Jaunākie statistikas pārvaldes dati liecina, ka šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu iepriekšējā gadā algas turpinājušas augt straujāk nekā cenas. Tomēr atklāts paliek jautājums, vai kāpums noticis uz ekonomikas vispārējas legalizēšanās vai reāla algu pieauguma fona.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar šo pašu laika periodu iepriekšējā gadā, iedzīvotāju vidējā neto alga palielinājusies par 8,2%, sasniedzot 148,57 latus. Neto darba samaksa jeb tas, ko darbinieks saņem uz rokas, šajā periodā sabiedriskajā sektorā pieaugusi par 6,1% līdz 170,47 latiem, tai skaitā budžeta iestādēs - par 8%, sasniedzot 162,67 latus, bet uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās ar valsts vai pašvaldību kapitāla daļu 50% un vairāk - par 4,5% līdz 183,29 latiem. Privātajā sektorā mēneša vidējā neto darba samaksa gada laikā ir palielinājusies par 10,6% līdz 135,49 latiem.

Tajā pašā laikā patēriņa cenas augušas vien par 5,8%, līdz ar to vismaz teorētiski vajadzētu uzskatīt, ka iedzīvotāju dzīves kvalitāte nav pasliktinājusies. Šis jautājums plašos sabiedrības slāņos aizvien izraisa plašas diskusijas, jo diezgan liela iedzīvotāju daļa skaļi pauž, ka pie darba samaksas nav saņēmuši klāt ne santīma, savukārt citi viņus nosauc par vaidētājiem.

Šeit jānorāda, ka algu palielināšana, lai arī nedaudz, bet tomēr notiek. Privātajā sektorā straujo algu kāpumu varbūt lielā mērā varētu skaidrot ar Valsts ieņēmumu dienesta aktivitātēm nodokļu nemaksātāju tvarstīšanā, kas ienākumus pakāpeniski spiež legalizēt, tādejādi kāpumā, iespējams, parādās iepriekš jau reāli esošas summas. Taču to pašu nevar teikt par sabiedrisko sektoru, jo valsts, pašvaldības iestādēm un uzņēmumiem nav nekādas motivācijas algas izmaksāt aploksnēs.

Cits jautājums ir par iedzīvotāju pirktspēju, un te nu lielas iedzīvotāju daļas sašutums ir vairāk nekā saprotams. Viedokli par to, ka iedzīvotāju labklājības pieaugumā sāk iestāties stagnācija, savā makroekonomikas apskatā izteikuši “Latvijas Unibankas” analītiķi. Pēc viņu aprēķiniem, no vidējā algu pieauguma atskaitot inflāciju, pērn iedzīvotāju pirktspēja ir palielinājusies par 7,8%. Lai gan šis rādītājs ir uzskatāms par ļoti labu, ilgstoši priecāties nebija lemts, jo šis gads iezīmē daudz drūmākas aprises. Šā gada sākumā patēriņu cenu straujajā kāpumā gada pirmajā ceturksnī iedzīvotāju pirktspēja palielinājusies par 4,9%, otrā ceturkšņa beigās tā bija tikai 3,6%, tai skaitā jūnijā 2,2%, bet jūlijā reālais pirktspējas pieaugums bijis 1,3% apmērā.

Tas, ka labklājības pieaugums dilst, nebūt neliecina neko labu arī par valsts ekonomikas tālākajām attīstības perspektīvām. Līdzīgi citām Austrumeiropas valstīm, Latvijā ekonomiskais pieaugums lielā mērā ir balstīts uz iekšējo patēriņu. Samazinoties iedzīvotāju labklājības līmeņa pieaugumu tempam, mēs, visticamāk, sagaidīsim arī iekšējā patēriņa pieauguma bremzēšanos. Tas savukārt nozīmē to, ka, iespējams, jau ļoti drīz varam sagaidīt mazumtirdzniecības un būvniecības izaugsmes tempu mazināšanos salīdzināmās cenās un rūpniecības produkcijas izlaides pieauguma kritumu, jo atsevišķas tās apakšnozaru, piemēram, pārtikas rūpniecības, attīstība, līdzīgi kā tirdzniecība un būvniecība, ir tieši saistīta ar iedzīvotāju maksātspēju. Tas savukārt daudzu ekspertu optimistiski izteiktajām prognozēm par Latvijas ekonomikas labajām attīstības perspektīvām var likt nepiepildīties. Tieši pretēji, iedzīvotājiem ciešāk savelkot jostas, varam sagaidīt valsts ekonomikas lēnāku attīstību un bezdarba līmeņa pieaugumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!