Mihails Čerņavskis: Jāatvieglo lēmumu pieņemšana par daudzdzīvokļu māju atjaunošanu  (45)

Cēloņi ir visiem labi zināmi. Valstī ir novecojis dzīvojamais fonds, piemēram, Rīgā gandrīz trīs ceturtdaļas iedzīvotāju dzīvo ēkās, kas būvētas padomju varas gados un tā laika celtniecības tradīcijās un kvalitātē.

Tomēr situācija nav bezcerīga, ko apliecina arī "Latvijas Namsaimnieka" pieredze, kas iegūta, radniecīgiem uzņēmumiem strādājot piecās valstīs.

Arī padomju laika māju mūžu var būtiski pagarināt, ja vien tās tiek pienācīgi apsaimniekotas un uzturētas labā kārtībā, kā arī laikus tiek veikti nepieciešamie remontdarbi. Protams, lielai daļai iedzīvotāju trūkst līdzekļu, lai piedalītos, piemēram, jumta nomaiņā savai daudzdzīvokļu mājai. Tāpēc mūsu uzņēmums ir gatavs palīdzēt, un mēs piedāvājam iedzīvotājiem iespēju norēķināties ar atlikto maksājumu.

Tas nozīmē, ka iedzīvotāju vietā varam ieguldīt nepieciešamos līdzekļus, bet iedzīvotāji pēc tam līdzekļus atmaksā ilgākā laikā, vienojoties par izdevīgāko grafiku. Šķiet, ka pagaidām esam vienīgais privātais māju apsaimniekotājs, kas piedāvā šādu iespēju, taču ir skaidrs, ka ar laiku līdzīgi rīkosies arī citi. Mums ir arī Eiropas Savienības līdzekļu māju renovēšanai administrēšanas pieredze, ko jau ir izmantojuši vairāku namu iedzīvotāji Rīgā, Liepājā, Jelgavā un Ādažos.

Kopumā Latvijas likumdošana, kas regulē nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, ne ar ko nav sliktāka par likumiem lielākajā daļā to valstu, kur mēs strādājam. Tomēr ir problēma, kuras atrisināšana ļautu daudz straujāk atjaunot dzīvojamo fondu. Proti, likums nosaka, ka, lai veiktu remontdarbus daudzdzīvokļu ēkā, ir jāsasauc iedzīvotāju kopsapulce, kurā tad arī jāpieņem lēmums. Dzīvokļu īpašnieku kopsapulce ir lemttiesīga, ja tajā piedalās dzīvokļu īpašnieki, kuri pārstāv vairāk nekā pusi no visiem dzīvokļu īpašumiem. Ja uz kopsapulci neierodas noteiktais dzīvokļu īpašnieku skaits, tā uzskatāma par nenotikušu.

Mēdz būt tā, ka trūkst kvoruma. Taču vēl grūtāk ir panākt, ka kopsapulce spēj pieņemt pozitīvu lēmumu. Piemēram, lemjot par santehnikas nomaiņu, nepieciešams, lai lēmumu atbalstītu dzīvokļu īpašnieki, kuri pārstāv vairāk nekā pusi no visiem dzīvokļu īpašumiem. Vēl sarežģītāk ir gadījumos, kad jālemj par atsevišķā īpašuma robežās esošo dzīvojamās mājas kopīpašuma elementu pārbūves un restaurācijas kārtību. Tad nepieciešams, lai "par" nobalso dzīvokļu īpašnieki, kuri pārstāv vismaz divas trešdaļas no visiem dzīvokļu īpašumiem.

Taču daļa iedzīvotāju nevēlas uzlabojumus. Iemesli ir dažādi – vai nu viņi neaptver, cik sliktā stāvoklī ir māja un kas ar to notiks pēc dažiem gadiem, ja nekas netiks darīts, vai arī cer, ka viņu mūžam pietiks, bet, kas notiks pēc tam, nav viņu problēma. Tā nu var gadīties, ka 49 procenti iedzīvotāju, kas ir gatavi veikt uzlabojumus, lai neļautu mājai pakāpeniski iet bojā, neko nevar darīt un ir spiesti pakļauties bezbēdīgajam vairākumam, kam ir vienalga, kas notiek.

Kāds te ir risinājums? Domāju, ka nekāds velosipēds mums nav jāizgudro un varam pārņemt Igaunijas pieredzi. Viņu likums nosaka, ka lēmums tiek pieņemts ar vairāk nekā pusi to iedzīvotāju balsu, kas ir atnākuši uz iedzīvotāju kopsapulci. Kvorumā netiek ieskaitīti tie dzīvokļu īpašnieki, kuri uz sapulci neierodas. Princips ir tieši tāds pats kā vēlēšanās – tiek ņemtas vērā tikai to vēlētāju balsis, kas piedalās vēlēšanās, pieņemot, ka pārējiem ir vienalga, kāds ir rezultāts. Kāpēc gan lai ar iedzīvotājiem, kuriem nav motivācijas piedalīties lēmumu pieņemšanā, būtu citādi?

Katrā ziņā Igaunijā ir būtiski uzlabojusies spēja pieņemt lēmumus, kas jau drīzumā atspoguļosies daudzdzīvokļu māju tehniskā stāvokļa uzlabojumos. Ja nevēlamies atpalikt un turpināt burtiski cīnīties, lai spētu pieņemt pamatotus un nepieciešamus lēmumus, ir jāmācās no kaimiņiem un jāveic izmaiņas likumdošanā.