No biežās nevietā lietošanas demokrātijas jēdziens ir davalvējies un dagradējies, un tā vien šķiet, ka tieši demokrātijas devalvācija un degradācija ir bijis valdošo politiķu mērķis un uzdevums. Šī jēdziena vērtības strauja krišanās sabiedrības acīs ļaus politiķiem turpmāk populistiki atrunāties arī tad, kad uz spēles būs liktas demokrātijas pamatvērtības to patiesajā un vispārpieņemtajā izpratnē.
Par to, ka teiktais nav vis tukšs apgalvojums, liecina pēdējo mēnešu satraucošie, ar gaidāmo referendumu saistītie notikumi Latvijā. Ar nožēlu un bažām nākas konstatēt, ka valstī, kurā pirms divdesmit gadiem ir atjaunota neatkarība, un kuras suverēnās varas pārstāvji ar vieglu roku ir ratificējuši galvenās starptautiskās konvencijas, to saturs nav nekas vairāk par primitīvu acu aizmālēšanu un tukšu skaņu.
Aizdomājieties un spriediet paši. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pamatprincips nodrošina ikvienam indivīdam tiesības piedzimt brīvam un vienlīdzīgam savā cieņā un tiesībās. Latvija ir pievienojusies Konvencijai, un valsts politiskā elite minētās tiesības publiski atzīst – tiesa gan, tikai vārdos. Realitāte un darbi liecina, ka šie paši politiķi prettiesiski ir uzurpējuši tiesības dalīt "brīvus piedzimušos" un "tiesībās vienlīdzīgos" indivīdus pamatnācijā un "otrās šķiras cilvēkos", uzurpējuši tiesības vienpersoniski un pēc formāliem kritērijiem izlemt katra lojalitātes pakāpi un atbilstību vai neatbilstību pilsonības pretndentu kritērijiem.
XXI gadsimtā gandrīz pašā Eiropas centrā ir valsts, kura sevi publiski uzdod par ASV stratēģisko sabiedroto, un tajā pašā laikā paklusām virza likumdošanu un sabiedrisko domu sabiedrības šķelšanas virzinā – pretnostatot latviešus krieviem, bagātos trūcīgajiem, pensionārus studentiem, bet sevi – visai pārējai sabiedrībai. Lēni un mērķtiecīgi šis pretnostatījums tiek kultivēts visur – ar Saeimu un valdību sākot, ar masu medijiem un skolām nobeidzot.
Patiesā politiskās elites attieksme pret "zemākās šķiras" Latvijas pilsoņiem uzskatāmi atklājas Valda Dombrovska aicinājumā mazākumtautību pārstāvjiem piedalīties referenduma aģitācijas pasākumos un aicināt balsot par latviešu valodas pārākumu pār visām citām šeit saziņā izmantotajām valodām. Šajā uzsaukumā valdība savā neiecietībā pret citādi domājošajiem un nekonsekvencē ir pārspējusi pati sevi.
Pirmkārt, tas saistīts ar klaji nodemonstrētu necieņu pret cittautiešiem. Visa valdošo partiju priekšvēlēšanu aģitācija un pēcvēlēšanu populisms ar aicinājumu "balsot par latvisku Latviju" sākot un ar histēriju "par krievu valdībā nelaišanu" beidzot bija adresēta latviešu vēlētājam. Šādas politikas rezultātu nobiedēta, valdība izrādījās spiesta nokāpt no "titulnācijas interešu augstumiem" un vērsties pie tās vēlētāju daļas, kuras intereses valdošajie politiķi līdz šim demonstratīvi un nesodīti ignorējuši. Vienā teikumā valdības piedāvājumu mazākumtautību pārstāvjiem varētu raksturot tā – "mēs jūs esam nemitīgi nodevuši divdesmit gadu garumā, nu pienācis laiks jums nodot pašiem sevi – savu valodu, savu kultūru, savas intereses". Izklausītos pēc absurda, ja vien tā nebūtu realitāte. Tiesa, valdošajiem politiķiem ir arī otra iespēja – kārtējo reizi kaut ko samelot cittautiešiem. Pats par sevi saprotams, neiztrūkstoši piesaucot demokrātiju.
Taču pat šis absurds valdībai neliekas gana esam. Savā neprātā un citādi domājošo pazemošanas kārē tā iet vēl tālāk un piedāvā atvēlēt pirmsreferenduma aģitācijas kampaņai valsts budžeta līdzekļus! Pats par sevi saprotams, ka aģitācija būs par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, un tā tiks apmaksāta arī no to nodokļu maksātāju naudas, kuri referendumā aizstāvēs tiesības vērsties pie valsts krievu valodā – valodā, kura ir dzimtā apmēram trešajai daļai Latvijas nodokļu maksātāju. Situācija, kādā premjers nostāda sevi, valdību un visu Latvijas sabiedrību, līdzinās čehu baznīcas reformatora Jana Husa drāmai. Inkvizīcija piesprieda viņam nāvessodu, sadedzinot uz sārta, bet malku un žagarus ugunskuram uzdeva sanest lētticīgajiem reliģiozajiem fanātiķiem.
Kas attiecas uz demogrāfijas vietā un nevietā piesaukšanu, tad pagaidām situācija atgādina austrumu gudrību, ka halvas piesaukšana mutē saldumu vēl nedod. Taču tukšajai daiļrunībai nekontrolēti turpinoties, process var pavisam zaudēt kontroli. Tas jau var novest pie dramatiskākām konsekvencēm – kā latviešu pasakā "Vilks aitās!". Labākajā gadījumā. Savukārt tiem, kuri no šeit minētajiem faktiem metīsies atgaiņāties, vicinot Satversmi, vēl reizi atgādināšu, ka šis dokuments nav iecirsts akmenī.
*Ak, svēta vientiesība! (frāze, kura tiek piedēvēta čehu baznīcas reformatoram Janam Husam).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
