Vienmēr interesanti atvērt svaigu Latvijas vēstures grāmatu, lai uzzinātu par sevi kaut ko jaunu un nebijušu.

Sandra Metuzāla, Kristīnes Jančevskas un Lato Lapsas grāmata tiek reklamēta kā "reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture". Palūkosimies, kā ir sanācis ar to īstumu un patiesumu.

Autori, piemēram, apgalvo: "Kad G. Astras piederīgie un domubiedri 1987. gadā centās panākt viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma un lūgumus pēc palīdzības aizsūtīja ne tikai Padomju Savienības līderim Mihailam Gorbačovam, bet arī 62 Latvijā populāriem rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem (adresātu vidū bija, piemēram, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Marina Kosteņecka, Māra Zālīte, Alberts Bels, Viktors Avotiņš, Ēriks Hānbergs, Andris Jakubāns, Andris Kolbergs, Regīna Ezera un Ilze Indrāne), reakcija bija identiska. Proti – nekādas atbildes un ieinteresētības."

Profesionālam un atbildīgam vēsturniekam rastos jautājums: kāpēc grāmatas autori domā, ka visi nosauktie vai vispār kāds no viņiem saņēma šo vēstuli? Pat mūsdienu Latvijā Šlesera paspārnē esošajā pastā vēstules nosūtīšana vēl nenozīmē, ka adresāts to kādreiz saņems. Padomju Savienībā izcilu kultūras darbinieku sarakste turklāt bija pakļauta stingrai čekas (KGB) kontrolei. Tādējādi, autoriem nav pamata apgalvot, ka Māra Zālīte, Regīna Ezera vai Imants Ziedonis (vai citi) ir saņēmuši šo vēstuli, nav izrādījuši ieinteresētību un tāpēc nav atbildējuši. Šādu nepārbaudītu apgalvojumu izteikšana ir bezatbildīga un apmelojoša. Tā autori kropļo patiesību un var izraisīt tiesas procesus. Parasti tā rīkojas dzeltenā prese nolūkā radīt lētas sensācijas

Tiesas procesu izprovocēšana var būt reklāmas stratēģija. Protams, reti kam gribas piebiedroties Valda Krisberga, Lato Lapsas un Jura Dobeļa "cīņai dubļos", kuras ietvaros nosauktie vajā viens otru ar visu Latvijas likumu bardzību. Tomēr izvēle ir ierobežota: klusēt vai atmaskot nepatiesību.

Latvijas vēsture ir interesanta un daudzkrāsaina. Esmu bijis klāt daudzās tās norisēs. 1987. gadā šo rindu autors piedalījās visās aizliegtajās demonstrācijās. Tas fiksēts kinohronikās. Piemēram, kopā ar vēlāko deputātu Romānu Mežecki, milicijas atspiesti no Brīvības pieminekļa, 18. novembrī vairākas reizes izkļuvām caur citām milicijas ķēdēm, lai atkal piebiedrotos protestētājiem. Tomēr grāmatas autori, pat neapgrūtinot sevi ar jebkādu pierādījumu minēšanu, apgalvo, ka "vēlākais eiroskeptiķu kustības līderis Normunds Grostiņš" "vēl 1987. gada nogalē lamāja buržuāziskos nacionālistus".

Šī nav pirmā reize kopš 2003. gada referenduma kampaņas, kad kāds no autoriem nepamatoti uzbrūk eiroskeptiķiem. Piemēram, reiz "Delfi" portālā L. Lapsa nevis atspēkoja šo rindu autora dienu iepriekš publiskotos faktus un skaitļus par Latvijas un ES attiecībām, bet publicēja rakstu apmēram par tēmu, ka Grostiņš neesot pietiekoši liels uzņēmējs. Šo domu L. Lapsa mēģināja pastiprināt, publiskojot faktu, ka vienā no viņa nosauktajām firmām man piederēja akcijas dažu desmitu latu vērtībā, bet, pieminot "Latvijas Reitingus", noklusēja, ka šo rindu autoram tajos pieder akcijas ap 5000 latu vērtībā.

Tas izskatās pēc komunistiskās Austrumvācijas specdienestiem raksturīgās taktikas, ko pārņēma Rietumu kolēģi – opozīcijas iztēlošanu par neveiksminiekiem. Presē atrodama Lato Lapsas atzīšanās, ka informāciju analītiskām publikācijām viņš reizēm gūstot, ar dāvanu apciemojot pazīstamus drošībniekus un izmantojot viņu datorpieejas. Pasaules praksē specdienestu uzdevumus bieži pilda cilvēki ar diplomāta pasi vai preses karti kabatā. Vēsturnieks kritiski vērtētu Lato Lapsas apgalvojumus, ka nelegālus telefona sarunu ierakstus viņam iedevuši nejauši satikti nepazīstami cilvēki.

Grāmata un publikācijas internetā liecina, ka autori nav (vai izliekas, ka nav) neko dzirdējuši par vēstures avotu kritiku. Viņi izmanto totalitārā padomju režīma presi kā patiesu, neapstrīdamu un uzticamu vēstures faktu avotu!

Tomēr padomju režīmā cilvēkam varēja pajautāt kā sauc un cik ir pulkstenis, bet nākamajā dienā pēc augsta ranga komunistu pavēles uzrakstīt visu "kā vajag". Ja kādam kaut kas nepatika, ar viņu nodarbojās drošības iestādes. Tāpēc daudzu grāmatā minēto citātu autentiskums ir apšaubāms. To nezināt vai izlikties par nezinīšiem un rakstīt Latvijas padomju perioda vēsturi nozīmē pazaudēt patiesības pavedienu.

1987. gada novembrī šo rindu autors uzrakstīja, kā izrādās, vēsturisku rakstu par starpnacionālajām attiecībām Universitātē. Tajā minēju piemēru: "vadības un ekonomiskās informātikas fakultātē komjauniešu vēlēšanu sapulces laikā izcēlās diskusija par to, vai gadījumā, ja zālē ir daži cilvēki, kuri nesaprot latviski, visai sapulcei būtu jānotiek krieviski." Un ieteicu kā rīkoties "praksē, domāju, racionālāk būtu gadījumā, ja zālē ir divi trīs, kuri neprot latviski, ja kāds viņiem turpat sinhroni pārtulkotu. Galu galā vairums studentu – komjauniešu savu domu labāk spēj izteikt tieši dzimtajā valodā, nerunājot jau par to, ka viņiem ir neapšaubāmas tiesības to darīt". Tā ir skaidra latviešu valodas pozīciju aizstāvība.

Vēl rakstīju, ka Universitātes sabiedriskajā dzīvē dominē latvieši, bet krievu tautības aktīvisti saskaitāmi "uz vienas rokas pirkstiem". Pat šāds "nacionālisms" 1987. gada 18. novembra priekšvakarā draudēja ar nepatikšanām Universitātes komunistiskās partijas komitejai, tās vadībai. Tad kompartijas komiteja, veicot parasto cenzūru, raksta beigās bez autora piekrišanas pielika klāt divus teikumus. Meslu maksāšana 18. novembrim nozīmējot ūdens liešanu uz imperiālisma dzirnavām.

Notikušajam ir daudz liecinieku: Universitātes partijas un komjaunatnes komiteju darbinieki, laikraksta "Padomju Students" žurnālisti, par universitāti atbildīgie KGB darbinieki.

Kad pēc publikācijas uzzināju par notikušo, man bija iebildumi. Skandāla rezultātā aizgāju no darba universitātē, drīz pēc tam arī no komjaunatnes un tiku izsaukts uz KGB pārrunām. Konflikts ar universitātes partijas komiteju jau kādus 8 gadus ir pieminēts šo rindu autora biogrāfijā internetā (www.nato.lv).

Domāju, ka patiesā Latvijas vēsture ir interesantāka, dziļāka un daudzkrāsaināka par Sandra Metuzāla, Kristīnes Jančevskas un Lato Lapsas grāmatā aprakstīto. Arī citāda. Izvēle pirkt vai nepirkt par Ls 12.60 (cena ar PVN) piedāvāto grāmatu, protams, paliek katra paša ziņā. Ja pircēju skaits būs pietiekams, arī turpmāk nebūs pamata gaidīt kvalitatīvu vēstures aprakstu.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus