Austriešu dzejas klasiķe Ingeborga Bahmane (1926.–1973.) savulaik dzēlīgi rakstīja: "Karu vairs nepiesaka, to vienkārši nebeidz." [1] Spriežot pēc tā, ka dažādi ar Covid-19 saistīti ierobežojumi atgriežas Krievijā, Izraēlā, dažādos Āzijas un Austrālijas reģionos, kaut ko līdzīgu vismaz pagaidām var teikt par sadzīvošanu ar pandēmiju – tā nevis atsākas, bet vienkārši nav beigusies. Un, ja tā, tad viens no veidiem nervu sistēmas stabilitātes saglabāšanai ir pavērties pagātnē, lai secinātu, ka ir bijis trakāk. Tostarp tik daudzus no mums kaitinošo ierobežojumu kontekstā. Savukārt, ja teksta iesākumam izvēlējos Bahmanes izteikumu par karu, tad tikai loģiski, ja tālāk tiks aplūkotas dažas ar karu saistītas epizodes Latvijas vēsturē.
Kādā nesen publicētā zinātniskā krājumā lasāma daiļa statistika par Rīgas kriminālpolicijas piespriestajiem administratīvajiem sodiem 1919. gada septembrī. Četri par "nebandrolētu sērkociņu turēšanu". Labi, šo var saprast – cīņa pret kontrabandu, sērkociņi toties plaši lietota prece. Trīs sodi par "braukšanu ar velosipēdu bez atļaujas". Šis jau izklausās dīvaināk vai, ja vēlaties, tuvāk Covid-19 ierobežojumiem.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
