Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa 2003. gada 11. novembrī Latvijas Republikas vārdā pasludināja spriedumu Skaidrītes Gailītes prasījuma lietā pret Raimondu Staprānu. Konstatēts, ka “R.Staprāns bez S.Gailītes atļaujas uz bez saskaņošanas ir uzrakstījis romantisku drāmu “Postītājs”, kas faktiski ir neveiksmīgs un izkropļots S. Gailītes romāna “…un tad ienāca postītājs” dramatizējums”.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Norādot, ka R.Staprāns ir pārkāpis S.Gailītes autortiesības, tiesnese G.Ozoliņa aizliegusi izmantot un jebkurā teātrī iestudēt šo lugu. Atbildētājam jāsamaksā S.Gailītei desmit tūkstoši latu kompensācija par autortiesību pārkāpumu, kā arī jāsedz prasītājas izdevumi par advokāta Aloiza Važņa pakalpojumiem piecsimt latu apmērā.

Tiesa ir atzinusi, ka R.Staprāns ir neatļauti “izmantojis” S. Gailītes romānu savā lugā. Lai gan tiesa nav atzinusi R.Staprāna nodarījumu par literāru zādzību, plaģiātisma (cita autora darba uzdošanai par savu) problēmai ir interesanta vēsture, kas joprojām turpinās. Par plaģiātisma ideālu tiek uzskatīts kāds Borhesa stāsts, kura galvenais varonis vārds vārdā uzraksta “Donu Kihotu”. Atcerēsimies Šekspīru, kurš savās karaļu lugās vēsturnieku stāstus pārveidoja pēc sava prāta vai vienus un tos pašus sižetus Tomasa Manna un Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos”, Pumpura “Auseklī” un Raiņa “Ugunī un naktī”. Mūzikā ir uzrakstītas neskaitāmas variācijas par citu komponistu tēmām – Rahmaņinova “Rapsodija par Paganīni tēmu”, Šopēna “Variācijas par Dona Žuana tēmām”, Ščedrina “Karmensvīta” utt. Viens no iemesliem, kas trauslo komponistu Emīlu Dārziņu esot novedis nāvē (tas gan nav pierādīts), ir apvainojumi, ka viņš savu “Melanholisko valsi” esot norakstījis no Sibēliusa.

Varētu jautāt, vai patērētāju sabiedrības simbolu izmantošana Vorhola darbos būtu uzskatāma par autortiesību pārkāpumu. Uzskaitījumu iespējams turpināt līdz pat mūsdienām – nesen itāliete Pia Pera uzrakstīja “Lo dienasgrāmatu”, kurā pēc sava prāta pārveidoja Nabokova “Lolitu”, bet Mičelas “Vējiem līdzi” Alises Randalas darbā ir pārveidots par “Vējš aizlaidies”. Ja nemaldos, šajos abos gadījumos tiesa ir lēmusi par labu jaunā darba autoriem.

Mākslas darba nonākšana justīcijas redzeslokā ir interesanta pati par sevi, jo saistīta ar pierādījumu attiecināšanu uz visai neskaidru “objektu”, ja sekojam uzskatam, ka mākslas darbs būtībā ir kas vairāk nekā vienkārši vārdi, krāsas vai notis. Šajā ziņā saistoši šķiet iepazīties arī ar tiesas spriedumu R.Staprāna lietā, lai izsekotu mūsu tiesas loģikai un nonākšanai pie saviem secinājumiem. Lasot šo tiesas spriedumu, var gūt ieskatu, kādā veidā teksts kalpo par pamatu, lai pret literāru darbu un tā autoru Latvijas mūsdienu demokrātijas apstākļos vērstu likuma spēku un valsts varu.

Luga “Postītājs” esot neatļauta romāna “izmantošana” tāpēc, ka “drāmas saturs (sižets) pārņemts no romāna, taču vietām neveiksmīgi izkropļots”. Sižets ir mainīts – tātad, lugā un romānā nav viens un tas pats. Tiesa arī konstatējusi, ka “galvenā sižeta līnija gan lugā, gan romānā ir vienāda”. Rakstīts, ka “romānā attēlota dzīve vienā no Latvijas augšzemes novadiem meitenes Signes skatījumā, sākot no 1940.gada, cauri vācu okupācijas, padomju režīma un represiju laikam”. Toties spriedumā nav norādīts, kas ir attēlots lugā, bet acīmredzot jāsecina, ka tieši tas pats kas, romānā. Taču lugas darbība notiek Kurzemē, ārpus Talsiem, un romāna galvenā varone Signe nav personāžs. Starp tās varoņiem nav neviena bērna un notikumi risinās dažu nedēļu laikā, 1949.gadā. Spriedumā konstatēts, ka luga esot romāna dramatizējums, jo R.Staprāns esot “pārveidojis [romānu] jaunā žanrā – lugā”, tomēr nekur nav pateikts, kādēļ luga būtu uzskatāma par “romāna dramatizējumu”.

Tiesas darbos izmantoti šādi pierādījumi:

– Pašas S. Gailītes atzinums, ka luga ir romāna dramatizējums, jo tai esot līdzīgs sižets un dažiem tēliem vienādi vārdi.

– Laikrakstā Rīgas Balss 2003. gada janvārī atspoguļotie Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Valda Rūmnieka un Latvijas autoru apvienības prezidentes Māras Zālītes juridiski neargumentētie viedokļi, ka ir noticis autortiesību pārkāpums.

– Lugas autora rakstītais, ka viņš izmantojis S. Gailītes romāna sižetu kā pamatu savai fabulai, taču atsaucies uz šo dokumentālo darbu kā vienu no vairākiem vēsturiskajiem avotiem.

– Visplašāk analizētais pierādījums – līdzīgi teksti romānā un lugā. 50 lappušu garajā lugā un 250 lappušu romānā esot konstatētas 26 līdzīgas frāzes, lai gan tiesa atzīst, ka daudzas izmantotas citā kontekstā. “Izanalizējot” romāna un lugas tekstu, “tiesa atrod”, ka no 100. līdz 192. lappusei R. Staprāns izmantojis prasītājas romāna tekstu. Tekstu salīdzinājums ir precīzi norakstīts no prasības, acīmredzami nepārbaudot, vai tekstuālās līdzības ir tieši tādas. Nav analizēts, vai frāzes ir unikālas un tātad aizsargājamas vai arī tās ir latviešu valodā plaši izmantoti vārdu salikumi.

Citātu salīdzinājumā parādās nianses, tādēļ aplūkosim dažos no tiem sīkāk:

– “Vedu ciemiņu. Iepazīstaties,” – teikumi sakrīt gan romānā, gan lugā. Šķiet, ka varētu diskutēt, cik ļoti šī frāze piekrīt autores oriģinalitātei, jo ir pēc dabas vispārēja un samērā bieži lietota. Tā minēta 314 rindu garā lugas ainā, kuras tālākai gaitai, manuprāt, nav saistības ar S.Gailītes likteņstāstu.

– “Alma saberzē lūpas, lai kaut cik uzdzītu dabīgo sārtumu,” rakstīts romānā. Lugā – saskaņā ar spriedumu – tas pats ir: “Nevarēdama atrast krāsu, tā sarīvē lūpas ar pirkstiem, lai izskatītos sārtākas.” Šis teikums lugā ir skatuves norāde aktierim, tas nav runājamais teksts un diez vai pēc sintakses ir līdzīgs frāzei romānā.

– Romānā: “Vladzis steidzīgi atrauj ķēķistabas durvis un saskrienas ar pagalam samulsušo Tamāru, kurai uz rokas ir Edžiņš. Nepievērsdams tam uzmanību, viņš iziet cauri kambarim un strauji ieiet lielistabā.” Lugā (aprakstot darbību): “Istabā bez brīdinājuma iedrāžas Valdis. Abi to ieraugot, viens no otra atraujas. Valdis uz brīdi sastingst, tad nervozi sāk rakāties pa papīriem.”

– Romānā: “Manam brālim bija tāda ģimene, kādu visā apkārtnē neatrast. Līdz brīdim, kamēr tu te parādījies. Ja neliksi Almai mieru pats, rēķinies, ka es tev piepalīdzēšu. To es tev saku kā vīrs vīram. Saprati?” Dialogs lugā: “Manam brālim tāda ģimene, kādu visā apkārtnē neatrast. Ja neliksi Lāsmai mieru.../- Es nezinu, par ko jūs runājat./- Zini gan! Viss pagasts par to runā./-Miniet man vārdus./- Lai tu varētu vērst represijas – nekad!/- Tad man nav ar jums ko runāt./ - (Saņem Juriju aiz pleca): Ir gan, ko runāt! Ja neliksi Lāsmai mieru, rēķinies, ka es tev piepalīdzēšu. Es to tev saku kā vīrs vīram!/- Vai jūs man tagad piedraudat?”

Minētajos piemēros gan romāna, gan lugas līdzīgie teksti ir citēti pilnībā, atšķirībā no tiesas sprieduma, kurā salīdzinājumi, kā jau minēju, norakstīti no S. Gailītes prasības. Tāpat kā prasības pieteikumā, arī tiesas spriedumā tekstu fragmenti daudzviet ir rediģēti, lai izceltu vienādos vārdus.

Tiesas spriedums par to, ka luga ir neatļauts dramatizējums (un tātad nelicenzēta darba izmantošana, kas pārkāpj autortiesības), šķiet balstīts uz šādiem kritērijiem:

– Līdzīgs sižets, bet izmainīts.

– Dažiem tēliem ir līdzīgi vārdi vai profesijas. (“Personu vārdi izmantoti tie paši, izņemot galveno tēlu – Alma lugā nosaukta par Lāsmu. Vladzis lugā nosaukts par Valdi. Pārējie tēli – Čerņins, Gaida, Kazimirs, Klaudija gan romānā, gan lugā nosaukti vienādi.”)

– 26 līdzīgas frāzes.

Tiesa pievērsusi uzmanību arī morālajam aspektam. Spriedumā rakstīts, ka “Raimonds Staprāns, [lugas ievadā] nodēvējot Skaidrītes Gailītes romānu par “ziepju operu”, pieļāvis Skaidrītes Gailītes darba noniecinājumu”. Tiesa atsaucas uz “Neatkarīgās Rīta Avīzes” publikāciju, kurā R.Staprāns “iespaidošanos no cita darba uzskata par neviltotāko komplimentu” – tas aizskarot S.Gailītes “ar likumu aizsargātās intereses”. Nav gan norādīts, tieši kura likuma, un diez vai ir kāds likums, kas liedz cilvēkam tiesības uz saviem uzskatiem.

Pamatojot piespriežamo kompensācijas summu desmit tūkstošu latu apmērā, tiesa ņēmusi vērā “R.Staprāna attieksmi pret pieļauto pārkāpumu, kā arī pašas S. Gailītes personību, romānā “…un tad ienāca postītājs” attēloto notikumu personisko raksturu un to ietekmi uz autores dzimtas likteni.” Vēl kā arguments minēta lugas izplatība. Tā tikusi publicēta rakstu krājumā kultūrai un brīvai domai “Jaunā gaita” 2002. gada jūnija numurā 229 un septembra numurā 230, kas tiek izplatīts ASV, Kanādā, Anglijā, Austrālijā, Latvijā un Zviedrijā. Pie mums tiek pārdoti vidēji 12 žurnāla eksemplāri, un par publikāciju R.Staprāns honorāru nav saņēmis. Konstatēts, ka lasītājiem ārvalstīs S.Gailītes Latvijā izdotais romāns varētu būt mazāk pieejams – līdz ar to R.Staprānam bijusi lielāka iespēja gūt latviešu atzinību ārzemēs. Žurnāls iznāk mazāk nekā tūkstoš eksemplāru tirāžā, savukārt nekur nav norādīts, cik liels bijis apgāda “Preses nams” izdotā S. Gailītes romāna metiens un izplatība. Jāpiezīmē, ka saistībā ar šo lietu romāns ir izdots atkārtoti.

Tiesa pieņem zināšanai, ka luga bijusi paredzēta iestudēšanai neatkarīgajā teātrī Skatuve režisora Valda Lūriņa režijā un šim nolūkam no Valsts Kultūrkapitāla fonda (spriedumā ir nepareiza pareizrakstība – “kultūrkapitāla fonda”) saņemts Ls 2 300 finansējums. Nauda piešķirta teātrim, no kura R.Staprāns neko nav saņēmis un nav bijis paredzēts, ka saņems. Rakstot, ka lugas iestudēšana tikusi apturēta, tiesa turpina: “Ikreizēja drāmas publiskošana ir nesusi atzinību R.Staprānam kā tās autoram.” Ja tiesa uzskata, ka luga nav iestudēta, tad tā – pretrunā ar spriedumā norādīto “ikreizējo publiskošanu” – ir publiskota tikai vienreiz – “Jaunajā gaitā”. Piespriežot Ls 10 000 kompensāciju, nav sniegts aprēķins par S.Gailītei radītajiem zaudējumiem, tiesa vadījusies pēc saviem ieskatiem. Vienīgi konstatēts, ka R. Staprāns honorāru nav saņēmis – tātad nav iespējams aprēķināt un piedzīt prasītājas negūto peļņu.

Tiesas iznākuma komentāram medijos raksturīga nevis sprieduma analīze, bet gan abu pušu viedokļu atspoguļojums. “Pēc ilgas gatavošanās tiesai taisnība triumfēja, bet rakstniecei sāp, ka tik daudz spēka bija jāpatērē, lai pastāvētu par savām autortiesībām, dzimtas vārdu, mīļo radu piemiņu.” (“Latvijas Avīze”, 30.06.2004) Kalifornijas universitātes Bērklijā profesors Ojārs Krātiņš uzrakstījis vēstuli avīzei, kurā pauž šādus uzskatus: “Iznāk, ka Staprāns nav ievērojis Gailītes autortiesības, jo esot “kopējis” Gailītes darbu, bet tajā pašā laikā kopēto pamatīgi mainījis. Turklāt tik būtiski, lai tiesa uzskatītu par nepieciešamu piespriest summu, kas vēriena dēļ radītu izbrīnu pat ASV literārajās aprindās. Izlasījis abus darbus, esmu nācis pie slēdziena, ka, neskatoties uz dažām sižeta līdzībām, abi darbi ir atšķirīgi gan laika apjomā, gan raksturu veidojumā, dominējošajā tēmā un varbūt vissvarīgāk — pašā būtībā. [..] Gailītes atmiņu traktējumam un Staprāna lugai kopīgs ir mīlas trīsstūris.

Jājautā — cik dažādos veidos var aprakstīt mīlas trīsstūri? Atbilde ir viena: visos iedomājamos veidos. Vai “Bovarī kundzes” autoram Flobēram vajadzēja iesūdzēt Tolstoju par viņa sižeta izmantošanu, uzrakstot “Annu Kareņinu”?” (Diena, 15.12.2003) Uz to reaģējusi S.Gailīte: “Gribas iesaukties: atkal tiek palaista kārtējā demagoģisko dūmu svece, lai maldinātu lasītājus! … Būtu ciešamāk, ja svešajā lugā mani varoņi taptu pārveidoti tik ļoti, ka es viņus vairs nepazītu. Bet es pazīstu, jo tā pati vide, vārdi, teksti... Vēl ir dzīvi neskaitāmi tūkstoši represēto, kuriem atmiņas par deportāciju liek asiņot sirdīm, tādēļ nevar lugā fleitēt par apsildāmiem vagoniem, par pienu bērniem, par medmāsas uzraudzību un iespēju labi sagatavoties braucienam uz Sibīriju. Mēs taču visi labi zinām, kā lopu vagonos cilvēki sala, badojās, bet piestātnēs mātēm no rokām izrāva mirušos bērnus... Arī visi latviešu zemnieki nebija nodevēji un nestāvēja pie čekista garā rindā ar sūdzībām, bet sievietes nebija nopērkamas par kaprona zeķu pāri. Diemžēl šī nievīgā attieksme pret Latvijā palikušajiem spraucas laukā no katras lugas lappuses. God. profesora kungs, Jūs izsakāties, ka rakstnieka izdomai nav robežu. Taču ir bezgala slikti, ja nav robežu visatļautībai un cinismam.” (Diena, 7.01.2004)

Vaicājot žurnālistiem, kādēļ šis diskutablais tiesas spriedums nav aplūkots presē, saņēmu atbildi, ka S. Gailīte ir “diezgan traka” un “spējīga sacelt kņadu”. Tādēļ nerakstīt ir ērtāk – ir zināms gadījums, kad avīzes redaktors atsacījies publicēt kāda autora rakstu par šo lietu. Vēl tiek piebilsts, ka lugas autors ir turīgs trimdas latvietis, kam piespriestais sods tāpat nebūs jāmaksā. (R. Staprāns ir ASV pilsonis, un Latvija nav to valstu vidū, kuras tiesas spriedumus – it īpaši šādā lietā – ASV atzīst.) Tikmēr jautājums par lugas būtību un tajā nojaušamajiem secinājumiem par noteiktu tradīciju latviešu literatūrā paliek neatbildēts. Iespējams, ka skaidras atbildes nenāktu par labu daudzajiem vieglā žanra romānu autoriem – tādiem kā Skaidrīte Gailīte –, kuru vidū, manuprāt, nav ierindojams Raimonds Staprāns.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form