Latvija pamatoti lepojas ar saviem makroekonomiskajiem rādītājiem uz citu Austrumeiropas valstu fona, tomēr ietekmīgā Vīnes Ekonomisko pētījumu starptautiskā institūta (WIIW) pētījums “Competitiveness of Industry in CEE Candidate Countries” (“Rūpniecības konkurētspēja Centrāleiropas kandidātvalstīs”) liecina, ka Latvijas rūpniecības struktūra un attīstības veids atpaliek no citu Austrumeiropas valstu analogiem rādītājiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vispirms pieminēsim WIIW pētījuma vispārējos secinājumus. Austriešu eksperti uzskata, ka deviņdesmito gadu laikā Austrumeiropā izkristalizējušās tās rūpniecības nozares, kuru nākotnes perspektīvas ir cerīgas: elektrisko, optisko iekārtu, transporta līdzekļu un mēbeļu ražošana, savukārt pārtikas, dzērienu, tabakas izstrādājumu, tekstil– un ādas izstrādājumu ražošanas, ķīmiskās rūpniecības un kokapstrādes nākotne izskatās visai drūma. Šie secinājumi lielā mērā balstās uz apsvērumu, ka dažās nozarēs darba ražīguma kāpums atpaliek no darba izmaksu pieauguma, bet sīkāks datu izklāsts par šo tēmu sekos tālāk.

Institūta speciālistus interesējis, cik liela daļa konkrētās valsts rūpniecības produkcijas eksportā ir t.s. “labour intensive” nozarēm, proti, nozarēm, kuru produkcijas ražošanas procesā lielāka nozīme ir nevis tehnoloģijām, bet lētam (pagaidām) darba spēkam. Lieki teikt, ka vinnētājas ilglaicīgākā perspektīvā būs valstis, kuru rūpniecības struktūrā “labour intensive” nozaru īpatsvars samazinās. Austrieši uzskata, ka šis īpatsvars Čehijas, Slovākijas, Slovēnijas un Ungārijas eksportā jau tagad ir mazāks nekā ES dalībvalstu (relatīvi mazattīstīto) Grieķijas un Portugāles eksportā; Ungārijas gadījumā šis rādītājs jau atbilstot pat Austrijas, Dānijas un Itālijas līmenim, savukārt Bulgārija, Latvija, Lietuva un Rumānija arvien vairāk specializējoties tieši “labour intensive” nozaru attīstīšanā.

WIIW arī centusies iezīmēt tās nozares Austrumeiropā, kurām būs vislielākie izdevumi, ieviešot Eiropas Savienības likumdošanu un normatīvos aktus – tās būtu ķīmiskā, farmakoloģiskā, metālizstrādājumu un pārtikas rūpniecība, kā arī transporta sektors kopumā.

Vēl interesanti atzīmēt, ka, pētot pēc austriešu metodikas, bezdarba līmenis Austrumeiropā, to skaitā Latvijā, ir ievērojami augstāks nekā pašu valstu statistiķu noteiktais. Piemēram, bezdarba līmenis Latvijā 2000.gadā, pēc WIIW vērtējuma, ir bijis 14,5% (Lietuvā – 15,4%, Igaunijā – 13,7%, Polijā – 16,1%)

Latvijas rūpniecības zemo efektivitāti apliecina vairāku rādītāju salīdzinājums. No vienas puses, rūpniecības pievienotās vērtības īpatsvars iekšzemes kopproduktā Latvijā 1999.gadā bijis zemākais visā Austrumeiropā – 13% (Igaunijā – 14%, Bulgārijā – 14%, Lietuvā – 17%, Polijā – 19%, Ungārijā – 23%, Slovēnijā – 24%, Čehijā – 27%). No otras puses, rūpniecībā nodarbināto skaits Latvijā ir pietiekami liels. Ņemot 1993.gada līmeni par 100 punktiem, tad 1999.gadā rūpniecībā strādājošo skaits Igaunijā bija 62,5 punkti, Lietuvā – 66,9 punkti, Latvijā – 72,9 punkti. Īsi sakot, Latvijā, salīdzinot ar citām Austrumeiropas valstīm, rūpniecībā strādājošo skaits deviņdesmitajos gados ir proporcionāli samazinājies vismazāk. Tātad: arvien sarūkošā sektorā turpina strādāt liels skaits cilvēku…

Kā jau minēts, austrieši lielu uzmanību pētījumā pievērsuši darba spēka ražīgumam. Par atskaites punktu – 100 punktiem – viņi ir izvēlējušies Austrijas vidējo rādītāju 1998.gadā. Salīdzinot ar šo līmeni, darba spēka ražīgums Austrumeiropas valstu rūpniecībā 1999.gadā esot bijis:

Ungārija 41,3
Slovēnija 36,9
Polija 35,7
Čehija 30,2
Slovākija 25,4
Igaunija 14,9
Lietuva 14,8
Latvija 14,1
Rumānija 10,7
Bulgārija 9,8

Kā redzam, Baltijas valstu rādītāji ir visai līdzīgi, mulsinošāks ir Slovākijas būtiski labākais rezultāts.Te jāņem vērā, ka austriešiem varbūt vienkārši ģeogrāfisku faktoru ietekmē Baltijas valstu ekonomikas ir sliktāk pazīstamas. Lai kā arī būtu, WIIW centušies arī noskaidrot darbaspēka ražīgumu atsevišķās rūpniecības nozarēs, nozares kopējo rādītāju pieņemot par 100 punktiem. Latvijas gadījumā tas izskatās tā:

Rūpniecība kopumā = 100 punkti

Pārtikas produkti, dzērieni un tabakas izstrādājumi 148,4
Gumijas un plastmasas produkti 118
Celuloze, papīrs, izdevējdarbība 107,2
Kokizstrādes produkti 94,8
Ķīmiskās rūpniecības produkti 90,4
Elektriskās un optiskās iekārtas 63
Tekstilmateriāli un izstrādājumi 56,8
Mašīnas un iekārtas 36,1
Āda un ādas izstrādājumi 28,6

Jāsaka, ka pārtikas produkti, dzērieni un tabakas izstrādājumi visā Austrumeiropā ir nozare, kurā darba ražīgums ir augstāks par vidējo, bet svarīgi ir tas, ka Latvijai šajā ziņā ir otrais labākais rezultāts (pirmajā vietā – Slovēnija). Ja sarindojam Austrumeiropas valstis pēc to rādītājiem atsevišķās nozarēs, tad jāsecina, ka Latvijai ir otrais labākais rezultāts tekstilnozarē (mūs apsteidz Igaunija), savukārt otrais sliktākais ādas izstrādājumu sektorā (par mums sliktāk veicas ungāriem). Arī kokizstrādē Latvijas rādītājs ir otrais labākais (atkal atpaliekot no igauņiem), gumijas un plastmasas izstrādājumu nozarē mēs atpaliekam igauņiem un poļiem, toties Latvijai ir zemākais darbaspēka ražīgums mašīnu un iekārtu ražošanā.

Otrs aspekts, kam WIIW ekonomisti ir pievērsuši lielu uzmanību ir darba izmaksu kāpums, un viņu skatījumā Latvijā laika posmā no 1995.gada līdz 2000.gadam tās ik gadu ir palielinājušās par 10%, atpaliekot tikai no Lietuvas 19,6% un Polijas 11,6%. Salīdzinājumam: Čehijā šis rādītājs ir 7,4%, Igaunijā – 7,2%, Bulgārijā – 5,9%,. Rumānijā – 5,1%, Ungārijā – 3,9%, Slovākija – 2,8%, Slovēnija – 1,3%.

Tātad darbaspēks Latvijas rūpniecībā kļūst arvien dārgāks – ja 1992.gadā Latvijas rūpniecībā nodarbināto darba izmaksas bija apmēram 5 punkti no Austrijas 100 punktu līmeņa, tad 2000.gadā tās jau bija sasniegušas 47-48 punktu līmeni. Pārējo Austrumeiropas valstu izmaksas – pret Austrijas 100 punktiem – 2000.gadā ir bijušas šādas: Polija – 58, Lietuva – 48, Igaunija – 42, Čehija – 36, Ungārija – 29, Slovākija – 25, Rumānija – 25, Bulgārija – 20.

Tātad jāsecina, ka Latvijas rūpniecībā ir viens no dārgākajiem darba spēkiem Austrumeiropā, turklāt jāņem vērā, ka darba izmaksas Austrijā ir lielākas nekā trūcīgākās Eiropas Savienības valstīs (piemēram, Grieķijā).

Noslēgumā jāsaka, ka Rietumeiropas speciālisti diezgan bieži kļūdās Austrumeiropas ekonomiku novērtējumā – iemesls varētu būt nepilnīgi vai novecojuši statistikas dati, izpratnes trūkums u.c., – tāpēc nedomāju, ka minētais pētījums ir jāuztver kā kaut kas neapstrīdams un ir jāizdara kādi epohāli secinājumi. Tomēr būtu labi, ja Latvijā vairāk tiktu diskutēts par austriešu pētījumā uzrādītajām problēmām vispār.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form