklusēt. Ne jau bezpartijiskie noveda Itāliju līdz 1,9 triljonu eiro (120% no iekšzemes kopprodukta) lieliem parādiem, ne jau viņi izdarīja tā , ka jaunus līdzekļus valsts spējīga aizņemties par astronomiskiem 7 % gadā. Un ne jau viņi gadiem ilgi vilcināja reformas visdažādākajās jomās (sākot ar darba likumdošanu un beidzot ar pensiju sistēmu), tās nekompensējot kaut vai ar daudzmaz būtisku ekonomikas pieaugumu.
Bijušie Briseles kolēģi apgalvo, ka M. Monti ir gandrīz visas nepieciešamās īpašības, lai kļūtu par lielisku premjeru, kurš spētu izglābt Itālijas ekonomiku un līdz ar to arī visu eiro zonu no lielām nepatikšanām. Viņam ir vīzija, kas darāms un kā darāms, piemīt itāliešiem neraksturīga disciplīna un atbildības sajūta (Briselē viņu dēvējuši ne tikai par SuperMario, bet arī par Itāliešu prūsi). Turklāt teorētiski taču arī parlaments ir atbalstījis virkni pasākumu, kas veicami, lai Itālija pārvarētu krīzi - PVN paaugstināšanu no 20 līdz 21 procentam, akcīzes nodokļa palielināšanu degvielai, valsts sektorā strādājošo algu iesaldēšanu, pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu, jaunu nodokli enerģētikas sektoram, daļas valsts īpašumu privatizāciju.
Taču tas ir tikai teorētiski, jo vēl pirms jaunās valdības apstiprināšanas sākusies dažādu sarkano līniju vilkšana. S. Berluskoni izlolotā Tautas brīvības partija, piemēram, pieprasa, lai jaunajā valdībā nebūtu neviena opozīcijas pārstāvja, un vēlas garantijas, ka M. Monti valdība atkāpsies tiklīdz būs veiktas nepieciešamās reformas. Ziemeļu līga, kas pavēstījusi, ka vēl vēlas sagaidīt jaunās valdības programmas publiskošanu, atgādina par savu principiālo nostāju - nepaaugstināt pensionēšanās vecumu. Kreisie, savukārt, vēlas, lai skaidri un gaiši tiktu pateikts, ka valdība strādās līdz 2013. gada pavasarim, kad Itālijā paredzētas kārtējās vēlēšanās. Un, protams, visas partijas laiku pa laikam caur puķēm atgādina, ka parlaments ir guvis vēlētāju atbalstu, bet nominētais premjers ir vien pagaidu figūra.
Tas arī ir lielākais eventuālās M. Monti valdības drauds - profesionālie politiķi, katrs savu interešu vadīti, var vienkārši neļaut šai valdībai normāli strādāt. Ja jaunajam premjeram patiešām katru savu soli nāksies apstiprināt parlamentā, nekas labs nav gaidāms - viņam trūkst politiskās tirgošanās pieredzes un, cik noprotams, arī vēlme nodarboties ar šādām lietām. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka partijas nekautrēsies jaunajam valdības vadītājam uzvelt atbildību par visiem nepopulārajiem taupības pasākumiem, vienlaikus piesavinoties laurus par visām valdības veiksmēm. Un, pie viena, katra no tām kalkulēs, kad būtu izdevīgāk gāzt premjeru un iniciēt jaunas vēlēšanas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
