Mičels A. Orensteins: Vai Baltkrievijā jau aust rīts?

Taču Rietumvalstu, īpaši Eiropas Savienības, vadītājiem, lemjot par attiecībām ar Baltkrieviju, jāņem vērā, ka pēcvēlēšanu demonstrāciju izklīdināšana iezīmē svarīgu pagrieziena punktu valsts attīstībā. Sākot ar šo brīdi, Lukašenko režīms vairs nevar apgalvot, ka bauda tautas masu atbalstu un ir spiests atzīt sava novecojušā sociālekonomiskā modeļa neveiksmi.

Lukašenko režīmu uzturēja trīs balsti: sociāla vienošanās, kas apmaiņā pret klusu piekrišanu diktatūrai, garantēja valsts patstāvību un zemus, taču stabilus ienākumus iedzīvotājiem; propagandas mašīna, kas regulāri atgādināja par šīs vienošanās vērtību un nepieciešamību; drošības iestāžu aparāts, kas rūpējās par tās saglabāšanu.

Lukašenko nāca pie varas 1994. gadā un kopš tā laika nav pametis prezidenta posteni. Iespējams, vēl ilgi pēc viņa stāšanās amatā vairums baltkrievu atbalstīja viņa režīmu, uzskatot, ka tas pasargā Baltkrieviju no sliktākajām kaimiņu Krievijā valdošā "Mežonīgo Austrumu" kapitālisma izpausmēm: negodīgas privatizācijas, bezdarba, organizētās noziedzības varas. Taču ar laiku, paplašinoties baltkrievu kontaktiem ar Rietumvalstīm, viņu paļāvība uz Lukašenko vadītāja spējām ir zudusi.

Vidējā alga valstī ir daudz zemāka, nekā norādīts oficiālajos datos - iespējams, vien 200 - 300 ASV dolāru mēnesī. Bezdarba līmenis ir ļoti zems - 0,7 %, taču tas lielā mērā skaidrojams ar to, ka darba biržās reģistrētos iedzīvotājus iesaista sabiedriskos darbos, maksājot viņiem 10 - 15 ASV dolārus mēnesī. Tā kā tirdzniecība tiek ierobežota un valdība atbalsta neefektīvu valsts uzņēmumu darbu, patēriņa preču cenas ir augstas. 2/3 ekonomikas ir valsts īpašumā, un priekšvēlēšanu periodā tās izaugsme tika veicināta ar ievērojamiem budžeta līdzekļu ieguldījumiem. Pateicoties tam, 2010. gadā ekonomika saskaņā ar oficiālajiem datiem pieaugusi par 7,6 %. Taču pēdējā laikā, lai arī precīzi skaitļi netiek atklāti, tās attīstības tempi ir strauji krituši.

Lai arī pagātnē valstij izdevās sekmīgi apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības, šodien ir skaidrs, ka Baltkrievija attīstībā atpaliek no dinamiskajām kaimiņvalstīm. Daudzi pensionāri un daļa strādnieku ir apmierināti ar esošo lietu kārtību, taču jaunieši, kā arī labāk izglītotie un spējīgākie baltkrievi decembra vēlēšanās balsoja pret  Lukašenko. Ir pamats uzskatīt, ka viņš ieguva mazāk par 50 % balsu.

Šķiet, tas būs bijis pārāk sāpīgs trieciens prezidenta pašapziņai. Lukašenko stājās amatā janvārī, kad vērsās plašumā represijas pret opozicionāriem un pieņēmās spēkā Rietumvalstu protesti. Savā inaugurācijas uzrunā prezidents apņēmās bez žēlastības apkarot draudus "stabilitātei".

Tomēr Lukašenko nav muļķis. Viņš var nerespektēt balsošanas rezultātus, taču nevar atļauties ignorēt pēdējo vēlēšanu sniegtos pierādījumus par to, cik zemu ir kritusi režīma popularitāte. Tā galvenā problēma ir leģitimitātes zaudēšana. Tas nozīmē, ka ar represijām vien situāciju atrisināt neizdosies. Lukašenko saprot, ka viņam ir jāpiedāvā baltkrieviem jauna vienošanās, solījums modernizēt ekonomiku, saglabājot politisku "stabilitāti".

Pirmie soļi šajā virzienā tiks sperti šogad. Patlaban, lai nodrošinātu zemu bezdarba līmeni, valsts uztur pārmērīgi lielu un neefektīvu ražošanas sektoru. Tas ir iespējams tādēļ, ka lielāko daļu budžeta ieņēmumu nodrošina tirdzniecība ar dabas resursiem, galvenokārt rafinētu Krievijas naftu un pašmāju raktuvēs iegūtu kāliju, kā arī maksa par naftas un dabasgāzes tranzītu no Krievijas uz Eiropu. Taču tagad, mēģinot modernizēt valsts ekonomiku, Lukašenko vēlas pievērsties uzņēmējdarbības veicināšanai un ārzemju investīciju piesaistei.

Baltkrievijā jau ir plaukstoša datorprogrammatūras industrija. Tās neto ienākumi gadā sasniedz 300 miljonus ASV dolāru. Privatizācijas programma, ko par Austrijas līdzekļiem un ar Pasaules Bankas atbalstu izstrādā baltkrievu amatpersonas, skars ievērojamu daļu Baltkrievijas rūpnieciskā kompleksa, kas patlaban lielākoties pieder valstij. Lai gan privatizējamo uzņēmumu saraksts vēl nav atklāts, valdība ir paziņojusi, ka plāno pārdot 25 % kālija ražošanas giganta "Belaruskaļij" daļu.

Lukašenko cer, ka radikālas reformas palīdzēs iegūt Rietumu atbalstu, apklusinās pašmāju un ārzemju kritiķus un ļaus modernizēt ekonomiku, saglabājot autoritāru režīmu. Taču viņa iecerētās pārmaiņas ir saistītas ar risku izsaukt bez darba palikušo strādnieku dusmas un pieļaut, ka pie uzņēmumu stūres nonāks neefektīvi kadri no varasvīru draugu loka. Turklāt reformas var šķist nepietiekamas tai iedzīvotāju daļai, kas balsoja pret viņu un vēlāk protestēja, izejot ielās. Baltkrievija, atšķirībā no Ķīnas, nav tik liela, lai valdības rīcība paliktu nesodīta.

Taču Rietumvalstu attieksmei pret Baltkrieviju jābūt niansētai. Uzsvars jāliek uz Eiropas "maigo spēku" - tās sociālā modeļa augošo pievilcību baltkrievu acīs. Rietumiem ir jāveicina attiecības ar šiem cilvēkiem, jāiegulda nauda Baltkrievijas ekonomikā, taču jānorobežojas no režīma brutalitātes. Sākoties privatizācijai, šis uzdevums var kļūt vienkāršāk izpildāms.

Svarīga vieta atvēlama vīzu politikai. Patlaban ES tūristu vīza baltkrieviem izmaksā 60 eiro. Ņemot vērā zemās algas, tas ir ievērojams šķērslis izbraukšanai no valsts. Polija jau ir paziņojusi, ka Baltkrievijas iedzīvotāji varēs saņemt vīzas bez maksas. Savukārt baltkrievu varas iestāžu pārstāvjiem, kuri pēc poļu amatpersonu domām, ir saistīti ar aizvadīto vēlēšanu rezultātu viltošanu, iebraukšana Polijā būs liegta. Pārējās ES dalībvalstis ir noteikušas līdzīgas sankcijas pret baltkrievu amatpersonām, taču nav atvieglojušas vīzu saņemšanu pārējiem Baltkrievijas pilsoņiem.

Pretrunīgāk vērtējama iesaistīšanās Baltkrievijas ekonomikā. Savā ziņā, investīcijas palīdz stiprināt režīmu, taču tās var spēlēt nozīmīgu lomu ceļā uz Baltkrievijas demokratizēšanu. Tāpat būtu jāveicina personiski kontakti un jāpalielina atbalsts baltkrievu opozicionāriem, ko sniedz, piemēram, Polija.

Baltkrievijas ierindas iedzīvotājiem un represiju upuriem palīdzība ir nepieciešama jau šodien. Taču atbalsts vajadzīgs arī novājinātajam režīmam. Šo apstākli Rietumvalstīm būtu pilnā mērā jāizmanto savā labā.

Mičels A. Orensteins ir Džona Hopkinsa universitātes Starptautisko attiecību skolas profesors. Viņš ir nesen atgriezies no pēcvēlēšanu brauciena pa Baltkrieviju.

Autortiesības: Project Syndicate, 2011. www.project-syndicate.org