Notikumi saistībā ar "Kalna svētību kopienu" un tiem sekojošā vibrācija publiskajā telpā, izgaismo sarežģītu un ārkārtīgi nozīmīgu sabiedrībai un tautsaimniecībai problēmu – sociālo rehabilitāciju, tās iespaidīgo ietekmi un ciešo saikni ar sabiedrību. Problemātisko bērnu un pusaudžu kvalitatīva personības attīstība, integrācija un metodes, kā to panākt, ir daļa no sociālās rehabilitācijas. Gadījums liecina par Latvijas realitāti – cilvēki nezina par pieejamajām iespējām, neuzticas valsts piedāvātajam pakalpojumam, bet meklē citus risinājumus, īsti nesaprot, kam vajadzīga rehabilitācija, kā un kas to var sniegt, lai tā būtu profesionāla un iedarbīga.
Aktualizējās arī vienotas sistēmas trūkums, kurā būtu cieši saistīti valstiskais, nevalstiskais un komerciālais sektori, kuri savienoti un pēctecīgi realizētu trīs sociālās rehabilitācijas posmus – prevenciju, akūtā gadījuma menedžmentu, rehabilitāciju. Šobrīd nav izstrādāti vienoti kritēriji un vadlīnijas, nav noteikts, kādi nosacījumi organizācijai jāizpilda, lai tā varētu pretendēt kļūt par uzticamu sociālās rehabilitācijas iestādi. Rezultātā, ir organizācijas, kas pārstāv dažādu uzskatu sistēmas un pielieto tām atbilstošas metodes. Dara to vairāk vai mazāk godprātīgi, atbilstoši savām koncepcijām un kompetencēm.
Sociālo rehabilitāciju šobrīd sniedz gan sociālā pakalpojuma statusu ieguvušas organizācijas, kurās tiek ievērota valstī noteiktā rehabilitācijas kārtība, gan organizācijas, kas pārstāv savus reliģiskos virzienus un vadās strikti pēc saviem pieņēmumiem. Sabiedrībā, kurā ir konservatīvi un liberāli uzskati, ateistiskas, ekoloģiskas un citas pārliecības un prakses, reliģiju un kristīgo konfesiju daudzveidība, nav iespējams efektīvi risināt sociālu problēmu, neizveidojot vērtību, kritēriju un metožu sistēmu, par ko visi iesaistītie vienotos. Kā rāda vēsture un prakse, dabaszinātnes, prāta loģika un godīga sirdsapziņa veido pārbaudāmu un uzticamu pamatu uz kā būvēt dažādo.
Mūsu organizācija iestājas par integrālu, dabaszinātņu atzinumos un kristīgajā antropoloģijā balstītu fizisko un garīgo veselību sekmējošu, atklātu un pārbaudāmu sociālās rehabilitācijas darbu. Mums ir būtiska interese paust publiski savu viedokli, jo ikdienā saskaramies ar pamatoti aizspriedumainiem un stereotipizētiem uzskatiem attiecībā par organizācijām, kas nodarbojas ar sociālo rehabilitāciju, kā arī lielu daļu mūsu klientu nākas rehabilitēt atkārtoti pēc iepriekšējas neveiksmīgas rehabilitācijas.
Tas mūs satrauc, jo apdraud sabiedrības veselīgu izpratni un attieksmi pret sociālo rehabilitāciju, mazina atbildīgo amatpersonu uzticību ieinteresētajam nevalstiskajam un komerciālajam sektoriem. Tas negatīvi ietekmē ne tikai mūsu darbības lauku, bet visu sabiedrību un tautsaimniecību kopumā, jo antisociālu personu ar deviantu uzvedību skaits pieaug, un tas nesekmē drošību un attīstību, toties veicina konfliktus un regresu.
Sociālās rehabilitācijas mērķis un darbības lauks ir cilvēks, kurš atjauno savas spējas, lai pilnvērtīgi piedalītos sabiedriskajā dzīvē, atgūst patstāvību un paaugstina savas dzīves kvalitāti, kurš zina kā sev palīdzēt, kurš ir motivēts uzņemties atbildību un radoši integrēties. Cilvēks ir gan materiāls, gan garīgs vienlaicīgi, kas nozīmē, ka cilvēkam ir fiziskas, psiholoģiskas, sociālas un garīgas vajadzības. Ignorējot vai pārspīlējot kādu no tām, attīstība vai rehabilitācija notiek kļūdaini un noved pie kādas disfunkcionalitātes vai padziļina jau esošo.
Pēc kristīgās antropoloģijas principa cilvēks ir Dieva gribēts un mīlēts, radīts pēc Dieva līdzības - katram cilvēkam piemīt neatņemama personas cieņa, nevērtējot viņa padarītos darbus, un izvēles brīvība, kuras mērķis ir mīlēt Dievu, sevi un savu tuvāko, un tapt mīlētam. Personas cieņa un brīvā griba ir cilvēka būtības ontoloģiski elementi, kurus apspiežot, atņemot, liedzot vai pazeminot, cilvēks neizbēgami tiek degradēts. Šo elementu mazvērtēšana vai neizkopšana pakāpeniski rada garīgās sfēras disfunkciju, kas ietekmē arī fizisko, psiholoģisko un sociālo sfēras.
Tādējādi, primārais garīgās rehabilitācijas uzdevums ir atjaunot indivīda izpratni par savu cieņu un atbildību izvēles priekšā. Rehabilitācijas procesā būtiski ir atjaunot viņa ontoloģiskās garīguma spējas, lai atjaunots, viņš varētu pats izvēlēties savu garīguma ceļu. Nekorekti un disfunkciju pastiprinoši ir rehabilitācijas laikā uzspiest kādu konkrētu garīguma praksi, jo tiek izmantots vājuma brīdis, kas ir pārkāpums pret cilvēka cieņu un tiek ierobežota brīvā izvēle, jo vardarbīgos apstākļos par tādu nevar runāt.
Ja cilvēks jau pirms rehabilitācijas ir gājis garīgu ceļu, tad to var padziļināt vai atjaunot. Būtiski, lai garīguma prakses un virzieni netiktu uzspiesti vai lietoti kā soda veidi, bet ar tiem ir jāiepazīstina un tos jāpiedāvā. Nenoliedzami, Eveņģēlija vēsts sasaistē ar indivīda ticību spēj dziedināt un atjaunot, par ko ir neskaitāmas liecības, taču pasniedzot to autentiski, bez izkropļojumiem.
Pēc medicīnas terminu vārdnīcas,"rehabilitācija" ir medicīnisko, pedagoģisko un sociālo pasākumu kopums, kas ir vērsts uz traucēto organisma un sociālo funkciju atjaunošanu vai kompensāciju. Vispasaules veselības organizācija un sociālo jomu zinātnieki uzskata, ka rehabilitācija ir nepieciešama, kad cilvēks sastopas vai var sastapties ar funkcionāliem traucējumiem – traucēta domāšanas procesu darbība, nespēja veidot stabilas / veselīgas attiecību saites, grūtības kontrolēt uzvedību, ievērot disciplīnu un likumus u.c.. Lai arī trūkst sakārtotas un pēctecīgas sociālās rehabilitācijas sistēmas Latvijā, taču eksistē tiesisks un speciālistu atbalstīts ceļš kā pieteikties un saņemt sociālos pakalpojumus. Turklāt, valsts akceptēto, sociālo pakalpojuma sniedzēju statusu ieguvušo organizāciju pakalpojumi rehabilitantiem ir bezmaksas. Personai, kas vēlas saņemt palīdzību vai, piemēram, mātei, kura vēlas palīdzēt savam grūti audzināmajam pusaudzim, jādodas pie speciālista (uz sociālo dienestu pie sociālā darbinieka, vizītē pie ārsta vai psihologa), kas spēj profesionāli izvērtēt problēmas un vajadzības, un nosūtīt uz piemērotu rehabilitācijas vai ārstēšanas iestādi.
Rehabilitācijas iestādē tiek izvērtētas katra klienta vajadzības, tiek izvirzīts individuālais rehabilitācijas mērķis un sastādīts plāns. Pieaugušie ar kriminālu pieredzi 90% gadījumos un bieži arī problemātiskie pusaudži cieš no atkarību formām. Atkarība no narkotiskajām un psihotropajām vielām ir bioloģiski-psiholoģiski-sociāli-garīga slimība un tās ārstēšanā, un rehabilitācijā rezultātus var gūt tikai ar multidisciplināru pieeju, integrējot pacienta medicīnisko, psiholoģisko, sociālo un garīgo terapijas, un tām savstarpēji atbalstot vienai otru.
Praktiski visas bijušo likumpārkāpēju problēmas (brīvības zaudēšana, dzīvesvietas un darba trūkums, izjukušas attiecības, vientulība, depresija, suicidālas domas un mēģinājumi u.c.) ir neārstētas atkarības slimības sekas. Grūti audzināmi pusaudži ir topošie vai jau esošie likumpārkāpēji ar līdzīgiem simptomiem kā pieaugušajiem. Lielākoties viņi neapzinās un neatzīst savas atkarību problēmas. Neprofesionāla palīdzība šinī situācijā labākajā gadījumā ir neefektīva, taču parasti ir kaitējoša.
Kaitējums pastāv tajā, ka rehabilitants uzticas vai saņem solījumu, ka saņems palīdzību savu problēmu risināšanā, piemērām, strādājot un lūdzoties vai praktizējot reliģiskās prakses, vai sekojot citām nezinātniskām pieejām. Tāpat arī viņš var sajusties izmantots un pazemots tādās pārmērībās kā neadekvāts darbs un apstākļi, nogurdinošas vai pazemojošas attiecības vai aktivitātes u.c.. Bez zinātniskas bāzes, diagnostikas un specializētas palīdzības atkarības problēma netiek risināta, bet atlikta un preventīvie pasākumi, ja tādi bijuši, nesniedz vēlamo rezultātu. Pēc šādas "rehabilitācijas" cilvēks diezgan ātri atgriežas pie lietošanas, kā rezultātā nodara kaitējumu sev, apdraud citas personas, pārkāpj likumu un bieži nonāk ieslodzījumā ar vilšanās sajūtu, ka rehabilitācija un Dievs nespēja viņam palīdzēt. Bieži arī nemēģina vairs vērsties pēc palīdzības vai izmisumā pat nonāk līdz suicīdam.
Atgriežoties pie bērniem un pusaudžiem, un mūs izaicinājušās tēmas, bērns ir kā lakmusa papīrs, kas atspoguļo problēmas ģimenē, jo ģimene ir vienots organisms, kurā visi tās locekļi viens otru iespaido. Lai koriģētu bērna vai pusaudža problemātisko uzvedību, ir jāstrādā gan ar vecākiem, gan bērniem atsevišķi un ar ģimeni kopā. Nepieciešama multidisciplināra zinātniska pieeja, jo nospiedošā vairākumā gadījumu destruktīvu attiecību un bērna vai pusaudža problemātiskās uzvedības cēlonis ir vecāku atkarības vai disfunkcionālas attiecības.
Bērniem un pusaudžiem nenoliedzami svarīgi ir palīdzēt saprast sevi, savas emocijas un adaptēties sabiedrībā - vidē, kas ir sarežģīta, nežēlīga un vājības nepiedodoša, paģēroša un egoistiska, tādēļ arī atkarības un disfunkcijas veicinoša. To nevar darīt apsaukājoties un lietojot "dzelzs dūres" paņēmienus, jo atkarīgs vai savu mazvērtību piedzīvojošs cilvēks kā aizsargreakciju izmantos savu pretreakciju - protestu jebkuram spiedienam vai pavēlei. Emocionālas vai fiziskas vardarbības izmantošana dod tūlītējus rezultātus, jo cilvēks, īpaši, bērns izpildīs prasīto, bet ilgtermiņā radīs arvien pieaugošas bailes, neuzticēšanos un agresiju. Nemākulīga vai neprofesionāla sociālā rehabilitācija var tikai pasliktināt cilvēka psihoemocionālo stāvokli.
Tomēr ir arī labā ziņa - veids kā droši palīdzēt. Izmantojot priestera A. Mediņa leksiku: "parādīt mīlestību!!!" Pārtulkojot sirdsapziņas valodā - slimajam vai problemātiskajam cilvēkam, īpaši, bērnam piedāvāt Mīlestību, kas ir lēnprātīga, laipna, kas neskauž, nelielās, nevēl ļaunu, nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību, kas apklāj visu, kas tic visu, kas cer visu un panes visu. Visiem saprotamā valodā, tas nozīmē: valstiskā līmenī sākt domāt par to, kas īsti notiek ar tautu – kāpēc tā slīkst atkarībās un pamet valsti; pašvaldību līmenī, kā glābt to, kas glābjams – izveidot starpsektorālu sadarbību ar nevalstiskā un komerciālā sektoru iesaistīšanu vienotas un sertificētas sociālās rehabilitācijas sistēmas izveidē; privātajā līmenī – censties darīt vislabāko un noticēt labajam sevī, un savā tuvākajā, kas reizēm ir nomaldījies cilvēks, neadekvākts pusaudzis vai apjucis bērns.
_____________________
Avoti:
https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/rehabilitation
http://www.lm.gov.lv/lv/index.php?option=com_content&view=article&id=80205
https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=NIM:261991
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
