Olafs Grigus: Kurš maksā mūsu vietā? Partiju privātā finansējuma informācijas starta paka  (19)

Latvija uz kaimiņvalstu fona izceļas ar pat desmitkārtīgi mazāku valsts finansējumu politiskajām partijām. Dažas no funkcijām, ko mēs sagaidītu redzēt, saskaroties ar pilnvērtīgu politisko partiju darbību, – politisko partiju izstrādāti kvalitatīvi likumdošanas iniciatīvu priekšlikumi, partiju aktīva darbība arī ārpus pirmsvēlēšanu perioda, partiju organizēti izglītojoši pasākumi/pieredzes apmaiņas pasākumi saviem biedriem – un ne tikai. Tas liek aizdomāties par jautājumu – ja reiz partiju finansējumu lielā mērā nodrošina atsevišķas personas ar brīviem būtiskiem naudas līdzekļiem, tad partijām gribot vai (kas to lai zina) varbūt pat negribot pienākas ja ne gluži šīm personām piesolīt ieviest vai grozīt kādu tām labvēlīgu regulējumu, tad vismaz nākotnē izturēties pret to interesēm ar lielāku "iejūtību". Ņemot vērā, ka šobrīd likumā noteiktais maksājuma ierobežojums turīgai personai ir 50 minimālās mēnešalgas, kas veido ļoti lielu summu, bažas par šo apstākli ir sevišķi pamatotas.

Apkopoju datus par laikposmu no 2017. gada 1. septembra līdz 2019. gada 1. septembrim. Posms ir visnotaļ interesants, jo iekļauj arī veselas 2 vēlēšanas, proti, 2018. gada Saeimas un 2019. gada Eiropas Parlamenta. Kopā fiksētas 3196 unikālu maksātāju veiktas iemaksas par kopsummu 4 535 697,38 eiro. Līdz Saeimas vēlēšanām (aptuveni 13 mēneši) iemaksas sasniedz 3 310 631,63 eiro (73% no kopsummas), savukārt posmā līdz EP vēlēšanām (aptuveni 8 mēneši) – 1 054 336,86 eiro (~23%) un periodā pēc vēlēšanām (3 mēneši) – 170 728,89 eiro (~4%). Šie dati apstiprina sabiedrībā izplatīto pieņēmumu, ka periodos pirms vēlēšanām iemaksas tiek veiktas aktīvāk. Vidējais aritmētiskais maksājuma veicējs partiju budžetā iemaksājis 1419 eiro.

Pievēršoties konkrētu partiju datiem, paveras šāda aina:

Varam secināt, ka atsevišķi Saeimas vēlēšanās startējušie saraksti privātajās iemaksās saņēmuši pat trīs reizes vairāk nekā citi. Acīgākie lasītāji noteikti pamanīs, ka vispārējais maksātāju skaits atšķiras no atsevišķo sarakstu maksātāju summas. Laimīgā kārtā šo parādību varam skaidrot ne tikai ar iespējamām kļūdām aprēķinos, bet arī ar apstākli, ka daļa maksātāju iemaksas veic dažādu politisko spēku budžetos un attiecīgi veidojas dublēšanās. Taču par to – vēlāk.

Papētot maksātājus tuvplānā, varam identificēt lielākos finansētājus pārskata periodā:

Varam secināt, ka "Top 5" lielākie ziedotāji katrā no sarakstiem pārskata periodā iemaksājuši šādu daudzumu kopējā saraksta saņemtā privātā finansējuma: ZZS 113 025,00 eiro (~10%), JV 179 461 eiro (~19%), "Saskaņa" 99 938 eiro (~11%), AP 215 000 eiro (~27%), NA 78 502 eiro (~23%), JKP 99 928 eiro (~32%), KPV 41 296 eiro (~23%). Informācija par partiju lielākajiem ziedotājiem gan kļūst vēl ievērojami interesantāka, ja sarakstus, no kuriem startējušas vairākas partijas, sākam dalīt saskaitāmajos un atgriežamies arī pie jautājuma par maksātājiem, kas veikuši iemaksas vairākos sarakstos, kā arī pavērojam maksātāju darbību plašākā laika griezumā nekā 2 pārskata perioda gadi.

Ilgākā laika periodā personas visbiežāk maksājušas dažādām partijām. Tas nebūtu pārsteidzoši, ja būtu maksāts partijām no viena saraksta, bet ir novērojami arī savā ziņā kuriozi gadījumi, piemēram, JKP ziedotājs G. Eglītis agrākos laikos ziedojis arī ZZS. NA "sirdsdraugs" O. Bērziņš salīdzinoši nesen ziedojis "Saskaņai". Attiecībā uz maksājumiem viena saraksta ietvaros pieminēšanas vērts ir fakts, ka pārskata perioda ietvaros AP lielākais ziedotājs E. Čeporjus iemaksas veicis ne vien partijas "Latvijas attīstībai" budžetā, bet ziedojis arī partijai "Izaugsme" – 21 500 eiro, kas varbūt nešķistu tik savādi, ja partijas "Izaugsme" kopējais guvums pārskata periodā nebūtu tikai 44 405 eiro. Proti, E. Čeporjus papildus iemaksām "Latvijas attīstībai" iemaksājis ap 48% šīs partijas privātā finansējuma. Šie jocīgie fakti ir tikai pirmās lietas, kas "lec acīs", aplūkojot partiju finansējuma pārskatu.

Ko vēl mēs varētu secināt pēc šiem datiem? Secināt, protams, varam ļoti daudz ko, bet varbūt sākumā varētu tautiski padomāt par ļaunāko iespējamo scenāriju vai, kā mūsdienās modīgi teikt, – sazvērestības teoriju. Iedomāsimies, ka, lai kontrolētu partijā notiekošos procesus, personu lokam jābūt iemaksājušam vairāk nekā pusi tās finansējuma. Kāds saskaņā ar iepriekš uzrādītajiem datiem būtu mazākais indivīdu skaits, kuriem piederētu konkrētas partijas kontrolpakete (vairāk nekā 50% iemaksu)? Tas izskatītos aptuveni šādi:

Redzam, ka Saeimā ievēlēto sarakstu kontrolpakešu turētājus mēs varētu bez īpašām problēmām ietilpināt vidusskolas aktu zālē.

Bet jūs man teiksiet – vai tiešām ir tik ļauni? Nevar taču būt, ka partiju finansējumu veidojis tik neliels personu skaits. Man jums ir labas ziņas!

KNAB datubāzē netiek uzrādīti visi privātpersonu veiktie maksājumi politiskajām partijām. Proti, saskaņā ar Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumu KNAB netiek ziņots par iemaksātajām biedra un iestāšanās naudām, kas nepārsniedz vienu minimālo mēnešalgu. Norma, visticamāk, paredzēta apzinīgu ierindas biedru privātuma sargāšanai. Šim faktam, protams, ir arī ēnas puses, piemēram, tas ievērojami sarežģī aprēķinu veikšanu – problēma, no kā varētu izvairīties, ja KNAB datubāzē būtu ievietota informācija vismaz par neidentificēto biedra naudu maksātāju kopīgi iemaksāto kopsummu. Tā kā mēs nedzīvojam perfektā pasaulē, vienīgā izeja, kas mums atliek, ir partiju gada deklarāciju aplūkošana, jo, visticamāk, tur mēs atradīsim iemaksāto biedra naudu kopsummu, nevis tikai to daļu, par kuras maksātājiem ziņots KNAB. Aplūkojot datus par 2018. gadu, nonākam pie šādas ainas attiecībā uz neredzamajiem iemaksu veicējiem.

Redzam, ka KNAB datubāzē patiesībā neparādās visai ievērības cienīgās summas, ko partiju biedri iemaksājuši maksājumos, kas nepārsniedz minimālo mēnešalgu gadā. Nenovērtēt šo cilvēku pienesumu būtu gaužām negodīgi.

Redzams, ka klusie varoņi 2018. gadā sarakstu budžetos iemaksājuši no 1% līdz pat 18% privāto maksājumu kopsummas! Tas, par ko mums informācijas nav vispār, diemžēl ir – kāds ir kluso varoņu kopskaits katrā partijā, bet varam secināt, ka tādiem būtu jābūt pietiekami daudz. Patiesības labad gan jānorāda, ka, sarakstus dalot tos veidojošajās partijās, atkal pavērtos pietiekami interesanta aina. Proti, viena saraksta ietvaros esošās partijās kluso varoņu iemaksātais īpatsvars var būtiski atšķirties, un nevajadzētu pieņemt, ka visas sarakstu veidojošās partijas ir šajā ziņā vienādas. Sevišķi interesanti šādā griezumā būtu vairāk painteresēties par ZZS un AP sarakstus veidojošo partiju maksātāju profilu, jo tos veido partijas, kuras ir pietiekami līdzīgas izmēra ziņā.

Līdzpilsoņu aktivitāte politiskajās partijās un iemaksu veikšana to budžetā ir apsveicama. Apstāklis, ka vairākām partijām novērojams ievērības cienīgs kluso varoņu īpatsvars, būtu vērtējams pozitīvi. Šos datus būtu interesanti salīdzināt arī ar partiju biedru skaitu, taču diemžēl arī šī informācija KNAB datubāzē nav pieejama.

Protams, nevajadzētu pieņemt, ka tas vien, ka cilvēki ir veikuši lielas iemaksas partiju budžetos, obligāti nozīmē, ka viņiem ir kādi konkrēti savtīgi nolūki papildus vēlmei tikt novērtētiem un saņemt sirsnīgu pateicību no partijas biedriem un atbalstītājiem. Te gan jāsecina, ka publiskajā telpā lielākie partiju sponsori tiek godināti gaužām reti. Iespējams, partiju iekšienē par šiem cilvēkiem ir vairāk informācijas, nekā parādās publiskajā telpā, un viņiem nav pamata justies nenovērtētiem. Katram no šiem cilvēkiem, neapšaubāmi, ir savs unikālais dzīvesstāsts un savi subjektīvi un nenoliedzami pamatoti iemesli izvēlei iemaksāt partiju budžetā ievērojamas naudas summas.

Runājot par partiju iekšieni, pieminēšanas vērts varētu būt vēl kaut kas, kas publiskajā telpā nav godināts pietiekamā apmērā. Proti, politisko partiju ierindas biedru un atbalstītāju atbildība. Šķiet, neatminos pilnvērtīgu diskusiju par to, ko šai atbildībai vajadzētu ietvert. Ir ticis runāts par to, ka mēs gribētu redzēt lielāku cilvēku skaitu, kas iestājušies partijās, padarot to par pašmērķi. Bet kā ar diskusiju par līdzdalības kvalitāti? Ko mēs kā sabiedrība uzskatītu par partiju ierindas biedru pienākumiem? Vai un cik lielā mērā sekošana līdzi partijas finansējuma plūsmai būtu viens no šiem pienākumiem? Zināms, ka entuziastiskie politiskie aktīvisti vienmēr steigšus metas meklēt aizdomīgus sponsorus citu partiju atbalstītāju rindās. Vai tikpat entuziastiski viņi analizē arī paši savu finansējumu? No vienas puses, atliek vien cerēt, ka partiju biedriem, savu politisko spēku lielāko finansētāju sarakstus aplūkojot, nebūs pārsteigumu. No otras puses, varbūt labāk piedzīvot nelielu šoku tagad, nevis ieraudzīt partijas kandidātu spici pirms nākamajām vēlēšanām.

Atgriežoties pie sākumā pieminētā valsts finansējuma jautājuma, vajadzētu likt aiz auss vairākas lietas.

Pirmkārt, redzam, ka ļaunākā iespējamā scenārija gadījumā partiju dienaskārtību šobrīd tiešām varētu diktēt ļoti šaurs cilvēku loks, attiecīgi iezīmējas nepieciešamība pēc regulējuma, kas ierobežotu atsevišķu privātpersonu iespējas īsā laikā ziedot partijām ievērojamas naudas summas. Varētu būt prātīgi pārskatīt šobrīd likumā iekļauto maksimālās summas ierobežojumu, proti, 30% konkrētas personas iepriekšējā gada ienākumu, un aizstāt to ar apmēru, kas noteikts, sasaistot ar vidējo atalgojuma līmeni valstī.

Otrkārt, jāņem vērā, ka iemaksu veicēji tās veic gan biedra naudu, gan ziedojumu formā, nereti iemaksājot dažādu partiju un apvienību kasēs. Likums šobrīd nosaka divu veidu maksimālā ierobežojuma apmērus. Kopējais iemaksu apmērs nedrīkst pārsniegt 30% personas iepriekšējā gada ienākumu, un maksājums vienai organizācijai gada laikā nedrīkst pārsniegt 50 minimālās mēnešalgas. Faktiski tas varētu nozīmēt, ka personas ar lieliem ienākumiem varētu iemaksāt 50 minimālās mēnešalgas vairāku (piemēram, no viena saraksta startējošu) partiju kasēs. Būtu jāizvērtē, vai šāda situācija ir pieļaujama.

Treškārt, nepieciešams izvērtēt, vai nebūtu apsverams kāds regulējums attiecībā uz partiju biedra naudu maksājumiem. Šobrīd diezgan liela rīcības brīvība to noteikšanā atstāta pašām partijām, bet, kā liecina dati, atsevišķi maksātāji veic lielus maksājumus, uzrādot tos kā biedra naudas. Lai gan šie maksājumi KNAB datubāzē parādās, tie neparādās ziedojumu sadaļā. Ierobežojot maksājumu apmēru, svarīgi neaizmirst arī par biedra naudu jautājumu.

Ceturtkārt, varētu sagaidīt, ka partijas, kurām laika gaitā izveidojušās attiecības ar lielu summu iemaksātājiem, izrādīs pretestību pret ierobežojumu ieviešanu. Šie iebildumi gan būtu jāuztver ar skepsi, jo redzams, ka atsevišķas partijas sākušas veiksmīgi pāriet uz modeli, kur to finansējums balstās vairāk uz nelielām lielāka biedru skaita iemaksām (gan ziedojumu, gan biedra naudas formā).

Visbeidzot – attiecībā uz valsts finansējuma piešķiršanu politiskajām partijām jāapsver arī kāds bēdīgāks fakts. Proti, daudzu Latvijas politisko partiju relatīvi īsais dzīves cikls. Droši vien lasītājiem nav jāatgādina, ka ne reizi vien mūsu politiskās partijas, kas izveidotas neilgi pirms vēlēšanām, startējušas ļoti veiksmīgi, taču neilgi pēc tam uz neatgriešanos zaudējušas būtisku savu atbalsta daļu. Šī iemesla dēļ, domājot par partiju valsts finansējuma palielināšanu, saprotamas ir bažas par to, cik leģitīmi finansēt (šobrīd likums paredz – četrus gadus) no valsts budžeta partijas, kuru atbalsta bāze eksistējusi īslaicīgi un bijusi ārkārtīgi nepastāvīga. Vienlaikus jāņem vērā, ka slieksnis, kas jāpārvar (2% vēlētāju), jau šobrīd ir vērā ņemama barjera, kas nodrošina, ka uz finansējumu pretendē tikai politiskie spēki, kas to "ir pelnījuši". Beidzot uz nenopietnākas nots, varētu cerēt, ka iespējamība, ka turpmākos 4 gadus vērā ņemamu valsts finansējumu saņemtu partija, kas vēl nav sevi pierādījusi darbos, mudinās vēlētājus ar lielāku atbildību izturēties pret izvēles izdarīšanu vēlēšanās. Šis potenciāli varētu būt vēl viens no faktoriem, kas palīdzētu stabilizēties Latvijas partiju sistēmai.