Kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai jeb kara sākuma Latvijā ieradušies vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēki no Ukrainas. Tie ir cilvēki, kuri bēg no bumbu sprādzieniem, grūstošām mājām, Krievijas armijas kaujinieku sarīkotām slepkavībām un izvarošanām. Lai kā vienas otras Rietumeiropas lielvalsts vadītāji to negrib atzīt, tie ir cilvēki, kuri bēg no Krievijas īstenota genocīda – galvenokārt sievietes un bērni. Tā ir situācija, kāda Latvijā vēl nekad nav bijusi.
Jā, pirms dažiem gadiem šeit ieradās arābu valstu iedzīvotāji, taču tad situācija bija pavisam citāda – tas bija jau iepriekš saplānots pasākums, bēgļi, kas ieradās Latvijā, faktiski jau nākamajā brīdī devās prom no šejienes, piemēram uz Vāciju. Šoreiz situācija ir pilnīgi citādāka. Ukraiņi šeit neierodas skaistas, bezrūpīgas dzīves meklējumos, bet gan apstākļu spiesti – viņi bēg no kara. Viņi bēg no sagrautām pilsētām, bada, slimībām un nāves draudiem. Viņi ir gatavi strādāt, nevis prasīt, lai valsts viņus nepārtraukti uztur. Ir vēl kāds aspekts, kas jāņem vērā – uz Latviju atbraukušie Ukrainas iedzīvotāji, faktiski izmantojot katru iespēju, saka, ka pie pirmās izdevības atgriezīsies savā dzimtenē, taču jau tagad ir skaidrs, ka pietiekami daudzos gadījumos tas nenotiks. Ir skaidri jāapzinās, ka daudziem arī nebūs kur tik drīz atgriezties, bet kas ir vēl neapskaužamāk – daudziem nav arī, pie kā atgriezties, jo piederīgie ir krituši karā.
Tas savukārt nozīmē, ka patiesi būtiski ir tas, kā mēs spēsim šos cilvēkus integrēt viņus sabiedrībā, nodrošinot viņiem izglītību un veselības aprūpi, palīdzot iekārtoties darbā un iznomāt pašiem savu mitekli.
Jā, Latvijas sabiedrība kara pirmajā mēnesī ir izrādījuši viesmīlību, taču valsts līmenī kopumā nav izticis bez klupšanas akmeņiem. Paradoksālā kārtā izrādījās, ka vienīgais bēgļu uzņemšanas centrs sestdienās un svētdienās nestrādā, lai gan netrūka brīvprātīgo, kuri bija gatavi iesaistīties. Laikā, kad Igaunija bija daļēji atjaunojusi iekšējo robežkontroli, kas ļāva koordinēt, cik un kādi ārvalstnieki ierodas valstī, Latvijā vēl tikai tika diskutēts par šāda soļa nepieciešamību.
Lai gan šāds solis ne tikai ļauj veiksmīgāk koordinēt palīdzības sniegšanu ukraiņiem, bet ir arī būtisks no valsts drošības aspekta. Pilnīgi pietiek jau ar to, ka joprojām nav izbūvēts pienācīgs nožogojums uz Latvijas – Baltkrievijas robežas. Pagājušajā gadā piedzīvotā Tuvo Austrumu bēgļu plūsma, kas acīm redzami tika organizēta Minskā, neizrādījās pieklājīgs iemesls, lai šo jautājumu operatīvi atrisinātu. Tagad jau otro mēnesi turpinās Krievijas iebrukums Ukrainā, kas notiek, izmantojot Baltkrievijas teritoriju, ar nepārprotamu Lukašenko atbalstu, bet nožogojuma ar šo valsti mums nav joprojām.
Atgriežoties pie teiktā par Ukrainas bēgļiem Latvijā, sava veida punkts uz "i" uzlika atsevišķu Latvijas pašvaldību nostāja, ka tā jau ir uzņēmusi pietiekami daudz bēgļu, tāpēc,- lai labāk ar to nodarbojas citi... Pirmkārt, mēs nezinām, cik vēl Ukrainas bēgļu tuvāko dienu un nedēļu laikā Latvijā ieradīsies, un tādējādi nebūtu labi nonākt līdz situācijai, kad gana daudzas pašvaldības nonāk līdz minētajam secinājumam. Otrkārt, šis noteikti nav īsākais laiks, kad domāt par kaut ko līdzīgu kvotām attiecībā uz palīdzības sniegšanu. Šeit droši vien vietā būtu atgādināt, ka Latvijas integrācijas politika faktiski visus pēdējos 30 gadus nav bijusi īpaši veiksmīga.
Dažās iespējas tika palaistas garām. Savulaik, tobrīd pie varas esošie politiskie spēki uzskatīja, ka ir pārāk dārgi nodrošināt pierobežas iedzīvotājiem bezmaksas dekoderus, kas būtu papildus vismaz pierobežā, stimulējis Latvijas televīzijas kanālu izvēli. Tā vietā šīs mājsaimniecības, protams, iztika bez dekoderiem, jo kaimiņvalstu kanāli palika vecajā raidīšanas formātā, turklāt bija viegli pieejami. Lai nu kā ar pagātni, bet esam realitātē, kur liela daļa (un ne tikai ar krievu valodu kā dzimto) cilvēku ir ilgstoši dzīvojuši Krievijas informatīvajā telpā, arī tagad, publiski gan sakot, ka ir par mieru, bet realitātē uzskatot, ka "ukraiņi paši vainīgi, ka Krievija viņiem uzbruka". Jānorāda, ka visa pasaule, izņemot dažās Āfrikas valstis, Serbiju un Venecuēlu saprot, ka ir citādi. Šajā jomā daudz kas ir palaists garām, tāpēc būs vajadzīgas daudz laika un pūļu, lai situāciju uzlabotu.
Būtu pārlieku bezatbildīgi un tuvredzīgi, ja mēs līdzīgas (vai jaunas) kļūdas pieļautu attiecībā uz Ukrainas bēgļiem. Šī drīzāk ir mūsu iespēja. Pārdomāti strādājot ar šiem bēgļiem, atbildīgi koordinējot šo darbu, kā arī neizvairoties no palīdzības sniegšanas, mēs jau tuvākajā laikā varam iegūt pietiekami lielu skaitu jaunu lojālu Latvijas iedzīvotāju, bet ilgtermiņā – lojālu Latvijas pilsoņu. Ņemot vērā ukraiņu bērnu vajadzības pēc izglītības, šis process ietver sevī gan latviešu valodas apguvi, gan zināšanas par mūsu valsti, tas vienlaikus var būt labs process arī sabiedrības integrācijas politikas izmaiņām un mācībstunda arī tai līdzšinējai sabiedrības daļai, kura šajos 30 neatkarības gados objektīvu vai subjektīvu iemeslu pēc, bet palikusi pie PSRS propagandas "vērtībām".
Tā būtu mūsu iespēja pāriet no pretstata dalījumos pēc dzimtās valodas ģimenē uz daudz saliedētāku sabiedrību, kura dzīvo mūsu vērtību pasaulē, ar mūsu karogu un mūsu prezidentu. Mēs vienkārši nedrīkstam šo iespēju palaist garām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
