Mūsu pusaudžu centra rīkotajos mentālās veselības check-up punktos pērn un šogad redzējām daudzus desmitus jauniešu, kas nāca runāt par savām raizēm un rūpēm. Atklājās nelāga aina: trīs no četriem jauniešiem uzskata, ka netiek galā ar skolas uzdevumiem vai ikdienas pienākumiem. Absolūtam vairumam jauniešu, kas paši vēlējās un bija gatavi saņemt atbalstu, tāds nebija pieejams – pārāk garas rindas, pārāk maza pieejamība, nepiemēroti speciālisti.
Sabiedrība pamazām uzelpo, atvadoties no pandēmijas, un mēs, pieaugušie, mērķtiecīgi atgriežamies ierastajā dzīvē. Taču daudziem pusaudžiem tas neizdodas... COVID-19 pandēmijas laikā psiholoģiskās veselības eksperti un pētnieki visā pasaulē, arī Latvijā īpašu uzmanību pievērsa bērnu un pusaudžu stāvoklim. Pētījumu dati no visas pasaules apliecina – tieši skolas vecuma bērni dažādo ierobežojumu un ar mācībām saistīto pārmaiņu dēļ ir piedzīvojuši vislielāko psihoemocionālo satricinājumu.
Nu arī spriedze saistībā ar karadarbību Ukrainā izraisījusi jaunu stresus un emocionālas problēmas. Īsumā – ļoti daudzi pusaudži netiek galā ar sevi, savu dzīvi un emocijām. Viņi nespēj parādīt savu labāko potenciālu.
Šis aspekts ir ietekmējis jauniešu spēju veidot attiecības un attīstīties sociālā, emocionālā un arī personības izaugsmes sfērā. Visbiežāk tas izpaužas kā uzvedības izmaiņas, emociju grūtības, sliktākas sekmes, paaugstināts satraukums, nomāktība, nevēlēšanās iesaistīties aktivitātēs, intereses zudums par hobijiem, kā arī biežāki strīdi un pieaugošs, neproduktīvi pavadīts laiks pie datora vai mobilā telefona. Pie mums pusaudži un viņu ģimenes vēršas ar sūdzībām par pazeminātu motivāciju apmeklēt skolu, pildīt mājas darbus, satikt draugus, iet ārā no mājas vai vispār kaut ko darīt. Pasliktinās gan mentālā, gan arī fiziskā veselība – liekais svars un līkās muguras daudziem kļūst par tādu pat realitāti kā hroniskā nomāktība vai aizkaitināmība.
Mēs kā sabiedrība meklējam vienkāršus skaidrojumus – varbūt viņi vienkārši tādi ir, tā jaunā paaudze, slinki, nemotivēti, izlaisti un datorā dzīvojoši... Vai arī visu skaidrojam kā depresiju un trauksmi, sūtot pusaudžus masveidā ārstēties pie psihiatriem vai koriģēties psihologu kabinetos. Taču absolūtam vairumam bērnu un jauniešu grūtības ir saistītas ar gluži vienkāršām lietām – noteiktā vecumā neapgūtām prasmēm un iemaņām. Nepiedzīvotām dzīves pieredzēm. Nesatiktiem pozitīvajiem paraugiem.
Ilgstoša nošķirtība, apkārtējie stresi un izmaiņas ikdienā nobloķēja pusaudžiem dabisko attīstības ceļu. Īstermiņā tas izraisa pamanāmas svārstības uzvedībā vai emocijās, bet ilgtermiņā var ietekmēt dzīves svarīgākās sfēras – akadēmiskos panākumus, karjeras izvēli, fizisko un mentālo veselību, savstarpējās attiecības, kā arī apmierinātību ar dzīvi kopumā.
Skumjākais ir tas, ka pēc aprēķiniem vairāk nekā 75% jauniešu, kuriem būtu nepieciešams kāds atbalsts, to nesaņem.
Taču tieši tikpat svarīgi ir – kādu atbalstu mēs viņiem mēģinām piedāvāt. Psihiskās veselības speciālisti ir vajadzīgi tikai mazam skaitam jauniešu ar visnopietnākajām problēmām. Absolūtam vairumam bērnu un pusaudžu nav vajadzīgi ne dārgi pakalpojumi, ne grūti pieejami speciālisti – viņiem nepieciešams sniegt prasmes un pieredzes, kas ļaus sevi attīstīt pozitīvā virzienā.
Jaunākie nozares pētījumi1 rāda, ka efektīvākais veids, kā samazināt vai novērst pusaudžu trauksmes un depresijas riskus, ir iemācot viņiem noteiktas emociju regulācijas prasmes. Tāpēc daudzviet pasaulē jau ir uzsāktas mērķtiecīgas valsts mēroga programmas ar mērķi palīdzēt bērniem apgūt šīs iekavētās spējas un iemaņas.
Ekspertu vidū mēs šīs spējas sasniegt savu labāko potenciālu esam sākuši dēvēt par "P faktoru" jeb psiholoģiskās noturības faktoru. Esam izstrādājuši pirmo programmu "P faktors" ar mērķi īsā laikā palīdzēt bērniem un pusaudžiem uzlabot labsajūtu un apgūt spējas sociālajā, emocionālajā un personības sfērās. Šī programma ir paredzēta visiem skolas vecuma bērniem, kurus kādā veidā ir skārušas pandēmijas radītās pārmaiņas. Domāju, ka mums ir jāpalīdz pusaudžiem intensīvi atklāt un pilnveidot tās prasmes, kuru apguve bijusi traucēta pandēmijas dēļ: draudzēšanās, emociju regulācijas, uzvedības, pašizaugsmes. "P faktors" programmu šovasar vispirms ieviesīsim vasaras nometņu formātā, iesaistot virkni fiziskās, emocionālās, saskarsmes u.c. jomu trenerus un ekspertus.
Ļoti ceru, ka arī mūsu valsts izglītības sistēmas skatījumā mentālā veselība kļūs par prioritāti un mēs sāksim ar bērnu "P faktoru" strādāt jau skolā, mājās, sabiedrībā u.c. Gribētos ticēt, ka mentālajai veselībai un mūsdienīgai izpratnei par to atradīsies pastāvīga vieta izglītības programmās. Lielākā mentālās veselības profilakse ļautu nodrošināt pieeju specializētai palīdzībai tiem jauniešiem, kuriem tā vajadzīga īpaši – nevis kā tas ir šobrīd, kad pie speciālistiem veidojas mēnešiem garas rindas, lai arī lielākajai daļai šo bērnu ir vajadzīgs nevis psihologs vai diagnoze, bet kustības, atbalsts un jaunas prasmes.
Pusaudžiem psihofarmakoloģiskām zālēm ir jābūt pēdējam variantam, kad viss cits ir izmēģināts, nevis kā šobrīd – kad tā bieži ir pirmā un vienīgā atbilde uz grūtībām. Jo tā ir lēta un vienkārša atbilde. Tāpat kā noliegšana vai bērnu psihoemocionālo problēmu ignorēšana vispār. Realitāte vienmēr ir sarežģītāka – vairums pusaudžu tiks galā un sasniegs savu labāko potenciālu, taču lai tas notiktu, viņiem ir nepieciešams apgūt dažādas prasmes un iegūt jaunas pieredzes. Labā ziņa ir tā, ka tagad mums ir jauna programma, kas palīdzēs tās bērniem nodrošināt vieglāk un efektīvāk.
To darīt ir zināma atbildība, kas jāuzņemas mums, pieaugušajiem, ģimenēs, skolās, pašvaldībās, veselības aprūpē, sportā. Pamatoti sargājot sevi, savas ģimenes no pandēmijas, mēs ierobežojām pusaudžiem normālas attīstības iespējas. Tāpēc ir tikai saprotami, ka mums šobrīd jādomā, kā tās atgriezt, lai mūsu jaunieši arī turpmāk varētu pārvarēt satricinājumus un sasniegt dzīvēs visas tās labās lietas, uz kurām katrs no viņiem patiesībā ir spējīgs.
1 Daros, A.R., Haefner, S.A., Asadi, S. et al. A meta-analysis of emotional regulation outcomes in psychological interventions for youth with depression and anxiety. Nat Hum Behav 5, 1443–1457 (2021).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
