Māris Kučinskis: Vilcināšanās pieņemt svarīgus lēmumus rada jaunus hibrīdkara draudus
Foto: DELFI

Jau ilgāku laiku ziņu slejās regulāri parādās informācija par Tuvo Austrumu valstu iedzīvotājiem, kuri, izmantojot diezgan tiešu un neslēptu Baltkrievijas uzaicinājumu, mēģina iekļūt Latvijā un tādējādi arī Eiropas Savienībā (ES) caur mūsu kaimiņvalsts pierobežas teritoriju.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Diez vai mēs varam arī sagaidīt, ka migrācijas plūsma uz Latviju caur Baltkrieviju tuvāko mēnešu laikā samazināsies. Protams, var mēģināt mierināt sevi ar domu, ka ziemas mēnešos migrantiem no minētā reģiona šeit varētu būt pārāk auksti, taču diez vai tas šiem cilvēkiem būs arguments, lai nemēģinātu realizēt savus nodomus. Nevajag aizmirst, ka runa ir par tā pasaules reģiona iedzīvotājiem, kuri, pēc aculiecinieku stāstītā, savu mērķu sasniegšanai gatavi priekšplānā izvirzīt mazus raudošus bērnus, tādējādi mēģinot iežēlināt Eiropas valstu robežsargus un vietējo sabiedrību.

Tomēr būtiskākais aspekts ir tas, ka šajā gadījumā jārunā nevis par migrāciju vai bēgļiem un viņu problēmām, bet gan organizēto noziedzību – tā ir cilvēku kontrabanda, un faktiski nav vairs nekāds noslēpums, ka Baltkrievijas varas iestādes veicina, organizē šo procesu. Tādējādi, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju Eiropā, te jārunā par hibrīdkara elementiem ar mērķi vājināt Latvijas valsti. Un tas savukārt nozīmē, ka ir jāsper arvien jauni soļi, lai valsts drošību stiprinātu, un jādara tas operatīvi.

Šobrīd Latvijā ir nonākuši ap 300 šādu iedzīvotāju, un mēs neesam dzirdējuši nevienu valdības komentāru, kā ar viņiem rīkoties tālāk. Tie ir cilvēki, kas ir samaksājuši naudu kontrabandistiem, pretī saņemot solījumus, ka viņi tiks nogādāti ES. Šajā kontekstā jāatgādina, ka ar cilvēku kontrabandas problēmu Latvija saskārās jau iepriekš (aptuveni pirms trim gadiem), kad labi organizētas cilvēku grupas centās nelegāli pārvest pāri mūsu valsts robežai Vjetnamas iedzīvotājus, lai viņi tālāk dotos peļņā uz kādu no Rietumeiropas valstīm.

Šos cilvēkus atbildīgās Latvijas iestādes pārbaudīja un iesēdināja lidmašīnā, lai viņi atgrieztos Vjetnamā, – tas bija iespējams, jo pastāvēja vienošanās ar Vjetnamu par šādu cilvēku nosūtīšanu uz mājām. Pašreiz šādas vienošanās ar valstīm, kuras šie cilvēki pārstāv, mums nav. Tas nozīmē, ka mēs nevaram ļaut, lai šie cilvēki turpina ceļu, piemēram, uz Vāciju. Pirmkārt, šāda rīcība no Latvijas puses nebūtu korekta pret mūsu Eiropas partneriem, mēs to vienkārši nevaram atļauties. Mēs nevaram atļauties rīkoties, kā to dara Baltkrievijas varas iestādes, kas šos bēgļus pa mežu stumj robežas virzienā. Ja mēs to darītu attiecībā uz saviem sabiedrotajiem, situācija Eiropā, tostarp Latvijā, tikai sarežģītos. Otrkārt, brīdī, kad šeit nonākušie irākieši iebrauks Vācijā, viņi jau formāli būs nelegālie ieceļotāji no... Latvijas. Tas nozīmē, ka Vācija vai jebkura cita Eiropas valsts viņus atkal nosūtīs uz Latviju. Tāpat ir skaidrs, ka mēs šos cilvēkus nevaram sūtīt uz Baltkrieviju, no kurienes viņi ieradušies, jo tur neviens viņus neņems pretī.

Šobrīd būtiski ir nodrošināt, lai Latvijā iebraukušo migrantu skaits no pašreizējiem 300 nepieaugtu līdz 3000 vai pat 30 000. Tāpēc pilnībā saprotama un atbalstāma ir mūsu armijas un Zemessardzes piesaistīšana robežas ar Baltkrieviju nosargāšanai. Ir skaidrs, ka robežsardzei vienai pašai būs nepietiekamas jaudas, ja bēgļu plūsmas no Baltkrievijas palielināsies.

Jāpiebilst gan, ka jau ir konstatēts, ka irākieši mēģina sūtīt signālus uz savu valsti, ka ideja par ļoti vienkāršu iekļūšanu ES caur Baltijas valstīm ir izrādījusies vien naiva ilūzija. Turklāt nav noslēpums, ka baltkrievi savos televīzijas kanālos demonstrē viltus ziņas par it kā esošo situāciju pierobežā, inscenējot sižetus, lai mēs izskatītos slikti. Tiek filmēti sižeti par it kā Latvijā notiekošiem procesiem. Tā ir maldinoša propaganda, kas, nenoliedzami, ir hibrīdkara elements, kas joprojām turpinās.

Jāatgādina, ka savulaik, iepriekšējās valdības laikā (ne bez pretestības), tika īstenots žoga celtniecības projekts starp Latviju un Krieviju. Toreiz ar Krievijas atbalstu dažādos Eiropas medijos parādījās Latvijai neglaimojošas publikācijas, ka mēs it kā veidojot kaut ko līdzīgu bēdīgi slavenajam Berlīnes mūrim. Toreiz akcents tika likts uz šādu pastiprinātu drošību uz robežas ar Krieviju. Tolaik galvenais uzstādījums bija iespējami operatīvi organizēt, lai robeža būtu drošāka, lai šis žogs būtu, tāpēc visi ar tā izveidi saistītie procesi notika ātri. Ja šā realizācijas procesa ietvaros ir notikušas kādas nelikumības attiecībā uz iepirkumu procedūru, atbildīgajām iestādēm tas noteikti jāizmeklē un vainīgie jāsauc pie atbildības. Taču tas nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt žoga būvniecības operativitāti, ņemot vērā, ka runa ir par Latvijas kā neatkarīgas valsts drošību.

Tolaik arī tika nolemts izstrādāt un īstenot robežas nostiprināšanas un žoga celtniecības projektu arī uz Latvijas–Baltkrievijas robežas, lai gan tajā laikā starp abām valstīm, tāpat kā starp Baltkrieviju un ES, pastāvēja visnotaļ draudzīgas attiecības. Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko sevi pozicionēja kā ES draugu, Ukrainas teritorijas nedalāmības aizstāvi, ar ko arī mums oponēja citādi domājošie. Atbilstoši tajā laikā nolemtajam žogam uz abu valstu robežas vajadzēja būt uzceltam jau 2019. gadā, bet diemžēl tā tur nav joprojām.

Viens no ilgtspējīgas politikas nerakstītajiem likumiem ir: nevis reaģēt uz jau esošiem notikumiem, bet spēt prognozēt iespējamos scenārijus vismaz vidējā termiņā un atbilstoši šīm prognozēm pieņemt lēmumus. Sekojot līdzi Baltkrievijas prezidenta Lukašenko darbībai, nebija pat īpaši grūti prognozējams, ka ne jau vienmēr viņš pozicionēsies kā Eiropas draugs, kurš mēģina palīdzēt Ukrainai. Šobrīd ir skaidri pierādījies, ka piesardzība, neuzticēšanās Baltkrievijas režīmam arī laikā, kad attiecības ar šādiem kaimiņiem varbūt bija relatīvi labas, bija pamatota un lēmums nostiprināt robežas bija pareizs.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu robeža ir arī ES robeža, tāpēc jau šīs valdības lēmums pārtraukt izbūvi, jo tās īstenošanas procesā izrādījās, ka viens otrs to ir sapratis kā personiska labuma palielināšanas iespēju, ir bijis pārsteidzīgs. Vēl viens no ilgtspējīgas politikas nerakstītajiem likumiem saka, ka māksla ir jebkurā lēmuma izpildes procesā spēt izvērtēt prioritātes: sodīt vainīgos un novērst negodprātīgu rīcību, nevis ļauties tā brīža emocijām, atceļot lēmumu vai mainot likumu. Tēlaini sakot, kārtējo reizi ir izlieta vanniņa ar visu bērnu.

Tāpēc novēlējums valdībai – piesaistiet uzraugus, KNAB, Valsts kontroli un citus atbildīgos dienestus, lai ikvienam pārietu vēlme pieļaut jebkādas nelikumības, bet nevilcinieties ar robežas izbūvi, piemērojot tai iespējami smagākas iepirkuma procedūras un tādējādi faktiski padarot neparedzamu datumu, kad šis projekts tiks realizēts.

Kā redzam praksē saistībā ar bēdīgi slaveno būvnieku karteli, smagas iepirkumu procedūras kā pašmērķis nav šķērslis dažādiem izmanīgiem darboņiem. Valsts mums ir viena, un, pat nezinot, ko mēs darīsim ar esošajiem Baltkrievijas režīma balstītajiem ienācējiem, mēs nedrīkstam pieļaut šīs cilvēku kontrabandas turpinājumu. Pašreiz mūsu valstij ir jāsper nākamais solis – žogs starp Latviju un Baltkrieviju jāceļ nekavējoties! Rīcībai šajā jomā jābūt ātrai un izlēmīgai. Un vēl – ar cilvēku kontrabandu saistītie procesi skaidri pierāda, ka žogam starp Latviju un Baltkrieviju jābūt fundamentālākam par to, kas jau ir uzbūvēts starp Latviju un Krieviju.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Aleksandrs Lukašenko Māris Kučinskis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form