Iespējams, ka apspriest iztapīgas priekšvēlēšanu intervijas un knapi pamanāmas vai “aizmirstas” norādes par politisko reklāmu medijos ir vienkārši nepieklājīgi valstī, kur bez nopietnām sekām izčib miljoni un daudzi knapi var savilkt kopā galus. Iespējams gan, ka šīs lietas patiesībā ir savstarpēji saistītas, bet nu var taču slēpto reklāmu uzskatīt par tīro nieku.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Citi toties var censties, lai kā nopietna problēma tā tiktu apzināta pašos medijos un sabiedrībā. Tieši tāpēc – lai ar konkrētiem piemēriem pievērstu uzmanību šai problēmai, rosinātu medijus uz pašanalīzi un pozitīvām izmaiņām, sabiedrība par atklātību Delna un Sorosa fonds Latvija pirms vēlēšanām organizēja slēptās reklāmas pētījumus 12 laikrakstos un 4 televīzijās.

Taču pēc rezultātu publiskošanas diskusijas vietā šobrīd izcēlies tikai troksnis – faktiski nenotiek viedokļu un argumentu apmaiņa par to, cik nopietna problēma mediju uzticamībai un profesionalitātei Latvijā ir vai nav slēptā reklāma, bet “nomelnotie” sparīgi cenšas apšaubīt pētījuma veicēju godprātīgumu un kompetenci. Turklāt daļa komentāru uzskatāmi grauj iesīkstējušo priekšstatu par latviešiem kā lielo lasītāju tautu – nē, pirms viedokļa izteikšanas izlasīt pētījumu nemaz nav obligāti, bez lasīšanas ir pat izdevīgāk, jo nav jāapgrūtina sevi ar precizitāti faktos.

Šajā troksnī pazūd tieši tas jautājums, ko būtu svarīgi pavaicāt sev – vai no profesionālā un ētiskā viedokļa ir pieļaujami saņemt no politiķa A naudu, uztaisīt par viņu skaistu materiālu un iesmērēt to savai auditorijai kā neatkarīgu žurnālista darbu? Protams, te iespējamas nianses – kāds cits labums, atkarība vai draudzība naudas vietā, varbūt nevis A popularizēšana, bet iegriešana B, taču būtība ir tā pati. Manuprāt, tas ir centrālais jautājums, nevis pētījuma veicēju un finansētāju raduraksti.

Galvenā neatrisinātā problēma ir zemā kvalitātes un pašcieņas latiņa, kas ļauj medijiem iztirgot savus lasītājus, skatītājus un klausītājus politiķiem, kas tieši pirms vēlēšanām sāk sabiedrībai atrādīt savas desumaižu receptes vai klāstīt aizkustinošos dzīvesstāstus un nesavtīgos plānus. Katram šādam rakstam vai pārraidei patiesībā ar milzu sarkaniem burtiem jāpieliek atsauce “Es necienu savu auditoriju un neesmu žurnālists”. Tieši to es kā lasītāja, skatītāja vai klausītāja saprotu, saņemot visu šo drazu – šis žurnālists, šis medijs pārdod manu uzticēšanos kaut kādam subjektam, kurš slepeni maksā par iespēju tikt pie varas un varbūt arī pie nākamajiem izkūpējušajiem miljoniem. Zaglis ir nosodāms izņēmums sabiedrībā, kas neatzīst zagšanu par normālu lietu, tādēļ situācijai jāmainās, ja pateicoties pētījumu rosinātajām debatēm vairāk cilvēku saredzēs slēptajā reklāmā šo nodevību un nostāsies pret to.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form