Nils Sakss: Klimata finansējums – būtisks jautājums Parīzes klimata pārmaiņu līguma sarunās
Foto: Privātais arhīvs

Klimata finansējums ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas izraisījis karstākās debates šajās dienās Parīzē, kur notiek klimata pārmaiņu konference ar vairāk kā 50 000 dalībnieku tiešu vai netiešu iesaisti. Klimata finansēšanas strīdīgos jautājumus var izprast tikai kontekstā ar klimata pārmaiņu problemātiku.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Parīzē notiekošajā Klimata pārmaiņu konferencē plānots noslēgt jaunu līgumu, kas aizvietotu slaveno Kioto protokolu. Runa ir par to, kā samazināt siltumnīcefektu jeb zemes sasilšanu no tā, ka atmosfērā arvien vairāk uzkrājas siltumnīcefekta gāzes, pamatā ogļskābā gāze (CO2). Saules gaisma, kas nonāk uz Zemes, sasilda to.

Siltie ķermeņi izstaro siltuma starojumu jeb infrasarkanos starus, ko cilvēks ar aci neredz. Lai Zeme neuzkarstu, diennaktī no saules saņemtajai enerģijai vajadzētu ar infrasarkanajiem stariem nonākt atpakaļ izplatījumā. Tomēr CO2 ir "nelāga" īpašība - tā labi laiž cauri saules gaismu, bet absorbē infrasarkano starojumu. Tāpēc infrasarkanais starojums, pirms izlaužas izplatījumā, sasilda ogļskābo gāzi, kas, savukārt sasilda atmosfēru un Zemes vidējā temperatūra pieaug.

CO2 rodas degšanas procesā. CO2 pamatā absorbē koki un augi. Civilizācijas attīstības gaitā tā patērē arvien vairāk enerģijas un izcērt arvien vairāk mežu. Enerģija pamatā tiek iegūta degšanas procesā (degviela transportlīdzekļos, gāzes ogļu spēkstacijās, katlu mājās u.c.). Līdz ar to ekonomiskās attīstības gaitā arvien vairāk CO2 nonāk zemes atmosfērā un tur gadu no gada uzkrājas arvien lielāks CO2 daudzums. Ir aprēķināts, ka tad, ja CO2 daudzums atmosfērā pieaugs esošajā tempā, gadsimta beigās zemes atmosfēras vidējā temperatūra pieaugtu par 5-6 grādiem, salīdzinot ar 1950. gadu, ko ņem par industriālā laikmeta atskaites punktu.

Ja uz šo procesu raugāmies no astronomijas viedokļa, tad tas noteikti nav ievērības cienīgs notikums, bet no cilvēces viedokļa - gan! Sasilšana izraisa ledāju kušanu, kas palielina okeānu un jūru ūdens līmeni. Pašlaik ūdens līmenis pieaug aptuveni par 3 mm/gadā, ilgtermiņā apdraudot daudzu salu valstu pastāvēšanu. Sasilšanas rezultātā pieaug vētru intensitāte un spēks, izsaucot lielākus postījumus.

Parīzes konference neizvirza mērķi apturēt sasilšanu. Tas vismaz tuvākajā laikā nav iespējams. Nav iespējams uzreiz apturēt CO2 daudzuma pieaugumu atmosfērā. Pat arī tad, ja to izdotos apturēt (respektīvi CO2 emisija atmosfērā nepārsniegtu CO2 absorbciju, ko nodrošina koki un augi), temperatūra turpinātu kāpt inerces faktoru dēļ. Parīzes konference izvirza mērķi panākt, ka temperatūra nepieaug vairāk kā par 2 grādiem, salīdzinot ar 1950. gadu, pirmsindustriālo laiku. Tas ir jaunā līguma mērķis.

Tas ir tas, par ko Parīzē valstu vadītāji cer panākt vienošanos ar visām no tā izrietošajām sekām par veicamajiem uzdevumiem. Kā panākt mērķi? Nepieciešams būtiski samazināt CO2 izmešu daudzumu atmosfērā. Par mērķi jau nav grūti vienoties. Daudz grūtāk ir vienoties par sloga sadalījumu, lai šo mērķi sasniegtu.

Parīzes līgums, tāpat kā kādreiz Kioto protokols, juridiski ir balstīts 1992. gadā pieņemtajā ANO konvencijā par klimata pārmaiņām, kas nosaka galvenos sloga sadalījuma principus.

Konvencija iezīmē bipolāru pasauli - ir attīstītās valstis (konvencijā tās ir nosauktas vārdā) un attīstības valstis. Attīstītās valstis savu attīstību ir sasniegušās uz CO2 emisiju rēķina. Tās ir atbildīgas par zemes sasilšanu un tās sekām - par ūdens līmeņa kāpumu un par intensīvajām vētrām. Saskaņā ar konvenciju, no šīs atbildības izriet divi galvenie pienākumi. Tām ir nepieciešams samazināt CO2 izmešu apjomu un kompensēt attīstības valstīm klimata pārmaiņu izraisītus zaudējumus.

Pirmā pienākuma izpildē attīstītajās valstīs ir izveidoti dažādi mehānismi, kas motivē atteikties no tradicionālās enerģijas ieguves veidiem par labu videi draudzīgākiem veidiem - emisiju kvotas un to tirdzniecības sistēma, atjaunojamās enerģijas subsidēšana, speciāli vides nodokļi u.c. Lieki teikt, ka gan patērētājam, gan ražotājam tas palielina izmaksas un īstermiņā mazina ekonomikas attīstību.

Otrā pienākuma izpildē attīstītajām valstīm ir jānodrošina finansējums jeb tā saucamais klimata finansējums, kas jāpiešķir attīstības valstīm. Saskaņā ar 2009. gadā Kopenhāgenā pieņemto konvencijas dalībvalstu lēmumu, attīstītajām valstīm līdz 2020. gadam ir jākāpina klimata finansējums tā, lai 2020. gadā tā ikgadējais apjoms sasniegtu 100 miljardus ASV dolāru.

Šis finansējums ir jāpiešķir, lai:

(1) Attīstības valstis varētu segt izmaksas, kas palīdzētu arī tām samazināt CO2 izmešu apjomu. Svarīgi tomēr, ka konvencija šīm valstīm neizvirza pienākumu, bet aicina samazināt CO2 izmešu apjomu;

(2) Attīstības valstis varētu finansēt adaptācijas izdevumus jeb radīt infrastruktūru, kas pasargā no plūdiem, vai plašāk - izmaksas, kas ļauj pārorientēt tautsaimniecību, lai tā mazāk ciestu no siltumnīcefekta;

(3) Attīstības valstis varētu novērst vētru un plūdu postījumu sekas.

Kur šajā bipolārajā pasaulē atrodas Latvija?

Jāatzīst, ka konvencijas struktūra tomēr ir mazliet sarežģītāka, un tajā ir arī speciāla valstu grupa - "valstis, kuras piedzīvo pāreju uz tirgus ekonomiku": Baltkrievija, Bulgārija, Čehija, Slovākija, Igaunija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija, Krievija un Ukraina. Šīs valstis visādā citādā ziņā tiek uzskatītas par attīstītajām valstīm un tās uzņemas saistības veikt emisiju samazināšana tieši tāpat, kā pārējās attīstītās valstis, bet tām nav saistības nodrošināt klimata finansēšanu.

1992. gada bipolārā pasaule pašlaik ir mainījusies, un Parīzes līguma galvenais sarunu objekts ir tas, cik lielā mērā valstis piekrīt šos jaunos apstākļus atspoguļot līgumā.

Galvenās viedokļu atšķirības ir saistītas ar to, ka attīstītās valstis vēlas, lai arī attīstības valstis uzņemtos saistības CO2 samazināšanā, jo pašlaik galvenais pasaules piesārņotājs ir Ķīna, liels piesārņotājs ir Indija. Attīstības valstis vēlas, lai tām emisiju samazināšana paliek brīvprātīga un lai tās veikšana būtu atkarīga no tā, cik lielā apmērā tiek piešķirts klimata finansējums. Filozofiskais arguments - attīstītās valstis savu labklājību sasniedza uz CO2 pieauguma rēķina, un arī attīstības valstīm ir tiesības uz ekonomikas izaugsmi, tātad tiesības veikt CO2 emisijas, vai arī tās ierobežot ar attīstīto valstu finansējumu.

Attīstītās valstis vēlas, lai klimata finansējumu piešķirtu nevis pēc "vēsturiskās vainas kritērija", bet gan atkarībā no valsts ekonomiskās spējas. Mūsdienās daļa no attīstības valstīm konvencijas izpratnē (Singapūra, Kuveita, Meksika u.c.) ir ar spēcīgāku ekonomiku kā daža attīstītā valsts. Attīstītās valstis neatsakās no saistībām palielināt klimata finansējumu, tomēr, ņemot vērā vajadzības, aicina arī pārējās valstis, kas to spēj, uzņemties saistības klimata finansēšanā. Attīstības valstis savukārt nekādas saistības šajā jomā uzņemties nevēlas.

Attīstītās valstis vēlas, lai publiskais finansējums klimata finansēšanai tiktu izmantots privātā finansējuma piesaistīšanai un kredītu piešķiršanai attīstības valstīm. Attīstības valstis vēlas, lai pamatā finansējums tiktu piešķirts kā neatmaksājams finansējums. Attīstītās valstis vēlas, lai klimata finansējums tiktu piešķirts, pretī izvirzot skaidrus nosacījumus, kas saņēmējvalstij ir jādara klimata pārmaiņu seku mazināšanai. Savukārt attīstības valstis vēlas, lai finansējuma piešķiršana nebūtu saistīta ar priekšnosacījumiem, jo tas mazinātu šo valstu neatkarību. Tās uzskata, ka klimata finansējums juridiski nav kvalificējams kā palīdzība, bet gan kompensācija.

Attīstītās valstis vēlas, lai finansējuma izlietojums tiktu precīzi kontrolēts, attīstības valstis pārmet attīstītajām valstīm pārāk lielu birokrātiju finansējuma apguvē.

Attīstītās valstis vēlas, lai klimata finansējums pamatā tiktu novirzīts pasākumiem, kas vistiešāk ietekmē mērķi, - emisiju samazināšanai, attīstības valstis, savukārt, vēlas būtisku finansējumu adaptācijai.

Cerams, ka līdz konferences noslēgumam kompromiss tiks atrasts un tas nodrošinās arī klimata finansējuma efektīvu izlietojumu.

Jāpatur prātā, ka, lai arī klimata finansējums, tā vien šķiet, attīstības valstīm ir pat svarīgāks par līguma mērķi ierobežot globālo sasilšanu 2 grādu līmenī, mērķa sasniegšanā Parīzes līgums, visticamāk, būs diezgan vājš un netaisnīgs.

Ne tik tālajā 1997. gadā pieņemtais Kioto protokols paredzēja, ka gandrīz visas attīstītās valstis uzņemas saistības laika periodā no 2008. gada līdz 2012. gadam vidēji samazināt emisijas par 6 - 8% zem 1990. gada līmeņa. Kioto protokolā nebija noteikts temperatūras pieauguma mērķis, tomēr bija noteikta apņemšanās samazināt emisijas par noteiktu lielumu, kas līdzīgs visām lielākajām attīstītajām valstīm - gan ASV, Kanādai, gan ES valstīm.

Tomēr šo saistību izpilde izrādījās grūta. ASV tā arī nekad neratificēja Kioto protokolu, bet Kanāda no tā izstājās. Valstu politiķi nevēlējās, ka tiek pieņemts visiem saistošs emisiju samazinājuma līgums, kurā tiek noteikts konkrēts emisiju samazināšanas apjoms, tai pat laikā atļaujot attīstības valstīm neuzņemties analogas saistības. Šādai pieejai būtu negatīva ietekme uz konkurenci, piemēram, ASV un Ķīnas starpā. 2012. gadā veiktie Kioto līguma grozījumi izvirzīja jaunu mērķi - samazināt emisijas laika posmā no 2013. gada līdz 2020. gadam aptuveni par 20% pret 1990. gada līmeni. Tas ietvēra jau krietni mazāku valstu skaitu, un šie grozījumi tā arī nav stājušies spēkā.

Parīzes līgums tāpēc ir būvēts uz citiem principiem. Tas neapredz visiem līdzīgus emisiju samazināšanas apjomus. Līgums paredz, ka katra valsts (gan attīstītā, gan attīstības), domājot par kopējo mērķi, ik pēc 5 gadiem nāk ar savu piedāvājumu, cik lielā apmērā tā var atļauties (gan politiski, gan ekonomiski) samazināt emisijas. Šis piedāvājums tiks nofiksēts kā konkrētās valsts saistības. Pašlaik, gatavojoties Parīzes konferencei, dalībvalstis ir iesniegušas indikatīvās nacionālās emisiju ierobežošanas saistības. ES ir uzņēmusies saistības 2030. gadā samazināt emisijas par 40% pret 1990. gada līmeni. ASV - 12-19% zem 1990. gada līmeņa, bet Ķīna uzņēmās panākt, ka maksimālais emisijas apjoms tiek sasniegts 2030. gadā un pēc tam tas samazinās. Ķīna arī apņēmās samazināt emisijas apjomu uz vienu iekšzemes kopprodukta vienību, samazinot to 2030. gadā par 35-40% pret 2005. gada līmeni.

Šie piemēri parāda, cik atšķirīgas ir pieejas. Emisiju samazināšanas apjomi ir atkarīgi gan no ekonomiskiem faktoriem, gan no politiskās gribas. Pirmais ir objektīvs faktors un būtu jāņem vērā. Otrs, savukārt ir gribas jautājums, un taisnīgā līgumā visiem vajadzētu paust vienādu gribu. Tomēr būs vajadzīgs ilgs laiks, lai vienu atdalītu no otra. Bez tam pašlaik iesniegtās indikatīvās nacionālās emisiju ierobežošanas saistības nav pietiekamas, lai sasniegtu līguma mērķi.

Līgums arī neparedz nekādus mehānismus, kas liktu dalībvalstīm automātiski paaugstināt saistības, ja mērķis netiek sasniegts. Faktiski līguma mērķa sasniegšana ir balstīta uz valstu "apzinīgumu" emisiju samazināšanā. Tas ir šī līguma lielākais trūkums. Pārāk liels "apzinīgums" no vienas valsts puses, ja citas ir mazāk "apzinīgas", var novest pie zaudējumiem globālajā konkurencē. Tāpēc paredzamas vēl daudzas diskusijas un kopēju metodoloģiju un procedūru izstrāde, lai šo līguma trūkumu mazinātu. Jāatzīst, ka ar visu šo līguma trūkumu, tas ir labākais, par ko pašlaik cilvēce varētu būt gatava vienoties. Lai veicas 195 valstīm panākt vienošanos, kas izrādītos pietiekami efektīva, lai globālo sasilšanu ierobežotu 2 grādu līmenī! Lai veicas mums!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form