Straujš ražošanas izmaksu pieaugums, kas saistīts ar kvalificēta darbaspēka deficītu un nerimstošo inflāciju, nepārdomātu nodokļu likmju ieviešana, kā arī zems īpatsvars modernās tehnoloģijās, aizvien vairāk aktualizē jautājumu par rūpniecības tālāku pastāvēšanu un nozīmi tautsaimniecībā kopumā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šobrīd rūpnieku lielākās galvassāpes saistītas ar nemitīgu izmaksu pieaugumu, kas, protams, atstāj iespaidu uz galaprodukta cenu, līdz ar to konkurētspēju gan pašmāju, gan arī eksporta tirgos. Lieki teikt, ka pēdējos 13 gados straujākais ražotāju cenu (cenu par kādu savu produkciju pārdod ražotājs) kāpums, tām gada laikā augot teju par 18%, nebūt nav vērsts uz konkurētspējas palielināšanu globālajā preču tirgū.

Rezultāts tālu nav jāmeklē. Šā gada aprīlī, salīdzinot ar iepriekšējā gada aprīli, rūpniecības produkcijas ražošana samazinājusies par 0,9%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Apstrādes rūpniecība aprīlī samazinājusies par 0,9%, ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē apjoms palielinājies par 37,6%, savukārt par 3,4% samazinājusies ražošana elektroenerģijas, gāzes apgādes un ūdensapgādes nozarē.

Salīdzinot ar martu, aprīlī, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem, rūpniecības produkcijas apjoms samazinājās par 1,9%, tajā skaitā apstrādes rūpniecībā - par 3,4%. Pieaugums bija ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē - par 2,8% un elektroenerģijas, gāzes apgādes un ūdensapgādes nozarē - par 3,2%.

Gada izteiksmē būtisks kritums vērojams koksnes un koka izstrādājumu (izņemot mēbeļu) ražošanā, kur produkcijas izklaide kritusies par 12,5%. Šis fakts var izrādīties bīstams, jo koksne un tās izstrādājumi ir Latvijas lielākā eksportprece. Ievērojams kritums vērojams arī citu transporta līdzekļu (kuģu, laivu, lokomotīvju u.c.) ražošanā, kur apjomi gada izteiksmē kritušies par 45,7%.

Tajā pašā laikā tautsaimniecībai svarīgāko nozaru vidū produkcijas izlaide pārtikas rūpniecībā palielinājusies par 1,6%, tekstilizstrādājumu ražošanā par 5,6%, gatavo metālizstrādājumu ražošanā – 16,4%, bet metālu ražošanā par 1,4%.

Kopumā var teikt, ka arī šogad kopumā nevaram cerēt uz strauju rūpnieciskās ražošanas pieaugumu, izņēmums varētu būt atsevišķi mēneši, kad uzņēmumiem varētu "iekrist" kāds lielāks pasūtījums, bet kopumā izredzes nav diezin spožas. Iemesls ir Latvijas ekonomikas pakāpenisks konkurētspējas zudums. Galvenais iemesls tam ir straujš izmaksu kāpums uz inflācijas rēķina, kā arī darbinieku aizplūšana - gan uz ārvalstīm, gan tepat valsts iekšienē uz labāk atalgotiem ekonomikas sektoriem, piemēram, būvniecību. Pašreizējais novērojamais ražošanas apjomu samazinājums rūpniecībā vairs nav gadījums, bet, visticamāk, likumsakarība.

Jāpiebilst, ka līdz ar Austrumāzijas valstu, galvenokārt jau Ķīnas, ievērojami lētākās produkcijas ekspansiju Rietumu tirgos, nākotnē Latvijas produkcijas eksportspēja uz pašreizējiem ekonomiskajiem nosacījumiem var tikai samazināties. Tā vietā, lai uz iepriekšējo gadu investīciju plūsmas un salīdzinoši lētākas kredītu pieejamības fona attīstītu konkurētspējīgu ražošanu, esam izvēlējušies teju vai katru Pierīgas pļavu pārvērst par dzīvojamo ciematu. Tajā pašā laikā nebūt neesam padomājuši par to, kas notiks tad, kad tikt pie jauniem kredītiem vairs nespēsim un ekonomisko pieaugumu vairs nebūs kam radīt. Protams, arī valsts aparāts, varētu būt rūpniekiem pretimnākošāks. Viens no uzskatāmiem piemēriem Latvijas rūpniecības konkurētspējas gremdēšanā ir jaunie nekustamā īpašuma maksājumi. Nebūt nevajag apšaubīt nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanu pēc kadastrālās vērtības, kas pēc savas būtības droši vien ir visadekvātākā šī nodokļa aprēķināšanas metodoloģija. Runa ir par likmēm, un 1,5% no kadastrālās vērtības ražošanai ir nesamērīgi daudz. Tā vietā varētu piemērot ražotāju ieteikto likmi 0,2 – 0,5% apmērā.

Rezultāts, ko pie pašreizējās likmes esam ieguvuši, ir tas, ka atsevišķiem ražotājiem nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi pieauguši pat vairāk nekā 50(!) reizes, tādējādi steidzami vajadzētu domāt par nodokļa likmes diferencēšanu atkarībā no tautsaimniecības sfēras.

Arī nodokļu atlaižu piemērošanā varbūt mazāk vajadzētu koncentrēties nevis uz lielu investīciju apjomu, bet gan to, ko šīs investīcijas un uz cik ilgu laiku valsts tautsaimniecībai nes. Latvijā ir ļoti daudz mazu veiksmīgi darbojošos inovatīvu rūpniecības uzņēmumu un diezgan droši var teikt, ka pie labvēlīgākas nodokļu politikas to būt vēl vairāk, bet tā vietā aizvien vairāk vietējo uzņēmumu domā par ražošanas pārcelšanu uz ārvalstīm. Laikā, kamēr lielie ārvalstu investori ar daudzmiljonu projektiem šurp nebūt tā nesteidzas, varbūt būtu vērts padomāt, kā ar nodokļu atlaidēm veicināt augstākas pievienotās vērtības radīšanu Latvijas ražojošajā sektorā, sevišķi vēl tādēļ, ka problēmas ar vietējo darbaspēku kļūst aizvien asākas un nākamajos gados situācija varētu tikai pasliktināties.

Ja pasaules metālu tirgū nebūtu labvēlīga realizācijas konjunktūra un Latvijā straujš būvniecības apjomu un kopējā patēriņa kāpums, kas savukārt sekmē metālu, gatavo metālizstrādājumu, pārtikas, kokapstrādes un nemetālisko minerālu (būvmateriālu) ražošanas apjomu kāpumu, vietējā ražošana produkcijas izlaides ziņā, visticamāk, būtu krietni lielākos mīnusos. Tad par ražošanas apjomu kritumu mēs runātu krietni vien agrāk, bez tam statistika uzskatāmi apliecina – rūpniecības īpatsvars Latvijas tautsaimniecības struktūrā neatlaidīgi dilst. Ja pagājušā gada pirmajā ceturksnī rūpniecības nozīme valsts iekšzemes kopproduktā bija 12,7%, tad šā gada pirmajā ceturksnī šis rādītājs ir sarucis līdz 11,8%, vēl trīs četrus gadus atpakaļ rūpniecības nozīme tautsaimniecības struktūrā svārstījās ap 14% atzīmi. Turklāt, ja salīdzinām Latvijas rūpniecību ar Rietumvalstīm, tad šeit ir ļoti maz pārstāvētas tās nozares, kuras virza ne tikai rūpniecības kā nozares konkurētspējas, bet arī tautsaimniecības vispārēju uzplaukumu. Kamēr Latvijas rūpniecībā un eksportā dominēs nozares ar zemu pievienoto vērtību un valsts nedomās, kā samazināt (reizēm pat nepamatotu) izmaksu slogu rūpniekiem un atbalstīt investīciju projektus darba ražīguma un energoefektivitātes paaugstināšanai, ražošanas attīstība lielā mērā notiks pēc iepriekšējo gadu inerces, vai arī konkurētspējas krituma dēļ atkal sāks piedzīvot pakāpenisku norietu. Tas, protams, vairs nebūs tik iespaidīgs kā deviņdesmito gadu sākumā, bet pietiekami jūtams tādai mazai ekonomikai kā Latvija.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form