Otto Ozols: Bēgļu krīze atklāj Eiropas Savienības baiso diagnozi - Eiropai nav pautu
Foto: Publicitātes foto

Iespējams, ka kādā Briseles eirobirokrātu ofisā kāds sarauks savu daudztūkstošu eiro mēnešalgā mērcēto smalko degunu par tik nesmalku virsrakstu. Tomēr beidzot ir laiks atzīt skaudro patiesību. Bēgļu krīze patiesībā nu jau kārtējo reizi apliecina, ka Eiropas Savienība ir tik vāja, ka to var terorizēt un šantažēt atpalikušu, vāju valstu diktatori, cilvēku kontrabandisti un citi apšaubāmi tipi.

Nu jau vairāk kā divdesmit gadus Eiropas Savienība ir regulāri iekūlusies vairākās ļoti smagās krīzēs. Piedevām liela daļa no šīm smagajām krīzēm ir bijušas iepriekš paredzamas un līdz ar to laicīgi novēršamas. ES birokrāti to nav spējuši. Arī sākoties krīzēm Eiropas Savienība ik reizi ir rīkojusies neizlēmīgi, novēloti un gļēvi. Liekot ciest gan ES dalībvalstu pilsoņiem, gan kaimiņiem. Zaudējumi ir mērāmi simtos miljardu eiro, bet pats drausmīgākais ir fakts, ka bojā gājuši ir simtiem tūkstoši nevainīgu cilvēku.

Šobrīd lielākās bēgļu krīzes laikā pēc Otrā pasaules kara pat vispieklājīgākie un mērenākie novērotāji ir spiesti atzīt, ka ar ES kaut kas nav kārtībā. Patiesi, milzīgās daudzmiljonu bēgļu nometnes - Turcijā, Libānā un citur pie Eiropas robežām neizveidojās vakar vai aizvakar. Bezgala cinisko, nežēlīgo cilvēku kontrabandistu grupējumi savus maršrutus neizveidoja vakar. Bēgļi tiek vesti pāri Vidusjūrai jau ilgstoši un nelaimīgie ir slīkuši jau vairākus gadus. Vai ES birokrāti to visu nezināja?

Pašreizējā ES ārpolitikas un drošības politikas augstā pārstāve Federika Mogerīni ir politiķe no Itālijas. Tur bēgļu problēma ir skaudra jau gadiem. Precīzi to pašu var teikt par Francijas un citu valstu politiķiem. Nav tā, ka viņi neredzēja neskaitāmas traģēdijas, kas notika turpat deguna galā - Vidusjūrā. Viņi visi to labi zināja, redzēja un saprata. Jautājums ir ļoti precīzs - ja jau tas viss bija redzams, tad kāpēc laicīgi nerīkojās? Jo šobrīd Eiropā notiekošais ir vienkārši milzīga katastrofa. Diemžēl tas ir precīzs un atbilstošs apzīmējums - simtiem noslīkušo, tūkstošiem pa Eiropu izmisīgi klīstošo patvēruma meklētāju, radikālisma, ksenofobijas uzliesmojumi, masveida sadursmes ar policiju, milzīgu robežžogu būvēšana.

Eiropa strauji zaudē, tajā brūk vērtības, ieguvumi kas veidoti daudzu gadu desmitu smagā un rūpīgā darbā. Par lielo un vareno Eiropu burtiski ņirgājās slepkavnieciski un ciniski cilvēktirgotāju grupējumi.

Nesen Eiropadomes prezidents Donalds Tusks paziņoja, ka milzīgo nelegālo imigrantu pieplūdumu daži ārvalstu līderi izmanto, lai politiski vājinātu Eiropas Savienību. Varbūt tomēr ES birokrātiem un dalībvalstu līderiem vajadzētu atzīt, ka Eiropas Savienībai uzbrūk un izmanto cita iemesla dēļ. Nevis, lai vājinātu ES, bet gan tādēļ, ka tā jau ir vāja. Vienkāršu cilvēku valodā runājot - tai nav pautu. Tā nav spējīga paredzēt krīzes, tā nav spējīga laicīgi rīkoties, tā nav spējīga sargāt robežas un efektīvi apvaldīt dažādus kriminālos vai politisko noziedznieku grupējumus. Šakāļi parasti uzbrūk vājajiem, sajūtot baiļu smaku, neizlēmību un vājumu.

Lai cik smaga būtu bēgļu krīze, viena pati tā nevar būt par pamatu nule pieminētajiem skarbajiem apvainojumiem. Diemžēl pat neliels ieskats vēsturē apliecina, ka smagas krīzes Eiropu piemeklē regulāri. Izaicinājumi un problēmas paši par sevi vēl neko sliktu neliecina. Eiropas Savienība patiesais vājums ir nespēja to visu laicīgi pamanīt, prognozēt, rīkoties un efektīvi risināt problēmas. Tā uzvedās, kā bezdzimuma būtne, kura ik reizi saskaroties ar agresīviem un ciniskiem neliešiem nevarīgi bola acis.

Viena no traģiskajām liecībām par Eiropas lielvalstu gļēvumu ir nesenie seši (!) kari bijušajā Dienvidslāvijā, kuri ilga desmit (!) gadus no 1991. līdz 2001. gadam. Toreiz pēc dažādiem aprēķiniem gāja bojā no 140 000 līdz pat 300 000 cilvēku. Vairāki miljoni bija spiesti doties bēgļu gaitās. Kā rakstīja britu vēsturnieks Tonijs Džads, toreiz burtiski pārsimts, pat pārdesmit kilometru attālumā no Eiropas metropolēm simtiem tūkstoši eiropiešu piedzīvoja šausminošas zvērības - sērijveida sadismu, degradāciju, mocīšanu, slepkavošanu un izvarošanu. Masveida izvarošanām tika pakļautas desmitiem tūkstošu sieviešu. Eiropa atkal piedzīvoja baisas etniskās tīrīšanas un masu slepkavības. 1995. gadā Srebreņicā nevarīgu holandiešu miera uzturētāju deguna galā tika noslepkavoti vairāk kā 8000 neapbruņoti cilvēki.

Var gari un plaši diskutēt par šiem kariem un to sekām, tomēr jau toreiz atklājās kāda ļoti bīstama un Eiropas Savienību apdraudoša rakstura iezīmē. Eiropas lielvalstis izrādījās nespējīgas efektīvi atrisināt šo konfliktu gandrīz desmit gadus. Vairākas reizes šī neizlēmība burtiski iedrošināja agresorus. Piemēram, franču ģenerālis Bernārs Žanvjē (Bernard Janvier), ANO Aizsardzības karaspēka komandieris Bosnijā, personīgi aizliedza gaisa uzbrukumus Bosnijas serbu spēkiem Srebreņicā. Tas vēlāk izraisīja prasības apsūdzēt viņu līdzatbildībā par sekojošo slaktiņu. Galu galā šo ilgstošo konfliktu izdevās izbeigt un atrisināt tikai tad, kad izlēmīgi iejaucās ASV valdība. Tas notika ļoti negribot un novēloti, jo ASV ļoti ilgi gaidīja, kad Eiropas lielvalstis pašas tiks ar to galā. Bet tas nenotika. Eiropieši tikai rīkoja bezgalīgas un, kā izrādījās, bezjēdzīgas sarunas. Eiropas lielvalstis izrādījās vienkārši nespējīgas rīkoties izlēmīgi un efektīvi.

Ja par Dienvidslāvijas krīzi var teikt, ka tā tika neveiksmīgi risināta, tad nākošā krīze bija patiešām iepriekš paredzama. 1999. tika izveidota Eirozona, 2001. gadā tika atzīts, ka nepieciešamos kritērijus ir izpildījusi arī Grieķija un tā oficiāli pievienojās Eirozonai. Jau toreiz bija skaidrs, ka Grieķija daudzus kritērijus faktiski nebija ievērojusi - daļa no tiem bija visai formāli vai pat klaji fiktīvi izpildīti. Tomēr Eiropas Savienības birokrāti vai nu nebija spējīgi to pamanīt vai tīši pievēra acis. Faktiski Grieķijas politiskajai elitei toreiz tika dots skaidrs vēstījums, ka finansiālajā ziņā ar ES var manipulēt un to izmantot. Šobrīd tas ir izraisījis daudz miljardu smagu parādu problēmu no kuras cieši gan paši vienkāršie grieķi, gan visa Eiropa. Diemžēl izskatās, ka šī problēma joprojām nav atrisināta, tikai kārtējo reizi atlikta.

Grieķija daļēji detonēja nākošo krīzi - Eirozonas krīzi, kas sākās 2007. gadā un ilga līdz pat 2010. gadam. Formāli tajā tiek vainotas tā dēvētās Eiropas Savienības PĪIGS (no nievājošā angļu vārda - Pigs - cūkas) valstis - Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija un Spānija. Patiesībā vismaz daļai no šīm valstīm bija finansiāli atbildīgas, tās atbilda visām tā brīža prasībām. Problēma bija tā, ka ES tika vāji regulētas banku darbība un lielu naudas masu plūsma. Arī šīs problēmas bija jau laicīgi pamanāmas un risināmas. Patiesībā brīdinājuma signāli skanēja laicīgi, bieži un skaļi. Tikai ES kārtējo reizi izrādījās nespējīga to pamanīt un laicīgi risināt.

Eirozonas krīze formāli bija beigusies, kad drīz vien sākās nākamā - Ukrainas konflikts. Godīgi sakot, grūti šeit vainot, ka ES to neparedzēja. Par spīti neskaitāmām sazvērestības teorijām, šoreiz, izskatās, patiešām vislielāko lomu nospēlēja Putina režīma paranoja un paradums vispirms rīkoties un pēc tam domāt. (Kaut gan gudrai organizācijai, kādai vajadzētu būt ES ar to tomēr vajadzētu rēķināties. Putina raksturs tobrīd sen nebija noslēpums).

Tomēr Eiropa atkal kārtējo reizi tika pamatīgi satricināta un joprojām nav spējusi atrast problēmas risinājumu. Putina režīms ir brutāli okupējis daļu kaimiņvalsts teritorijas, turpina klaji melo acīs skatīdamies un nesodīts atļaujas notriekt pasažieru lidmašīnu ar gandrīz 300 pasažieriem, no kuriem 80 bija bērni. Eiropas rīcība kārtējo reizi atkal ir lēna, neizlēmīga un gļēva. Konflikta risinājums joprojām nav saredzams. Putins joprojām turpina klaji šantažēt un manipulēt ar Eiropu. Un tas viss notiek neskatoties uz to, ka Krievija ekonomiski ir vismaz astoņas reizes vājāka, tās militārie spēki ir tehnoloģiski un strukturāli bezcerīgi atpalikuši no Eiropas lielvalstīm.

Protams, ka par katru krīzi var diskutēt ļoti ilgi. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Eiropas Savienības valstis nav spējušas un joprojām nespēj risināt ātri, efektīgi un pārliecinoši. Eiropa ir viena no pasaules vislielākajām, jaudīgākajām ekonomikām, tai ir ārkārtīgi spēcīgas, ļoti modernas armijas, milzīgas ekonomiskās jaudās. Tomēr par to atļaujas ņirgāties atpalikušie Putina un Asada režīmi, radikālu reliģisko fanātiķu grupējumi, cilvēktirgotāju mafijas. Eiropas robežas grauj un pa to klīst simti tūkstoši izsalkušu, dusmīgu bēgļu, Vidusjūra pārvērtusies par masu kapu slīkoņiem.

Bet ko tikmēr ļoti dārgi apmaksātie Eiropas birokrāti? Izskatās, ka to pašu ko vienmēr - bezjēdzīgi silda gaisu ar frāžainām runām. ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības jautāt - kas te notiek? Rupjā atbilde ir - ES nav pautu. Gudrā atbilde ir cita - nespēja iepriekš paredzēt smagas problēmas, ātri un efektīvi rīkoties, liecina par ļoti pamatīgām organizatoriskajām problēmām. Nu jau vairākas ļoti smagas krīzes ar simtiem tūkstošiem bojā gājušo, simtu miljardu zaudējumiem, satricinātas, novājinātās robežas liek jautāt vai nav pienācis laiks pēc Eiropas līderiem, kuriem ir stingrs gars, spēja saredzēt risinājumus un efektīvi rīkoties.

Eiropas Savienību cienīs tās pilsoņi, gan kaimiņi, draugi un pretinieki, ja tai būs stingrs un pārliecinošs mugurkauls. Protams, atsevišķas spēcīgas personības nav ilgtspējīgs risinājums. Katrs līderis, lai cik spēcīgus būtu ir un paliek cilvēks. Eiropas Savienībai ir vajadzīgas sistēmiskas reformas, kas ļauj izvirzīties spēcīgiem līderiem tās vadībā un nodrošina tādu pēctecību. Šobrīd Eiropa klibo no vienas krīzes uz otru. Brisele ir kā ļoti dārgs ugunsdzēsēju depo ar nožēlojami vārgu ūdens strūklu. Bet Eiropas lielvalstu elites nosodoši lūr viena uz otru un paliek greizsirdīgas ik reizi, kad kāds uzņemas lielāku iniciatīvu.

Nākošais raksts pēc nedēļas - nākamajā trešdienā. Tad runāsim, kuriem Latvijas politiķiem ir jāuzņemas politiskā atbildība par nespēju laikus pamanīt problēmas un brīdināt sabiedrību.

Comment Form