Foto: Privātais arhīvs
Salīdzinot ar citām ekonomiski attīstītām valstīm, Latvijas izglītības kvalitātes rādītāji ir vidēji. Taču prasības pēc zināšanām, prasmēm un motivācijas kļūst tikai augstākas. Lai neiesprūstu viduvējības slazdā, Latvijā visos līmeņos ir nepieciešami līderi, kuri izprot nepieciešamās pārmaiņas izglītībā un ir gatavi jau šobrīd tās realizēt. Turklāt viņiem ir jādod laiks, lai to izdarītu.

Starptautiskais konsultāciju uzņēmums McKinsey jau 2010. gadā norādīja, ka izglītības sistēmās, kas turpina attīstīties, ir kopīga iezīme - ilgs termiņš izglītības politikas vadītājiem. Šajās sistēmās vadītāju termiņš ir vidēji 6-7 gadi. Kā vājāki piemēri minēti ASV un Apvienotā Karaliste, kurā vidējais termiņš ir 2-3 gadi. Latvijā izglītības un zinātnes ministrs savā amatā pavada vidēji nedaudz vairāk kā gadu. Tikpat ilgs termiņš amatā ir bijis arī Mārītei Seilei. Nav brīnums, ka daudzas reformas paliek tikai iesāktas.

Starp daudziem citiem, ir iesākti divi būtiski darbi, no kuriem lielā mērā būs atkarīgs tas, kādu izglītību saņemsim gan tuvākajos gados, gan tālākā nākotnē.

Ir iesākta diskusija par nepieciešamajām pārmaiņām pedagogu sagatavošanā un tālākizglītībā. Vairākus no izaicinājumiem nesen labi raksturoja Re:Baltica pētījums "Jauns. Gudrs. Skolotājs?!". Piemēram, Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) noskaidrojis, ka trešdaļai topošo skolotāju ir zema interese par studijām un izglītības jomu kopumā.

Mazāk nekā puse pedagoģijas studiju programmu absolventu uzsāk darbu skolās. Risinājums - sistēma, kurā par skolotājiem kļūst spējīgākie un motivētākie. Somija un citas valstis pierāda, ka to ir iespējams sasniegt.

Tuvākajos mēnešos sāksies darbs pie jauna izglītības satura izstrādes un ieviešanas. Tā ir iespēja pozitīvi mainīt to, kā skolēni mācās, noārdot mākslīgās robežas starp priekšmetiem un palīdzot skolēniem labāk apgūt tādas mūsdienās un nākotnē nepieciešamas prasmes kā komunikācija, sadarbība, kritiskā domāšana, u.c.

Tā ir iespēja palīdzēt skolēniem saprast savu lomu Latvijā un pasaulē un caur izglītību veidot pārtikušu un taisnīgu valsti, kurā ikvienam ir tiesības un iespējas attīstīt savus talantus un uzlabot savu un sabiedrības dzīvi. Taču bez ilgtermiņa skatījuma, kā to patiesi iedzīvināt visā sistēmā, tas var kļūt par vienu no daudziem projektiem, kas pēc termiņa beigām tiek nolikts plauktā putekļu krāšanai.

Mums ir nepieciešams izglītības un zinātnes ministrs, kam ir skaidrs politiskais mandāts sākt, turpināt un ieviest pārmaiņas, kuru nepieciešamība ir pamatota pētījumos, nevis populismā. Mārīte Seile šādas pārmaiņas ir sākusi. No politiķiem šobrīd ir atkarīgs, vai sāksim vēlreiz, vai tomēr turpināsim un beidzot ieviesīsim.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!