Foto: AFP/Scanpix
Pēdējo mēnešu laikā par vienu no pasaules karstajiem punktiem kļuvusi Ēģiptei piederošā Sīnāja pussala - tā pati, kuras dienvidrietumos atrodas tik iecienītais Šarmaššeihas kūrorts. Pussalas centrālā daļa un ziemeļi nonākuši bruņotu grupējumu un kontrabandistu rokās, turklāt rodas iespaids, ka Ēģiptes pašreizējo prezidentu, Musulmaņu brālības pārstāvi Mohammedu Mursi tas pilnībā apmierina - lai gan oficiāli viņš slavē armijas operācijas pret teroristiem.

Jāatgādina, ka vēl prezidenta Hosnī Mubāraka valdīšanas gados Sīnāja pussala nebija pati drošākā vieta - ne jau velti tūristus šeit bija ierasts vadāt tikai pa labi pazīstamām takām, braucot no Šarmas uz Kairu ik pa laikam bija sastopami armijas kontrolpunkti, bet pussalas ziemeļu daļa faktiski bija slēgtā zona, jo savu drošību tajā īsti nevarēja garantēt pat paši ēģiptiešu robežsargi.

Pēc arābu pavasara situācija drošības jomā ir tikai pasliktinājusies. Samazinoties tūristu skaitam, samazinājušies arī beduīnu cilšu ieņēmumi - tas, protams, netika afišēts, taču zināms, ka viesnīcu īpašnieki neoficiāli maksāja ciltīm, lai tās neapdraudētu tūristus, taču tagad sarukušie ienākumi šo bakšišu maksāt vairs neļauj. Pussalā strauji palielinājies kontrabandistu skaits - daļa no viņiem apgādā naudīgos, bet Izraēlas blokādes skavās nokļuvušos Gazas joslas iedzīvotājus, citi nodarbojas ar prostitūtu un nelegālo ieceļotāju nogādāšanu Izraēlā. Bet kur ir kontrabanda, ir arī bruņotas grupas, kas kontrabandistus piesedz. Turklāt par ieroču trūkumu Sīnājā nav pamata žēloties - tur ieplūdusi gan daļa no Lībijas armijas arsenāliem, gan ieroči, kas revolūcijas laikā izgaisa no Ēģiptes policijas un drošības spēku noliktavām. Pat pašas pieticīgākās aplēses liecina, ka Sīnājā darbojas ap 3000 kaujinieku (citi avoti min pat divreiz lielāku skaitli), un, atskaitot beduīnu ciltis, kas reizēm arī nodarbojas ar kontrabandu vai laupīšanu, lielākā daļa no viņiem ir radikālie islāmisti - salafīti.

Viņu galvenais mērķis ir Izraēla, ko daiļrunīgi apliecināja augusta sākuma notikumi, kad bruņotais grupējums nekautrējās upurēt 16 pašu tautiešu un ticības brāļu (Ēģiptes robežsargu) dzīvības, lai mēģinātu iebrukt Izraēlas teritorijā. Izraēliešu izlūkdienests gan izrādījās uzdevumu augstumos un kaujinieku misija izgāzās. Taču tai sekojošie notikumi apliecinājuši, ka lielākais ieguvējs no šīs akcijas bijis tieši Ēģiptes prezidents.

Pirmkārt, uz tautas sašutuma viļņa viņam izdevās atbrīvoties ne tikai no armijas izlūkdienesta vadības (uzveļot tai vainu par nogulēto uzbrukumu), bet arī Bruņoto spēku Augstākā padomes (SCAF) vadītāja un aizsardzības ministra feldmaršala Mohameda Huseina Tantavi, kurš pēc Mubāraka gāšanas gandrīz pusotru gadu bija reālais noteicējs Ēģiptē. Saprotot, ka konflikts ar Mursi atkal izvērsīsies par haosu Ēģiptes pilsētu ielās, Tantavi bija spiests aiziet pensijā - tiesa, uz ļoti izdevīgiem noteikumiem.

Otrais ieguvums - Mursi beidzot varēja apliecināt savam elektorātam, ka pilda solījumus un cenšas nodibināt pilnīgu kontroli pār visu Ēģiptes teritoriju, arī Sīnāja pussalu. Nē, ne jau par beduīnu, kontrabandistu un radikāļu darbošanos tajā uztraucas lielākā daļa ēģiptiešu - viņiem joprojām kremt 1979. gada Kempdeividas miera līgums ar Izraēlu, saskaņā ar kuru Sīnāja pussalā drīkst atrasties tikai ļoti ierobežots Ēģiptes armijas kontingents bez smagajiem ieročiem, bet daļa pussalas tiek uzskatīta par demilitarizēto zonu. Gan Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, gan aizsardzības ministram Ehudam Barakam sakostiem zobiem nācās atzīt, ka kaujinieku neitralizēšana Sīnājā ir arī Izraēlas interesēs, un dot zaļo gaismu ēģiptiešu bruņutehnikas dislocēšanai šajā teritorijā. Prota ms, Kairai tika atgādināts, ka armija būs jāizvāc, līdzko beigsies pretterorisma operācija, taču no Krievijas piemēra Ziemeļkaukāzā, kur vēl tagad ik pa brīdim kādā rajonā tiek noteikts pretterorisma operācijas stāvoklis, ir zināms, ka šādas cīņas mēdz ilgt mūžīgi. Bet tikmēr nevienam nebūs pamata Ēģipti apsūdzēt Kempdeividas līguma pārkāpšanā, un ASV arī turpmāk ik gadus nāksies sniegt Kairai militāro palīdzību 1,3 miljardu dolāru apmērā.

Trešais Mursi ieguvums ir tas, ka viņš apklusinājis runas par radikālo islāmistu nākšanu pie varas Ēģiptē - kas gan tas par radikālo islāmistu, kurš cīnās pret citiem radikāļiem? To, kādi šai cīņai ir reālie rezultāti, zina, tikai tajā iesaistītie spēki, bet Mursi PR speciālisti ne ar ko nav sliktāki par Mubāraka PR speciālistiem, kuri arī savulaik deklarēja, ka Sīnājā pussalā ir pilnīga drošība.

Bet tikmēr paklusām no Ēģiptes cietumiem tiek atbrīvoti islāmistu radikāļi, kas tajos nokļuvuši Mubarāka valdīšanas gados. Interesanti, ka vairāki no viņiem bija notiesāti tieši par bandītismu Sīnāja pussalas teritorijā un mēģinājumiem iebrukt Izraēlā. Pat ja Ēģiptes armija tiešām iznīcinās daļu kaujinieku, papildinājums viņu rindām ir nodrošināts, un tas ir tieši tas, kas nepieciešams Mursi - lai šī uguns pussalā turpina gailēt un tur sasprindzinājumā Izraēlu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!