Foto: Privātais arhīvs
2019. gada sākumā Latvijas Pašvaldību savienībā notika Novadu apvienības valdes tikšanās ar jauno vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru. Viens no sarunas tematiem bija pašvaldību reforma, kas ir viena no jaunās valdības prioritātēm. Pašvaldību vadītāji vairākkārt uzsvēra, ka reģionālo reformu var veikt tikai tad, ja pamatīgi izpētīta situācija pašvaldībās. Ministrs solīja reformu organizēt savstarpējā sadarbībā, cieņā, virzoties uz kopīgu rezultātu, kā arī pieļāva, ka apsveicama būs pašvaldību brīvprātīga apvienošanās, kaut gan tagad tiek izteikts viedoklis, ka apvienošanos noteiks ar likumu. Līdzīga saruna nesen notika, ministram tiekoties ar Jelgavas novada, Ozolnieku novada un Jelgavas pilsētas deputātiem. Šajās tikšanās reizēs gan ministrs, gan pašvaldību vadītāji bija vienisprātis, ka valstī aktuāli ir daudzi jautājumi, kas veicami, bet kā viens no problēmjautājumiem tika minēts arī jautājums par pašvaldības policiju.

Negribu provocēt un radīt lieku ažiotāžu, tomēr jautājums par pašvaldības policijas vietu un lomu Latvijas tiesību aizsardzības sistēmā ne tikai manī, bet arī daudzos citos raisa pārdomas un prasās pēc precīzāka skaidrojuma.

Ik pa brīdim uzjundī diskusijas par pašvaldības policiju. Jau agrāk esmu aktualizējis šo jautājumu.1 No savas pieredzes varu apgalvot, ka valstī joprojām nav saskaņota un norobežota valsts izpildvaras un pašvaldības institūciju atbildība par publiskās kārtības, sabiedrības drošības, cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšanu, kā arī palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem administratīvajā teritorijā. Drīzāk tai joprojām ir tendence valstij paredzētos pienākumus deleģēt pašvaldībām, pārkāpjot likumā noteikto prasību vienlaicīgi ar deleģējumu tam paredzēt arī finansējumu.

Sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanā valstī ir iesaistītas daudzas institūcijas, katra ar savu atbildības specifiku un apjomu. Tomēr galvenais uzsvars tiek likts uz Valsts policiju un pašvaldības policiju (kur tāda ir izveidota), atsevišķi uzdevumi tiek deleģēti Rīgas brīvostas pārvaldes Ostas policijai.2

Visu šo specifisko dienestu darbu reglamentē likums "Par policiju", kurš, ja nemaldos, ir viens no vecākajiem, ja ne pats vecākais spēkā esošais likums pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un kurš vēl joprojām saglabā padomju tiesību ietekmi. Tā darbība joprojām tiek orientēta uz piespiedu metodēm, nevis uz likumpārkāpumu novēršanu un palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem. Arī sabiedrība policiju joprojām biežāk uztver kā varas institūciju, nevis kā dienestu, kas sniedz drošības pakalpojumu un kur ikviens var meklēt (un atrast!) izpratni un efektīvu palīdzību. Nepieciešams uzsvērt, ka policija demokrātiskā sabiedrībā ir servisa institūcija, kuras pakalpojums ir sabiedriskā drošība. Policija nevar apkarot un novērst noziedzību pilnībā, tai nav tādu resursu un kapacitātes, lai garantētu katram indivīdam drošību.

Tomēr nepiekrītu medijos izskanējušajam augsta līmeņa amatpersonu viedoklim, ka turpmāk visi spēki jāvelta tikai smagu un sabiedrībai nozīmīgu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanai, atmetot un faktiski nereaģējot vai reaģējot novēloti uz maznozīmīgiem nodarījumiem. Vēlos uzsvērt, ka visi tiesību normu pārkāpumi ir visnotaļ svarīgi un uz tiem ir attiecīgi jāreaģē. Domāju, ka trūcīgai vai daudzbērnu ģimenei vai pensionāram mazāk interesē, ja vispār interesē, fakts, ka kaut kur atkal "izsaimniekots miljons" vai paņemts kukulis. Viņus vairāk interesē bērnam nozagtais skrejritenis vai velosipēds, tumsas aizsegā garnadžu apzagtais pagrabs ar krājumiem ziemai vai uz ziemas periodu bez pieskatīšanas atstātās dārza mājiņas apzagšana vai vienkārši izdemolēšana u. c. Protams, daudzi iebildīs, ka katrs pats ir atbildīgs par savu īpašumu. Bet vai tas nozīmē, ka visiem mums jāstājas Zemessardzē vai jāorganizē nakts patruļas? Vai gribam Latviju pārvērst par policejisku valsti, kā tas bija nesenā pagātnē, kad katram sabiedrības pārstāvim bija tiesības aizturēt un nogādāt attiecīgajā iestādē tiesībpārkāpēju? Piekrītu arī viedoklim, ka savā vienaldzībā esam aizgājuši otrā galējībā, piemēram, redzot kaimiņa prombūtnē viņa sētā grozāmies svešus cilvēkus, nepainteresējamies, kas tie tādi un ko šie cilvēki tur dara. Daudzviet pasaulē pastāv sabiedriskā kustība "Kaimiņu drošība" [Neighbourhood watch].3 Arī daudzviet Latvijā mēģināts ieviest šo kustību, tomēr bez redzamiem rezultātiem.

Tādēļ arī policijas darbs ir jāorganizē tādā veidā, lai maksimāli sekmētu ne tikai noziedzības līmeņa samazināšanos, bet arī citu, mazāk svarīgu pārkāpumu mazināšanu, tādējādi vienādi un efektīvi aizsargājot visu personu likumīgās intereses. Darbs ar pārkāpumiem, ne tikai noziegumiem, ir jāorganizē valsts līmenī un tā, lai vienādi tiktu reaģēts uz visiem pārkāpumiem neatkarīgi no to izdarīšanas apstākļiem un nodarītā kaitējuma apmēra. Saprotu, ka valstij nav šādu cilvēku un finanšu resursu, lai uz tiem reaģētu vienādi. Bet vai ir radīti priekšnoteikumi šī mērķa sasniegšanai? Vai likumdevējs ir mēģinājis iedziļināties šajā problēmā?

Lai sasniegtu šo mērķi, viens no risinājumiem, manā ieskatā, ir valsts līmenī atbalstīt un iesaistīt pašvaldības. Pašvaldībām saskaņā ar Nacionālās drošības likumu4 ir jānodrošina sabiedriskā kārtība savā administratīvajā teritorijā. Līdzīga prasība iekļauta arī likumā "Par pašvaldībām"5, nosakot, ka viena no pašvaldību autonomajām funkcijām ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Šī norma papildināta ar interesantu piebildi, ka pašvaldībai nepieciešams veikt pasākumus, lai apkarotu žūpību un netiklību.

Tomēr, ja pašvaldības uzdevums ir piedalīties sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un nodrošināt drošu vidi tās iedzīvotājiem, tad rodas jautājums – ar kādiem spēkiem un līdzekļiem, par kā naudu? Ar atsevišķiem izņēmumiem pārsvarā to cenšas nodrošināt, izveidojot pašvaldības policiju. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas Latvijas Republikas tiesībsargam sniegto informāciju uz 2018. gada 1. novembri Latvijā bija izveidotas 72 pašvaldības policijas ar aptuveni 1700 pašvaldības policijas darbiniekiem. Aptuveni puse no tiem strādā Rīgas pašvaldības policijā.6

Tomēr ik pa brīdim uzvirmo diskusijas par šādas policijas nepieciešamību. Vieni uzskata, ka pašvaldības policijas ir liekas un, ja tām atvēlētos līdzekļus nodotu Valsts policijas rīcībā, tad tā ar tai dotajiem uzdevumiem pilnībā tiktu galā un šādu pašvaldības policiju varētu arī nebūt. Tam daļēji varētu arī piekrist kaut vai tā iemesla dēļ, ka, manuprāt, neskatoties uz to, ka katrai pašvaldībai ir sava specifika (iedzīvotāju skaits, mentalitāte, ģeogrāfiskais izvietojums u. c.), sabiedriskās kārtības nodrošināšana nevar notikt katrā pašvaldībā atsevišķi, tā tomēr ir valsts funkcija un valstij šim nolūkam vajadzētu atvēlēt arī finanses. Tajā pašā laikā citi, tieši otrādi, uzskata – ja Valsts policijas Kārtības policijas funkcijas deleģētu pašvaldības policijām, darbs noritētu daudz elastīgāk, cilvēku un finanšu resursi tiktu izmantoti daudz lietderīgāk un uzdevums – operatīvi un kvalitatīvi sniegt pakalpojumus pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajiem iedzīvotājiem – tiktu izpildīts daudz efektīvāk. Bet, atbalstot šādu viedokli, rodas jautājums: kādas funkcijas un kādā apjomā? Varbūt pašvaldības policijai uzticēt tikai pašvaldību saistošo noteikumu uzraudzību un kontroli? Bet vai šim uzdevumam vajadzētu policiju, varbūt to varētu deleģēt kādai personai?

Daudzās pašvaldībās bieži vien trūkst skaidra redzējuma par pašvaldības policijas attīstību un tai uzlikto funkciju izpildīšanas iespējām. Viens no būtiskākajiem pašvaldības policijas izveides priekšnoteikumiem ir attiecīgās pašvaldības finansiālās iespējas (pieejamo pašvaldības budžeta līdzekļu apmērs). Saskaņā ar pašvaldību publiskajos pārskatos ietvertajiem datiem pašvaldības sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, tai skaitā pašvaldības policijas darbības nodrošināšanai, izlieto apmēram 1–3% no sava budžeta. Atsevišķas pašvaldības līdz šim mēģinājušas atsevišķu uzdevumu veikšanā izlīdzēties, veidojot dažādus mistiskus formējumus, piemēram, ieviešot administratīvā inspektora vai sabiedriskās kārtības sarga amata vienību, kas nodrošina tikai pašvaldību saistošo noteikumu ievērošanas uzraudzību, šim mērķim novirzot gandrīz tādu pašu summu, kādu būtu tērējuši, izveidojot pašvaldības policiju. Bet, veidojot šādas amata vienības, būtiski mainās šīs amatpersonas kompetence un tiesiskā aizsardzība! Piemēram, neveidojot pašvaldības policiju, bet izveidojot sabiedriskās kārtības sarga amatu, kura pienākums ir pašvaldības saistošo noteikumu kontrole, atbilstoši likumam "Par policiju" tad arī Valsts policijai šīs pašvaldības administratīvajā teritorijā būtu jāturpina nodrošināt pašvaldības saistošo noteikumu kontroli.7

Tāpat uz pašvaldību sabiedriskās kārtības sargiem nav attiecināmas likumā "Par policiju" noteiktās prasības pašvaldības policijas darbiniekam sniegt atbalstu Valsts policijai un Valsts drošības dienestam8, kā arī piešķirtās tiesības izskatīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktās administratīvo pārkāpumu lietas.9

Tomēr nekad nepiekritīšu viedoklim, ka nosacīti nelielās pašvaldības ar iedzīvotāju skaitu līdz 4–5 tūkstošiem būs spējīgas izveidot darboties spējīgu savu pašvaldības policiju. Bet dzīvot drošībā grib arī šo pašvaldību iedzīvotāji, īpaši ņemot vērā, ka Valsts policija nelieliem tiesību normu pārkāpumiem turpmāk nepievērsīs uzmanību. Šī iemesla dēļ likumdevējs pašvaldībām ļāvis izveidot kopīgu pašvaldības policiju vai atsevišķu uzdevumu izpildi deleģēt citai pašvaldībai.10

Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 15. panta ceturto daļu no katras autonomās funkcijas izrietošu pārvaldes uzdevumu pašvaldība var deleģēt arī citai pašvaldībai saskaņā ar Valsts pārvaldes likumā noteikto deleģēšanas kārtību, veidiem un ierobežojumiem. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta pirmo daļu šādu uzdevumu var deleģēt vienīgi tad, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk.11 Šādu iespēju paredz arī likums "Par policiju" un papildina to, nosakot, ka pašvaldība var izveidot pašvaldības policiju vai Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā deleģēt minēto uzdevumu izpildi citai pašvaldībai. Pašvaldības saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām" var izveidot kopīgu pašvaldības policiju.12

Pēc manā rīcībā esošās informācijas, šādu iespēju ir izmantojusi Ķekavas novada pašvaldība, izveidojot Reģionālo pašvaldības policiju, kurai tad arī ir deleģējusi tiesības domes ar citām pašvaldībām noslēgto sadarbības līgumu apjomā apkalpot šo pašvaldību administratīvās teritorijas. Šādu deleģējumu Reģionālā pašvaldības policija saņēmusi darbam Ikšķiles un Inčukalna pašvaldībās, kur izveidojusi attiecīgās struktūrvienības (nodaļas). Nav informācijas, ka kaut kur būtu izveidota apvienotā pašvaldības policija.

Tajā pašā laikā vairākas pašvaldības nav pieņēmušas lēmumu par piedalīšanos sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. Tiesību normas pieļauj iespēju neveidot savu pašvaldības policiju, kā arī neslēgt sadarbības līgumu ar citām pašvaldības policijām. Tad likuma "Par policiju" otrās daļas 4. punktā noteikto pienākumu – kontrolēt, kā tiek izpildīti pašvaldību apstiprinātie noteikumi, par kuru pārkāpšanu paredzēta administratīvā atbildība, kā arī naudas sodu uzlikšanu par šo noteikumu pārkāpšanu un to piedzīšanu – izpilda Valsts policija13. Vai Valsts policija šādam papildu uzdevumam ir gatava?!

Līdz ar to, manuprāt, viens no labākajiem risinājumiem ir pašvaldībām veidot savu vai vairāku pašvaldību kopīgu policiju, lai arī cik tas būtu sarežģīti vai finansiāli neizdevīgi pašai pašvaldībai. Protams, noslēdzot deleģēšanas līgumus un pašvaldības policijas uzdevumu izpildi uzticot citai pašvaldībai, ir svarīgi zināt, kādas ir uzdevuma izpildes izmaksas un to pamatotība.

Esmu pārliecināts, ka, veidojot stipras un darboties spējīgas pašvaldības, neatkarīgi no to skaita tām visām ir jābūt spējīgām izveidot arī savu pašvaldības policiju vai, apvienojoties vairākām pašvaldībām, izveidot kopīgu pašvaldības policiju.

Nepretendējot uz galīgo patiesību, aicinu pārdomāt šādu rīcības modeli, jo, kā iepriekš minēju, sabiedrība grib dzīvot drošībā un tai nav no svara, kāda policija sniedz palīdzību, bet tā vēlas, lai šī palīdzība tiktu sniegta savlaicīgi, tā būtu kvalitatīva un problēmu risinoša.

1 Modris Žeivots. Vēlreiz par policiju un pašvaldībām. Latvijas Vēstnesis, 05.06.2001.

2 Likums "Par policiju", 15.panta pirmā daļa. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 31/32, 15.08.1991.

3 Skat. pētījumu: Andis Kudors. Kaimiņu sardze. Ārvalstu prakse. Rīga, 2014., http://www.sif.gov.lv/nodevumi/nodevumi/5185/Kaiminu_sardzes_petijums_Kudors_docx.pdf

4 Nacionālās drošības likums, 17. pants. Latvijas Vēstnesis, 29.12.2000., Nr. 473/476 (2384/2387).

5 Likums "Par pašvaldībām", 15. panta pirmās daļas 12. punkts. Latvijas Vēstnesis, 61 (192), 24.05.1994.

6 Latvijas Republikas tiesībsarga 2018. gada 11. decembra atzinums pārbaudes lietā Nr. 2017-42-27K "Par Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu". 10.–11. lpp.

7 Likums "Par policiju", 19. panta trešā daļa. Latvijas Vēstnesis, Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 31/32, 15.08.1991.

8 Likums "Par policiju", 19. panta otrās daļas 4. punkts. Latvijas Vēstnesis, Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 31/32, 15.08.1991.

9 Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, 214.1 pants. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 51, 20.12.1984.

10 Likums "Par policiju", 19. panta pirmā daļa. Latvijas Vēstnesis, Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 31/32, 15.08.1991.

11 Valsts pārvaldes iekārtas likums. Latvijas Vēstnesis, 94 (2669), 21.06.2002.

12 Likums "Par policiju", 19. panta pirmā daļa. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 31/32, 15.08.1991.

13 Likums "Par policiju", 19.panta trešā daļa. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 31/32, 15.08.1991.;

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!