Māris Kūlis: Bērna seja spogulī
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Sabiedriskā šūmēšanās ap zviedru vides aizsardzības aktīvistes Grētas Tūnbergas uznācienu ANO samitā un ilgstošajiem protestiem ir lielisks brīdis padomāt par sabiedrību, kurai šie notikumi radījuši tik spēcīgu emocionālo reakciju. Daži par Tūnbergu vīpsnā, citi ļauni apsaukā, bet lielais vairums par viņu sajūsminās. Viņa esot klimata pārmaiņu temata jaunā seja.

Protams, meitenes skartā tēma patiešām ir svarīga. Un runa pat nav par pasaules klimata pārmaiņu ātrumu, apmēru u.tml. problēmām, kas joprojām ir zinātnisku pētījumu priekšmets. Runa ir par elementāru attieksmi pret vidi, kurā dzīvojam – mest vai nemest to plastmasas pudeli krūmos.

Tomēr Tūnbergā var mēģināt saskatīt sabiedrības spoguli. Piemēram, ja uz koplietošanas ceļiem pastāv ātruma ierobežojumi, tad varam domāt, ka acīmredzot sabiedrībā mēdz būt cilvēki, kuri pārkāpj ātrumu. Citādi šāda aizlieguma nemaz nebūtu. Līdzīgi var raudzīties uz notikumiem, ziņām, arī personībām. Ko šīs personības pastāsta par sabiedrību plašākā nozīmē? Ne jau kurš katrs cilvēks iegūst atpazīstamību. To iegūst daži – un tad ir interesanti noskaidrot, kāpēc tieši šie un nevis citi. Varētu jautāt, kādēļ par klimata pārmaiņu seju nav kļuvis gaišmatains zviedru vīrietis ar iesirmiem deniņiem, zinātnieks baltā uzsvārcī? Vai varbūt kāda jauna un aktīva, dusmīga sieviete no Āfrikas? Varbūt kāda garīgā autoritāte, piemēram, pāvests Francisks, kurš savā otrajā enciklikā aicināja rūpēties par vidi? Kāpēc gan ne? Tomēr patlaban klimata katastrofas stāstu rotā tieši Tūnbergas klaji bērnišķīgā seja.

Manuprāt, šajā "sejā" var saskatīt vismaz trīs iezīmes, kas raksturo sabiedrību, kura Tūnbergu ir padarījusi par savu varoni. Pirmkārt, infantilisms jeb bērnišķīgums. Otrkārt, komunikācija mārketinga valodā. Treškārt, nekritiskums.

Bērnišķīgums ir nespēja uzņemties atbildību, pat nevēlēšanās to darīt, sakāpināta emocionalitāte un savu jūtu bangu neapvaldīšana, tā ir negribēšana un nespēja nostāties tiešās attiecībās ar realitāti, kas bieži vien ir nejauka, nepatīkama, ļauna. Taču tāda tā realitāte ir, un labāka tā var tapt tikai tad, kad atzīst tās skarbumu. Atsaucība Tūnbergas vārdiem "Jūs esat nolaupījuši manus sapņus un manu bērnību!" vedina domāt, ka viņa nav vienīgā, kas ilgojas pēc bērnības. Pēc tās ilgojas teju ikviens – pēc tās jaukās dzīves, kad, iekūņojoties mītiskās pirmradītājas azotē, viss ir labi un jauki. Nav ne klimata pārmaiņu, ne karu, ne nodokļu, nav arī uz skolu jāiet. Tikai miegs un siltums.

Arī morālā iecirtība, proti, nesaudzīgā visu citu vainošana un pasludināšana par ļaunajiem ir bērnišķīga, jo pasaule ir krietni vien sarežģītāka. Tā ir infantilas attieksmes esence – apsūdzēt un atteikties. Jūs visi citi esat vainīgi, tikai jūs, jūs visi man nolaupījāt! No vienas puses, pārtikuši zviedri var gausties par Amazones mūžamežu izciršanu un nodedzināšanu, taču ir vērts pamēģināt iejusties arī dedzinātāju pusē, un tad morālā aina vairs nebūs tik vienkārša. No nabadzīga Brazīlijas iedzīvotāja skatupunkta šie meži, iespējams, ir tikai brikšņi, kas aizņem vērtīgu aramzemi, kuras apstrādāšana ļaus dzīvot nedaudz labāk. Turklāt tikai nedaudz labāk, nemaz necerot uz zviedru dzīves līmeni. Tikmēr Tūnbergas seja nosodoši vīd pār brazīliešu galvām, jo, lūk, mums, pārtikušajiem eiropiešiem, labāk patīk doties izklaides ceļojumos pa tīru vidi. Turklāt Eiropas pārticība lielā mērā ir radusies uz vides rēķina, proti, industriālā Eiropa vēstures gaitā ir izsmēlusi savus resursus un tādējādi savairojusi materiālo bagātību. Ja vides resursu izmantošana ved pie bagātāk klāta galda un eiropieši pie tā jau ir sasēdušies, vai nevienam citam tagad nav tiesību darīt to pašu? Vai šādā skatījumā Brazīlijas zemnieks un viņa valdība patiešām ir viennozīmīgi ļauni?

Filosofs Imanuels Kants, domājot par sava laika sabiedrību, apgaismību definēja kā iziešanu no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ. Savukārt nepilngadību – kā nespēju lietot savu sapratni bez cita vadības. Patlaban ir citi laiki un citi "vadītāji", tomēr tendence nekur nav pazudusi. Māc bažas, ka diez vai arī mūsdienu sabiedrība uzņemas atbildību par sevi. Galu galā, kādā kaimiņzemē cer, ka cara tētiņš visu nokārtos, bet pašmājās tic, ka kaimiņš lietas sakārtos. Šķiet, ka zviedri cer uz Tūnbergas pasaku. Varbūt te ir atslēga – bērnišķīgai sabiedrībai piestāv bērns par savu sāpju seju.

Otrs Grētas Tūnbergas fenomena aspekts ir komunikācija mārketinga valodā. Viņas uzstāšanās ANO pasākumā neapšaubāmi ir šādas runas piemērs. Mārketinga komunikācija nav par saturu, tā nav par detaļām. Tā ir par krāšņām etiķetēm. Tūnbergas runas pamatdomai iebilst nevar – par vidi ir jārūpējas, tagad un tūlīt. Nevajag dzīvot izgāztuvē! Latvieti, indieti, zviedr, sakārto savu istabu un savu pagalmu, nedzīvo miskastē! Taču problēma ir komunikācijas formā, kas netiecas pie būtības. Acīmredzot tieši tas ir liedzis klimata pētniekiem gūt atsaucību, proti, viņi runā sabiedrībai svešā valodā. Zinātnieki runā par datiem, par mērījumiem un faktiem, savukārt Grēta Tūnberga vienkārši runā. Par jūtām. Mārketinga iemīļotā valoda – spilgti kliedzieni, spārnoti, no dzīves īstenības atrāvušies uzsaucieni, atsaukšanās uz jūtām – ir arī Tūnbergas sabiedrības valoda.

Visbeidzot, trešā iezīme – Tūnbergas sabiedrība ir nekritiska arī pret zinātni. Proti, tā dievišķo zinātni, kas nozīmē aklu apbrīnošanu bez iedziļināšanās. Būtībā tas ir absurdi, apaļš kvadrāts, jo tā ir pilnīgi nezinātniska attieksme pret zinātni, ritualizēta buršanās ar vārdiem un paļaušanās uz zinātnes brīnumaini dziedinošo spēku. Nāks zinātnieki, kaut ko samērīs un visu nokārtos. Tas ir tehnokrātiski, bērnišķīgi un klaigājoši. Tomēr nedrīkst iedomāties, ka ar ļauno spēku un dažu rādītāju nosaukšanu kaut kas atrisināsies. Ar to nebūs gana, kamēr ļaudis nesāks paši ar sevi. Zinātne nav tikai teorija, un tā nav skaļas frāzes, zinātne prasa rīcību. Starp citu, ekoloģiskais sabrukums nebūt nav jauna problēma. Jau pirms vairāk nekā 100 gadiem Ludvigs Klāgess koši un precīzi aprakstīja, kā progresa vārdā tehnoloģizētā civilizācija iznīcina zemi, uz kuras dzīvojam.

Īstenais risinājums ir patērniecības apvaldīšana. Šis uzdevums ir neiedomājami smags, taču neatsverams. Tam, vai tu paņem vai nepaņem plastmasas maisiņu, nav gandrīz nekādas nozīmes. Maisiņi Latvijā ir sīkums. Tas, ka H&M pārstrādā vecas drēbes, daudz neko nemaina, ja katru mēnesi tiek pirktas jaunas. Nav tik svarīgi, vai jaunākais Samsung viedtālrunis ir izgatavots no veca eksemplāra atliekām – ja rūp vide, tad nepērc jaunu. Rūpes par atkritumu pārstrādi ir bezjēdzīgas, ja garumgaras rindas pie Apple veikaliem tiek uzskatītas par saprotamām, nevis par vājprāta pazīmi. Pat nedaudz komiski šķiet, ka tajās dienās, kad ažiotāža ap Tūnbergas vārdu kauca visskaļāk, Latvijas ziņu portālos blakus viņas sejai rēgojās vēsts, ka Rīgā plānots būvēt jaunu tirdzniecības centru "Sāga". Tur plastmasas maisiņiem jāsmejas, ka veikalā aicināšot izvēlēties videi draudzīgākus paradumus, ieviesīs "zaļo domāšanu". Ak vai, Jūs patiešām vēlaties padarīt vidi zaļāku? Tad Jūs varat darīt tikai vienu lietu – neceliet savu veikalu!

Te pavīd lielākā problēma vides aizsardzības jomā. Ja paveras aiz saukļu fasādēm, gan Tūnbergas tēls, gan ikdienas attieksme pret atkritumu pārstrādi riskē ieslīgt bezjēdzīgā pieticībā. No vienas puses, labi, ka maisiņš ir palicis veikalā un pudeles samestas pareizajos konteineros. Taču tas viss ir maznozīmīgs piliens okeānā, ja salīdzina ar pasaules lielo industriālo piesārņotāju radīto atkritumu daudzumu. Ja maisiņš nav paņemts, bet ar to vien jau sirdsapziņa tīra, tad varbūt labāk būtu bijis maisiņu paņemt, bet nepirkt jaunas bikses tāpēc vien, ka tagad modē ir nedaudz citādāks tonis, jo apģērbu pārprodukcija arī ir piesārņošana. Apsēstība ar patēriņa preču negausīgo aprīšanu, dzīšanās pēc arvien jaunām un jaunām lietām – mašīnām, mēbelēm, drēbēm, telefoniem, televizoriem utt., proti, patērniecība, ir vienīgais īstenais dabiskās vides izdzīvošanas drauds. Kā to vairakkārt ir pareizi norādījis filosofs Slavojs Žižeks, sabiedrība spēj gandarīt savu pienākuma izjūtu pret dabu, rūpējoties par, piemēram, atkritumu šķirošanu. Tās ir autentiskas rūpes, kuru patiesumu nodrošina ieguldītas pūles, bet patiesais nolūks ir savas sirdsapziņas veldzēšana. Taču šie pūliņi ir absolūti nepietiekami. Necerot uz sabiedrības spēju pašai savaldīties, kaut ko mainīt var tikai radikāli politiski lēmumi. Tomēr tiem neatliek spara, jo, šķirojot atkritumus, pienākums jau ir izpildīts un dusmas rimušās. Arī Tūnberga paklaigā un līdz ar viņu sabiedrība bērnišķīgi pasapņo, bet tas ir velti, ja apsēstība ar pirkšanu ir vienīgā dzīves jēga. Ja pati sabiedrība ir kā bērns, kas katru dienu grib jaunas mantiņas, tad Grēta Tūnberga kā vides sarga iemiesojums drīzāk ir biedējoša, nevis iedvesmojoša.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form