Jau kopš neatminamiem laikiem sabiedrība ir veidojusies tās locekļiem pārdodot un pērkot vai kā citādi veicot darījumus, lai visas darījumā iesaistītās puses gūtu sev kādu jūtamu labumu. Ja sākotnējie darījumi, galvenokārt, izpaudās izdarot maiņu un tādējādi iegūstot preces, kas kalpo vissvarīgāko vajadzību apmierināšanai, mūsdienu patērētāju sabiedrība ir pārlēkusi šo latiņu, tādēļ pašreiz izveidojušās tirgus attiecības prasa procesa uzraudzību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Valstij ir pienākums ne tikai izdot sfēru regulējošus normatīvus, bet tostarp arī rūpēties par darījumos iesaistīto dalībnieku tiesību un pienākumu ievērošanu. Kā zināms, līdz ar tūkstošiem jaunu uzņēmumu un pārdevēju parādīšanos, nopietni ir aktualizējusies patērētāju tiesību aizsardzības problēma. Taču pašreizējā Latvijas pieredze rāda, ka konfliktu gadījumā nevienam, izņemot pašus patērētājus, nerūp ne preču un pakalpojumu kvalitāte, nedz arī taisnīguma un patiesības noskaidrošana.

Pirms neilga laika arī pašam nācās saskarties ar patērētāju beztiesiskumu. Lai arī pastāv “Patērētāju tiesību aizsardzības likums” un līdzīga rakstura likumi, kuru mērķis ir nodrošināt patērētāju “līdztiesību” (šeit pat nav runa par ko vairāk, vai kādām privilēģijām salīdzinot ar pārdevēju), reālā situācija Latvijā neatbilst tam, kā civilizētā, attīstītā un mūsdienīgā valstī vajadzētu būt. Skaidrības labad arī jāpiebilst, ka rakstā tiks apskatīta patērētāja un iesaistītas preces pārdevēja, nevis pakalpojuma sniedzēja konflikta risināšana.

Problēmu pavisam elementāri var izjust ikviens no mums, tikai nepieciešams viens priekšnoteikums- jūsu iegādātajai precei, pārdevējprāt, jāsabojājas ar patērētāja mehānisku iedarbību. Kā zināms, reti kurš pārdevējs labprātīgi piešķirs atpakaļ naudu par preci vai sniegs iespēju izvēlēties ekvivalentu par tādu pašu summu, tādēļ aizstāvot savas likumīgās tiesības nāksies pavadīt laiku spēlējot “vēstuļu pingpongu”, gan arī pabojāt nervus.

Uzreiz jāsaka, ka vidusmēra patērētājs, kurš apzinās, ka prece bojāta viņa vainas dēļ, diezin vai mēģinās savas tiesības aizstāvēt ar visiem likumā paredzētajiem līdzekļiem un tālāk par prasījuma noraidījumu veikalā nedosies (arī ļoti daudzi patērētāji, kuru pusē ir taisnība nevēlēsies tērēt gan laiku, gan līdzekļus cīnoties ar pārdevējiem ar 3. personu palīdzību) . Pēc sākotnējā prasības noraidījuma veikalā, pircējam ir tiesības caur veikalu un Patērētāju tiesību aizsardzības centru nodot preci neatkarīgā ekspertīzē, taču problēmu rada fakts, ka šī ekspertīze skata lietu pamatojoties uz skaidri redzamiem pierādījumiem, taču neanalizē lietas sastāvu kopumā (lietošanas instrukcijas, nekvalitatīva prece pati par sevi, ražotāja vaina). Tādēļ būtu naivi cerēt, ka pēkšņi taisnība izrietēs caur eksperta lēmumu- parasti tas tikai atkārto veikalnieka teikto. Tomēr visvairāk mani izbrīnīja, kā eksperts izsprieda par manis iesniegtās preces-apavu- bojāšanu. Gluži kā krievu sādžā- paņēma, ielika roku kurpē un mēģināja atdarināt gaitu kā es būtu varējis staigāt. 21. gs...

Taču “pēdējiem mohikāņiem”, kuri tomēr izlems aizstāvēt savas tiesības, pēc loģikas noteikti nāktos apmeklēt jau minēto PTAC, kura primārais uzdevums ir tieši patērētāju aizstāvība. Var jau būt, ka ikdienas rutīna šiem valsts ierēdņiem ir krietni pabojājusi veselību, tomēr laipnu un saprotošu attieksmi neizdevās sastapt. Katrā ziņā šis “ierēdņu bataljons” vien nodarbojas ar starpniecību, bet pats īsti neko nelemj. Kad teicu, ka pērkot apavus man netika sniegta pilnvērtīga informācija, man ar smīnu sejā parādīja, kā izskatīsies atbilde uz manu iesniegumu- formāla, jau neskaitāmos gadījumos izmantota. Kā man ierosināja- ja kas neapmierina vai pārkāpts likums, droši dodieties uz tiesu, ko bez nopietnas juridiskas “aizmugures” būtu darīt liels neprāts, jo, kā zināms, zaudējot prāvu nāktos segt gan tiesas, gan arī pretējās puses advokātu izdevumus.

Manuprāt, esošā sistēma skaidri pierāda patērētāju “cīņu ar vējdzirnavām”, jo neviens, pat tiem, kam tas ietilpst darba pienākumos, pat necenšas palīdzēt. Vai problēma slēpjas gribēšanā, vai mūžīgi piesauktajā naudas trūkumā, noskaidrot neizdevās. Taču nav normāli, ka nepastāv struktūra, kas spētu izanalizēt preces atbilstību gan tehniski, gan arī juridiski(cik nav dzirdēts par ārvalstīm, kur patērētājs saņem kompensāciju, jo nav instrukcijā nav minēts par neatļautas lietas, teiksim kaķa, sildīšanu mikroviļņu krāsnī). Varbūt beidzot ir pienācis laiks arī līdzīgiem tiesu precedentiem Latvija?

Šobrīd izskatās, ka Latvijā patērētājiem ir tikai pienākums- iegādāto kopt, rūpēties, taču konflikta gadījumā patērētājam savas tiesības neredzēt kā Latvijas tautai pazudušos 3 miljonus.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form