Man bija plāns savu posmu sākt Ķīles kanāla Ziemeļjūras pusē (Kūkshāvenā - Cuxhaven), bet laivai gadījās neliela tehniskā ķibele un komandu nomaiņa notika Ķīles kanāla pusē, līdz ar to man bija tā negaidītā iespēja izbaudīt šādu burāšanas pieredzi. Pretēji man, kas, kauns atzīties, par šo kuģu ceļu faktiski nezināja neko, komandas biedriem Agnesei un Ronaldam par to ir īpašs stāsts.
Daudzus gadus ar auto apciemojot ģimeni šajā pusē, viņi nereti stāvējuši uz tilta pār Ķīles kanālu, skatījušies no augšas uz laivu plūsmu un domājuši, kā gribētos šo kādreiz pieredzēt no lejas. Nu tas beidzot piepildījās!
Ar komandu spriedām, ka Ķīles kanālu var salīdzināt ar Barona ielu, kur intensīvā satiksmē sadzīvo jahtas, kravas kuģi, pavisam mazas laiviņas un pat gulbju bari.
Abos galos kanālam ir slūžas, kuru šķērsošana ir īpašs izaicinājums - gan saprast "sistēmu", gan to izpildīt tehniski. Taču veiksmīgi tiekam ārā Ziemeļjūrā, Elbas upes viļņi pēc mierīgā Ķīles kanāla plūduma sākotnēji ir šoks, taču aprodam arī ar tiem un esam veiksmīgi iegājuši un atraduši vietu vienā no pārpildītajām ostām Kūkshāvenā (Ventspils izmēra pilsēta), no kurienes sūtu šo ierakstu.
Taču vēl nedaudz jāatgriežas atpakaļ un jāpastāsta, kā iepriekšējai komandai veicās pirms ieiešanas Ķīles kanālā no Baltijas jūras puses. No Ventspils līdz Ķīlei laiva bez apstājas gāja nepilnas divas diennaktis un izbaudīja plašu burāšanas laikapstākļu gammu no asa vēja un viļņiem līdz pilnīgam mieram un siltai vēja plūsmai.
Komandas biedri tēlaini uzbur nakts ainu pie Dānijas krasta: vēja ģeneratoru gaismiņas vienā pusē, prāmju kustība otrā, augšā zvaigznes un mēness - sēdi laivas priekšā, pūš silts vējš - šādā mirklī negribas pat vairs iet gulēt.
Taču neiztika arī bez nervus kutinošiem momentiem. Kā atminējās komandas biedrs Reinis, vienu nakti navigācijas iekārta rāda, ka prāmis vēl tālu, bet tas pēkšņi iznirst tumsā un zibenīgi jāveic manevri, lai ceļi nekrustotos.
Kā jau stāstīju pirmajā ierakstā, jahtas komanda savā starpā sadala tā saucamos "watch", kad par laivu atbild pāris komandas biedri, kamēr pārējie var gulēt, lasīt, skatīties filmas vai, kas notiek visbiežāk, pavadīt laiku interesantās sarunās.
Kā atzina komandas biedrs Māris, kam šis bija pirmais šāds pārgājiens, tas arī ļauj izvairīties no attiecību sarežģījumiem, kas varētu rasties, ilgāku laiku atrodoties ierobežotā teritorijā ar ierobežotu cilvēku loku. Viņaprāt, tas lielā mērā atkarīgs no kapteiņa, kura attieksme un dažkārt "neredzamā", citkārt pat ļoti "redzamā roka" uzliek komandu "uz sliedēm". Tam varu tikai piekrist.
Šoreiz nedaudz plašāk pastāstīšu arī par dzīvi uz jahtas.
Gulēšana notiek kajītēs pa divi, un, lai arī kopumā uz laivas tagad esam deviņi (vēl viens guļ salonā), gan savstarpējo attiecību kultūra, gan atrašanās svaigā gaisā ļauj aizmigt bez grūtībām pat viļņos vai motora troksnī. Un ja galīgi nesanāk, noder ausu aizbāžņi vai var gulēt uz klāja.
Viļņos labāk neatrasties lejā, tāpēc jāiztiek ar "maizītēm un šokolādi", taču mierīgākos laikapstākļos var baudīt normālu "mājas ēdienu". Arī mierīgajā Ķīles kanālā ēst gatavošana neradīja nekādas problēmas un kopīgi ar Agnesi un Ronaldu uzservējām komandai veselīgus salātus. Es pati uz jahtas kafiju vienkārši apleju ar karstu ūdeni, bet citus komandas biedrus Ronalds izlutinājis ar "īstu" kafiju tā saucamajā itāļu kanniņā.
Alkohola lietošana uz jahtas gan nav vēlama.
Man vēl līdz galam jāpārslēdzas no Rīgas ikdienas uz nesteidzīgo dzīvi uz laivas, taču ar katru mirkli tas izdodas labāk, par ko turpināšu stāstīt nākamajos ierakstos.
*burāšanas termins - laiva nevis brauc, bet iet
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
