Mārtiņš Vanags, ‘Rīgas Laiks’: Rīga bez operas
Foto: DELFI

[Jaunais Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētājs] Zigmars Liepiņš norādīja, ka vēlas arī dažādot repertuāru, lai tas būtu pieņemams ne tikai sabiedrības elitārajai daļai, ko interesē galvenokārt sarežģīti uzvestas un filozofiskas operas.
LETA, 4. novembrī

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lai man piedod muzikologi, bet A. Žilinska "Zelta zirgs" ir vērtība - melodiska mūzika, tautas opera. Tikai nav šodien Jāņa Zābera. Tālākā nākotnē negribu atteikties no kādas komiskās operas latviešu valodā: "Figaro kāzas" vai "Seviljas bārddzinis" ļoti labi derētu lokālajām viesizrādēm Rēzeknē, Liepājā u.c.

No intervijas ar Zigmaru Liepiņu, Diena, 6. novembrī.

"Man galvenās prioritātes ir Latvijas un latviešu mākslinieki un viņu noslogotība Latvijas Nacionālajā operā. [..] Jāaudzina mūsu jaunā klausītāju un skatītāju paaudze, kas apmeklētu arī klasiskos iestudējumus, bet zināmā mērā caur popmūziku un mūzikliem. Es no tā nekautrējos, un man šķiet, ka tā ir pilnīgi normāla forma, kurai jānotiek mūsu Nacionālajā operā," stāsta [Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētāja vietnieks muzikālajos jautājumos Andris] Veismanis.

lsm.lv, 8. novembrī

Iepriekš novērsusi ebreju īpašumu restitūciju un mēģinājusi ierobežot uzturēšanās atļauju izsniegšanu krieviem, Nacionālā apvienība - pa starpu mudinot latviešu sievietes dzemdēt vairāk bērnu - nu ir apņēmusies ieviest kārtību labi zināmajā internacionālisma, buržuāzijas, elitārisma un skatuviskās netiklības perēklī - Latvijas Nacionālajā operā. Ir patriekts operas direktors, kurš esot pārāk daudz laika pavadījis ārvalstīs, bijis finansiāli brīvdomīgs un savos režijas darbos apzināti provocējis tradicionālo uzskatu pārstāvjus. Melnīgsnējā kosmopolīta Andreja Žagara vietā stājies tautā iemīļotais komponists, nacionālpatriotiskās rokoperas "Lāčplēsis" autors Zigmars Liepiņš, kurš turklāt bijis veiksmīgs uzņēmējs, kas no sava nopelnītā Nacionālajai apvienībai atlicinājis desmit tūkstošus latu. Šķiet, ka cilvēki ar šiem notikumiem ir mierā, jo, kā liecina TNS Latvia aptauja, 43% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka operas darbs uzlabosies, tikai 9% domā pretēji, bet pārējie ir neitrāli vai vienaldzīgi noskaņoti. Vietā būtu apsveikt Nacionālo apvienību ar tās politiskajiem uzskatiem atbilstošu rīcību, kas turklāt acīmredzami atbilst sabiedrības noskaņojumam.

Politiskie panākumi, ievirzot Latvijas Nacionālo operu latviskā un tautiskā garā, diemžēl nekādi nav uzskatāmi par kultūrpolitisku sasniegumu. Dažu pārpratumu pamatā varētu būt Latvijas Nacionālās operas maldinošais nosaukums, jo pašos pamatos tā ir nevis nacionāla vai latviska, bet gan starptautiska kultūras institūcija. Nav tādas lietas kā latviska opera - ir vai nu laba, vai slikta opera. Ja uzskatām, ka operai vajadzētu kļūt par latviskās kultūras nesēju, tad arī no Rīgas lidostas būtu jāaizliedz reisi tālāk par Liepāju vai Daugavpili. Vēsturiski veidojies kā Pilsētas vācu teātris, mūsu opernams ir vērtīgs kā operas žanrā strādājošs kultūras organisms, kas ir visai veiksmīgi iekļāvies starptautiskā apritē, tomēr atrodas Rīgā. Tā repertuāra kodolu veido itāļu, vācu un krievu operas, kas ir katra vērā ņemama opernama mākslinieciskās programmas pamatā neatkarīgi no tā atrašanās vietas. Atvērtība pasaulei patiešām ir iekodēta operas žanra gēnos. Grūti iedomāties cilvēkus ar vēl starptautiskāku karjeru nekā labi režisori, diriģenti vai dziedātāji, kuru darba neatraujama sastāvdaļa ir pastāvīga ceļošana no viena opernama uz citu. Operas visā pasaulē sacenšas par labākajiem izpildītājiem, lai varētu uzturēt pienācīgu māksliniecisko līmeni, jo pieprasījums pēc izcilības operas jomā pārsniedz piedāvājumu. Ja opernams vēlas būt "uz kartes", tam jāspēj konkurēt šajos apstākļos.

Cilvēki Latvijā mēdz lepoties, ka mūsu operā savu karjeru ir sākuši cilvēki, kas uzskatāmi par izciliem, starptautiski pazīstamiem mūziķiem. Andris Nelsons, Elīna Garanča, Aleksandrs Antoņenko, Marina Rebeka, Egils Siliņš un citi vārdi ir tie, kurus parasti piesauc, kad kādam ārzemniekam jāizstāsta, ar ko Latvija ir īpaša. Mūsu opera ir kalpojusi par grūdienu viņu muzikālajā izaugsmē tādēļ, ka šiem mūziķiem jau karjeras agrīnā fāzē bijusi iespēja izpildīt klasisko operas repertuāru, piedalīties modernos iestudējumos, kas piesaista starptautisku kritiķu un aģentu uzmanību. Žagara vadītās operas izrādes vērtēja ne tikai Dienas kritiķu "ābolu ķocis", bet arī Financial Times, The New York Times, Das Opernglas, Opernwelt, The Economist un ievērojams daudzums citu starptautisku izdevumu. Pirmizrādēs viesojās citu Eiropas opernamu intendanti un mākslinieciskie vadītāji, citas personības no operas apritei piederīgās vides. Tādā veidā Rīgas opera divdesmit gadu laikā bija pakāpeniski kļuvusi par tādu kā inkubatoru, kur uzplaukst ievērojamākās Latvijas kultūras eksportpreces, kas vēlāk kļūst par ievērojamiem žanra līderiem. Latvijas izcilie mūziķi nesacenšas, kurš lielāks latvietis vai nacionālists, bet gan ar savu talantu un profesionālajiem panākumiem dod Latvijas pienesumu eiropeiskajai civilizācijai, kuras daļa mēs esam vai vismaz vēlamies būt.

Nacionālajai apvienībai un Zigmaram Liepiņam pret iepriekšējā rindkopā aprakstīto situāciju, man šķiet, ir būtiski iebildumi. Viņi vēlas, lai opera izbeidz pasaules pilsoņa klejojumus un "pagriežas ar seju pret Latviju", kļūstot par latviešu muzikālās izklaides centru. Diez vai šāds Zigmara Liepiņa viedoklis pārsteidz cilvēkus, kas viņu pazīst kā populārās mūzikas komponistu un prasmīgu izklaides industrijas uzņēmēju, kuram turklāt piemīt nacionālistiski uzskati. Nav mums daudz ko pārmest viņam, jo Zigmars vienkārši ir tāds cilvēks ar tādiem izklaides uzskatiem. Nedaudz izbrīna gan, ka smalkais baroka mūzikas interprets Andris Veismanis, nupat iecelts par operas muzikālo vadītāju, pauž atbaidošus uzskatus par popmūzikas ieplūdināšanu operā, bet to varbūt var piedot kā mirklīgu apžilbšanu no visa jaunā. Lai vai kā, Zigmara Liepiņa un Andra Veismaņa komentāros ir nolasāma jauna vīzija par mūsu operu - no nedaudz elitāras un eiropeiskas kultūras institūcijas tai jākļūst par Spices lielveikalam vai krastmalas LIDO līdzīgu, tautas iemīļotu izklaides vietu, kur cilvēki var ļauties mūzikas skaņām un pavadīt brīvo laiku latviskā garā.

Tas, ka lēmumi kultūrpolitikā sekmē šādu notikumu gaitu, manā ieskatā dzēš lielu daļu puslīdz vērtīgo pārmaiņu, kas Latvijas politikā pēdējos gados ir notikušas. Kā saka, ko mums dod eiro, ja operā skanēs mūzikli un dziesmas. Varētu iebilst, ka problēmas cēlonis ir vienkārši tas, ka Kultūras ministrija ir nodota Nacionālās apvienības pārvaldībā, lai gan politiskā saprāta noteiktu ierobežojumu dēļ ne kultūras, ne izglītības jomu nekad nevajadzētu nodot radikāliem spēkiem. Tomēr problēma varētu būt, kā šodien mēdz teikt, strukturāla. Patiešām šaubos, vai, sacīsim, Anglijā jebkādos apstākļos tiktu pieļauta Endrū Loida Vebera iecelšana par Londonas Koventgārdena operas vadītāju. Civilizētās pilsētās tomēr eksistē kaut kādas politiskās "sarkanās līnijas" kultūras institūciju darbībā un norietoša, bet joprojām pastāvoša uzticība idejai par augsto kultūru. Jāuzsver, tieši pilsētās, jo valstu valdībām ir krietni lielāks risks nonākt nacionālistu vai citu radikāļu gūstā. Turpretim pilsētas lielākoties ir spiestas rūpēties par to, lai tajās attīstītos tūrisms, ekonomika, kultūras apmaiņa un citas civilizācijas izpausmes, jo pilsētas daudz vairāk nekā valstis konkurē cita ar citu visai starptautiskā sacensībā - līdzīgi kā opernami. Varbūt tāpēc labākās operas pasaulē ir saistītas nevis ar valstīm, bet pilsētām - Vīne, Berlīne, Milāna, Ņujorka un citas metropoles savus opernamus dēvē pilsētas, nevis valsts vārdā un tās arī tiek uzturētas no pilsētu budžetiem un pilsētnieku ziedojumiem. Te nu Rīgas pilsētai, kas 2014. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, parādās iespēja savu reti kūtro un garlaicīgo kultūrpolitiku pacelt citā kvalitātē, uzņemoties atbildību par Rīgas operu. Galu galā - pilsētas mērs Ušakovs bija viens no tiem, kas visasāk iestājās pret izmaiņām operas vadībā. Varbūt pienācis laiks nevis cīnīties par to, kā finansiāli apgrūtināt laucinieku iekāpšanu Rīgas tramvajos un trolejbusos, bet gan par to, kā nepazaudēt spožu Rīgas konkurētspējas priekšrocību, nu jau dziestošu kultūras pieturpunktu.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Aleksandrs Antoņenko Andris Nelsons Diena (AS) Egils Siliņš Elīna Garanča Ir (žurnāls) Kultūras ministrija Lāčplēsis (rokopera) Latvijas Nacionālā opera Londona Marina Rebeka Ņujorka Rīga Rīga (HK) Rīgas Laiks (žurnāls) Zigmars Liepiņš TNS
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form