Pirmā. 21.gadsimta cilvēki, mani ieskaitot, ir, teiksim tā, izlaidušies – mēs sagaidām ātrus un nepārprotami efektīvus risinājumus. Ir jābūt tabletei vai vakcīnai, kas problēmu garantēti atrisinās vai no tās pasargās. Rīt. Rezultātā zinātnieki saskaras ar aktīvu psiholoģisko spiedienu sabiedrības gaidu formā "tūlīt, tūlīt" piedāvāt vakcīnu pret konkrēto koronavīrusu. Ķīnas gadījumā, pieļauju, klāt nāk politiskā režīma vēlme demonstrēt, ka situācija tiek kontrolēta un risināta. Rezultātā mēs redzam it kā mūsu paļāvību apstiprinošas ziņas: jau janvāra beigās no Šanhajas [1], arī Austrālijas, Francijas, ASV. Tas rada maldinošu iespaidu.
Svarīgi saprast, ka mūsu kā "ierindas cilvēku" iedomātajā tempā šādi rezultāti netiek sasniegti – un nevis tāpēc, ka kāds negribētu vai nemācētu, bet tāpēc, ka vakcīnu gadījumā sasteigtībai, lai cik labi nodomi būtu tās pamatā, var būt izcili draņķīgas sekas. Kā pareizi šonedēļ norāda "The Economist", ja steigā radītai vakcīnai pret koronavīrusu būs kādas blaknes vai apšaubāma efektivitāte, tas var graut uzticību vakcīnām kā instrumentam vispār. [2] Zinātnieki nevar uzņemties šādu risku, tādēļ pētniekiem jāizvirza saprātīgas prasības.
Otrā. Ja eksperts atsakās dot kategorisku vērtējumu vai noteiktā laika periodā maina sava vērtējuma saturu ("Cik īsti ilgs tad ir tas vīrusa inkubācijas periods?!"), tad tas nenozīmē, ka "kaut kas" tiek slēpts (ar visiem krāšņajiem no šāda secinājuma izrietošajiem tālākajiem secinājumiem...). Tas, ka mums apkārtējā pasaule – ar to saprotot galvenokārt tehnoloģiju radītās iespējas, atvainojos par dzēlīgumu – liekas saprotama, nenozīmē, ka tāda tā arī ir.
Šonedēļ regulāri pārskatāmo dabaszinātnēm veltīto tekstu korpusā patrāpījās arī pētnieku darbs [3] par Laimas boreliozi. Ja īsi: cilvēka organismam radīto problēmu smagums pietiekošs, problēmas svarīguma apjausma pietiekoša, diskusijas par labākiem diagnosticēšanas un ārstēšanas veidiem tomēr turpinās. Zinātnieki neko "neslēpj" – vairumā gadījumu tie ir cilvēki, kuri vienkārši ļoti apzinīgi izturas pret informāciju, ko viņi sniedz.
Rezumējot. Par medicīnas un life sciences kopumā daļu koronavīrusa "stāstā" man personīgi šaubu nav.
Mani interesē un, neslēpšu, arī dara nedaudz kreņķīgu cita sadaļa – cilvēku uzvedība paaugstināta stresa vai panikas apstākļos.
Tātad parādās ziņas [4] par, formulēsim tā, sakāpinātu reakciju, piemēram, Eiropā, pret cilvēkiem, kurus reakcijas paudēji uztver kā "ķīniešus". Var, protams, teikt, ka runa ir tikai par indivīdiem ar švakāku nervu sistēmu vai tiem, kuriem vienkārši nepatīk cilvēki ar citu ādas krāsu vai acu formu. Baidos, ka nav tik vienkārši.
Negrasos moralizēt – tas nav šī teksta uzdevums. Runa ir par to, ka salīdzinoši mierīgos un pārtikušos apstākļos dzīvojošs cilvēks (labi, Rietumos ir terora aktu pieredze, tomēr šādas vardarbības radīta situācija kvalitatīvi atšķiras no pandēmijas radītās) objektīvi nezina, kā rīkosies viņš pats un apkārtējie ar pandēmiju saistītas nervozitātes vai, vēl sliktāk, panikas apstākļos. Un mēs varam pēc sirds patikas izvēlēties uzvedības modeļus "tas ir no mums tālu", "nevajag celt paniku" un līdzīgus – turklāt es tādiem simpatizēju –, bet principā ir arī muļķīgi noliegt, ka problēma ir.
Ja lasītājam sāk šķist, ka autors tomēr kaut kā paslepus grib viņam "uzvilkt nervus", tad tas tā nav, jo mana tēze ir: šādās situācijās kā eksperti ir jāiesaista ne tikai mediķi un, teiksim, biologi, mums noderētu arī spēļu teorijas ekspertu, kognitīvo psihologu, IT speciālistu un, jā, arī sociālantropologu viedoklis.
Pieļauju, ka IT speciālistu pieminēšana neizraisa izbrīnu – tas, kādu informāciju mēs meklējam internetā, kāda ir konkrētu vārdu savienojumu dinamika u. c. rādītāji, palīdz saprast, kas notiek konkrētajā cilvēku kopā. Savukārt sociālo zinātņu pieminēšana saistīta ar to, ka nav gluži tā, ka akadēmiskajā vidē sabiedrības uzvedība stresa situācijās nebūtu iepriekš pētīta. Atļaušos citēt vācu sociologa Ulriha Beka grāmatu "Riska sabiedrība.
Ceļā uz citu modernismu", kas tika publicēta – tas jāuzsver – sen, 1986. gadā. Ievadā, kas rakstīts 1986. gada maijā, tātad īsi pēc Černobiļas katastrofas, Beks raksta: "Visa ar elektroniskajiem tīkliem apvītā pasaule kā apburta seko šim [radioaktīvajam] mākonim.
"Pēdējā cerība" ir uz labvēlīgu vēja virzienu, un tas vislabāk parāda, cik bezpalīdzīga ir augsti civilizētā pasaule, kas izgudrojusi dzeloņdrātis un sienas, armiju un policiju, bet nespēj nosargāt savas robežas." [5] Nedaudz vulgarizējot, jāsaka, ka domāts, pētīts un rakstīts par cilvēku, pūli (vārds te lietots bez nicinošas konotācijas) iepriekš nepieredzētās, emocionāli nokaitētās situācijās ir gana daudz, tikai "miera laikos" tas piemirstas un, tēlaini izsakoties, nogulst arhīvā, ko apmeklē vien paši pētnieki. Tāpat ir daudzi interesanti un noderīgi ar spēļu teoriju [6] un kognitīvo psiholoģiju saistīti pētījumi par to, kā mēs pieņemam lēmumus (viegli nojaust, ka bieži nepareizus), kā uztveram informāciju (tas pats...), un līdzīgi.
Kāds no šādām zināšanām labums? Varbūt es pārlieku psiholoģizēju, tomēr man šķiet, ka labāk, ja nedrošības brīdī cilvēks netiek, tēlaini izsakoties, atstāts vienatnē ar saviem jautājumiem un minējumiem; labāk, ja eksperti runā par to, ka viņa bailes, maldi ir saprotami un citu cilvēku pieredzēti, ka satraucošā situācija, kurā viņš ir nonācis, nav unikāli biedējoša.
Rezumēju. Mums ir un tuvākā gada laikā būs divi "saskaitāmie" – pandēmija un cilvēku reakcija uz to. Otrais "saskaitāmais" nav mazāk būtisks. Ar pirmo melnām mutēm attiecīgo sfēru pētnieki jau strādā. Būtu labi, ja zinātne palīdzētu vieglāk tikt galā arī ar otro.
The Economist, 2020. gada 8. februāris, 47.–48. lpp.
Citēts pēc tulkojuma krievu valodā, Maskava, 2000. gads, 7. lpp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
