Metjū Braiza: Vēsturisku iespēju laiks Baltijas enerģētikas drošībā
Foto: LETA

Pirmo reizi vēsturē Baltijas valstīm ar pašu spēkiem ir iespēja panākt savu enerģētikas drošību. Praksē izpildot ES enerģētikas politikas principus, kā centrā ir vienota ES enerģētikas tirgus izveide, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu līderi var vienoties par dalību tādā energosistēmā, kur gāzes, naftas un elektrības cenas noteiktu brīvais tirgus, nevis monopolists ar pretrunīgām ekonomiskajām un ģeopolitiskajām interesēm.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šobrīd Baltijas valstis var rēķināties vien ar uzticamu naftas un degvielas tirgu. Vēl deviņdesmitajos gados Krievijas un Kazahstānas naftas tranzīts caur Ventspils ostu Latvijā un Mūgas ostu Igaunijā, kalpoja par noteicošo faktoru Krievijas klātbūtnei šo valstu naftas sektorā. Lietuvā situācija bija vēl sarežģītāka, jo Mažeiķu naftas pārstrādes termināls bija nozīmīga sastāvdaļa kopējā Krievijas naftas pārstrādes ķēdē, izmantojot naftas vadu "Družba". Krievija centās iegūt tiešu ietekmi pār Mažeiķu naftas pārstrādes termināli, cenšoties iegūt uzņēmuma kapitāla daļas un ar dažādiem paņēmieniem panākot termināļa tirgus vērtības kritumu.

Uzskatāmākais no tiem bija 2006.gada Krievijas lēmums pārtraukt naftas piegādi Mažeiķiem. Neskatoties uz draudošajām ekonomiskajām un ģeopolitiskajām sekām, ko varētu radīt nepakļaušanās Krievijas vēlmēm, Lietuvas valdība nolēma naftas pārstrādes rūpnīcu pārdot Polijas kompānijai "PKN Orlen", kā arī sākt ne-Krievijas naftas pārstrādi Būtiņģes naftas terminālī.

Lietuvas gadījums apliecina, ka enerģētikas monopolista spiediens var radīt ekonomiskas un ģeopolitiskas sekas, bet to vislabāk var atrisināt iedibinot tirgus mehānismus. Līdzīgu iespēju redzam arī šodien, kad Baltijas valstīm jāizšķiras par t.s. ES Trešās enerģētikas paketes (TEP) principu piemērošanu gāzes un elektroenerģijas tirgos. TEP paredz funkcionāli atdalīt gāzes piegādi un sadali, lai mazinātu monopolista ietekmi; dažādot gāzes piegādātājus un pievienoties ES gāzes tīkliem; izvērst gāzes tirdzniecības kanālus, veidojot vienotu gāzes uzglabāšanas sistēmu; Baltijas elektroenerģijas tīklus savienot ar Ziemeļvalstu un Polijas sistēmām. It īpaši dabasgāzes sektorā investīcijas mērķu sasniegšanas prasa investīcijas, kas mērāmas miljardos eiro. Kamēr ES šo situāciju neatrisinās tās patērētājiem jārēķinās ar lielāku gāzes cenu, nekā valstīs, kur gāzes tirdzniecību regulē brīvais tirgus. ASV, kur darbojas brīvais tirgus, dabasgāze maksā apmēram 4 reizes lētāk nekā Eiropā.

Krievijas "Gazprom" ir vienīgais dabasgāzes piegādātājs visām trim Baltijas valstīm un Somijai. Turklāt Baltijas valstu elektroenerģijas infrastruktūra vēl kopš padomju laikiem ir savienota ar Krievijas tīkliem. Lai risinātu šo savdabīgo "enerģijas salu" problēmu Baltijas valstīm jāpievienojas reģionā izveidotajām gāzes un elektroenerģijas biržām, kur energoresursu cenu diktē brīvā tirgus noteikumi. Pēdējos 25 gados Ziemeļjūras baseinā vien izveidojusies vesela virkne šādu gāzes biržu kā NBP – Lielbritānijā, TTF – Nīderlandē, Zēbruge – Beļģijā, PEG Nord – Francijā, kā arī NCG un "Gaspool" – Vācijā. Kopš 2008.gada visās reģiona gāzes biržās ir izveidota vienota cenas sistēma, kas ļauj runāt par vienotu Ziemeļjūras gāzes tirgu. Tā rezultātā monopolista iespējas diktēt gāzes cenu būtiski samazinās, jo arī "Gazprom" jāņem vērā konkurence ar citiem gāzes piegādātājiem.

Starp Baltijas valstīm vislielākais progress TEP ieviešanā vērojams Lietuvā. Jau 2011.gadā Lietuva pieņēma TEP, kā pirmā no ES dalībvalstīm. Tās plānos ir sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināla būvniecība Klaipēdā. Caur termināli Lietuva plāno nodrošināt vismaz 25% no sev nepieciešamās dabasgāzes. Papildus tā plāno būvēt arī jaunu gāzesvadu ar Poliju, kas dažādotu dabasgāzes piegādes avotus. Šo projektu realizācija ļautu reģionā nodibināt pašiem savu gāzes biržu – "Baltpool".

Pārējās Baltijas valstīs gāzes tirgus liberalizācija risinās lēnāk. Latvija plāno uzbūvēt savu reģionāla mēroga LNG terminālu (tam nepieciešams ES finansējums), kā arī attīstīt dabasgāzes savienojumus ar Lietuvu un Igauniju. Kā traucēklis TEP ieviešanai gāzes sektorā joprojām kalpo Inčukalna pazemes gāzes krātuves nepieejamība brīvajam tirgum. Arī Igaunija plāno uzbūvēt savu LNG termināli Mūgas ostā, un attīstīt savu dabasgāzes infrastruktūru Somijas virzienā. Līdzīgi kā Polijas un Lietuvas gadījumā tas pavērtu iespējas izveidot reģionāla līmeņa gāzes biržu, kas darbotos pēc brīvā tirgus principiem.

Baltijas valstīm jāpieņem politisks lēmums, vai balstīties uz maziem nacionāla līmeņa LNG termināļiem, veidojot gāzes biržas ar kaimiņvalstīm, vai tomēr izmantot Inčukalna pazemes krātuves infrastruktūru un būvēt reģionāla līmeņa LNG termināli Latvijā? Lietuvas un Igaunijas valstu vadītāji pagaidām kritiski raugās uz Latvijas projektu, norādot uz iespējamu Krievijas ietekmi projektā.

Pašsaprotami, ka ārvalstu monopolisti centīsies traucēt Baltijas valstu un to sabiedroto iecerei īstenot brīvā tirgus apstākļus gāzes un elektroenerģijas tirgū, izmantojot retoriku, kas saistīta ar ekonomiskām un ģeopolitiskām sekām. Tomēr Baltijas valstīm ir radusies reāla iespēja pārtraukt ārvalstu monopolistu dominanci savā enerģētikā. Īstenojot TEP principus Baltijas valstis var sasniegt ilgi kāroto enerģētisko drošību.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form