Otto Ozols: Mans smagākais raksts beidzamajos gados
Foto: Publicitātes foto

Es no sirds vēlētos, lai šis virsraksts būt vien emocionāls pārspīlējums. Diemžēl tas tā nav. Jau vairākus gadus esmu pētījis un rakstījis par mūsu valsts un tautas attīstības tendencēm. Balstoties ne uz emocionāliem pieņēmumiem, bet gan bezkaislīgiem un pragmatiskiem avotiem, tostarp ārvalstu ekspertu atzinumiem. Diemžēl no šiem avotiem izdarāmie secinājumi nav iepriecinoši – "demogrāfiskā bedre" nedod lielas cerības latviešiem kā nācijai jau dažu nākamo paaudžu laikā. Dati liecina, ka latvieši savā valstī tuvākajos 15–30 gados būs neapturami izmirstoša minoritāte.

Tātad runa ir tieši par mūsu bērnu nākotni. Skatoties kopumā - uz pasaulē notiekošajām klimata pārmaiņām, politiskajiem un ekonomiskajiem satricinājumiem Tuvajos Austrumos un Āfrikā, situācija kļūst vēl bīstamāka. Īpaši, ņemot vērā, ka vairākas pirms pāris gadiem publiskotas prognozes šobrīd piepildās ar biedējošu precizitāti, tā apliecinot savu pamatotību.

Tiek prognozēts, ka Latvijā tuvāko 10-20 gadu laikā sagaidāmas pamatīgas ekonomiskās un politiskās grūtības. Tiek minēts pat vārds "sabrukums". Tomēr šīs baisās sekas šobrīd vēl var vismaz mēģināt novērst. Eiropā ir zināmi noteikti mehānismi, veidi kā aizsargāt gan tautu, gan valsti. Tie ir precīzi politiskie instrumenti, kas pārbaudīti citās ES valstīs. Taču pašreizējā valdošā elite, burtiski četru piecu ietekmīgu politiķu grupa, sev vien zināmu iemeslu dēļ ir nolēmusi to nedarīt.

Šie cilvēki pretojas ar grūti izskaidrojamu pretestību, trulu spītību un augstprātību. Ir taču absolūti skaidrs, ka šobrīd ir pēdējais mirklis ļoti aktīvi un izlēmīgi rīkoties, lai vismaz kaut ko varētu glābt. Neko nedarot, Latvijas valsts un tautas liktenis faktiski ir nolemts, un tas notiek tieši šai laikā.

Šobrīd apspriešanā esošais, valsts nākotnei būtībā pašnāvnieciskais budžets ir tikai viens no pierādījumiem. Runa ir par valdošās koalīcijas centrālajām personām, konkrētiem lēmumu pieņēmējiem, nevis kādiem mistiskiem ārzemju ļaunprāšiem Rietumos vai Austrumos. Šo cilvēku vārdi speciālistu lokā ir labi zināmi un, visticamāk, reiz tiks publiskoti. Viens no retajiem izņēmumiem ir pašreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš apliecinājis, ka izprot problēmas un ir gatavs savu iespēju robežās kaut ko darīt.

Šī gada 1. septembrī Latvijā tika publicēta kāda objektīvu datu rinda, kas satricināja pat kompetentus speciālistus. Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) eksperts Jānis Hermanis vienkāršā tabulā parādīja sabiedrībai dažus skaitļus - bezkaislīgus un šokējošus vienlaicīgi (sk.tabulu Nr.1).

Kā zināms, 1. septembris mūsu valstī tradicionāli ir pirmā skolas diena. Hermaņa tabulā redzams, kā mainījies skolēnu skaits pēdējos gados. 2000. gadā Latvijā skolas gaitas uzsāka 344 822 bērnu, 2015. gadā - vien 202 000. Tas nozīmē, ka 15 gadu laikā esam pazaudējuši 144 822 potenciālo skolēnu - vairāk nekā 40 % no nācijas ataudzes jeb, vienkārši sakot, nākotnes! Tik straujš kritums jebkurā demogrāfijas vai ekonomikas mācību grāmatā tiktu definēts vienkārši - kā skaidrs katastrofas priekšvēstnesis.

Protams, skeptiķi norādīs, ka ārēji līdzīgas demogrāfijas un emigrācijas problēmas ir vērojamas daudzviet Eiropā, īpaši Austrumeiropā. Tomēr tik strauji un smagi kritumi nav vērojami nekur citviet (ja nu vienīgi kādā smagas karadarbības skartā reģionā). No citām valstīm Latvija atšķiras arī ar ilgstošu šīs problēmas ignorēšanu, kas lielā mērā izskaidro šokējošos skaitļus. Kad dzirdam politiķu apgalvojumus, ka Latvijā valsts atbalsts ir salīdzinoši augsts, tā ir labākajā gadījumā sabiedrības maldināšana. Eiropas Savienības valstis atbalstam ģimenēm ar bērniem tērē vidēji 2,5 % (!) no IKP. Francijā un Ziemeļvalstīs vēl vairāk. Kaimiņvalstīs, Igaunijā un Lietuvā, ap 2 % no IKP. Latvijā šis skaitlis ir vien 1,2-1,4 % no IKP.

Te arī sabrūk sazvērestības teorijas, ka kāds ārvalstīs plāno iznīdēt latviešus kā nāciju. Kā redzams, ES valstīs atbalsts ir krietni augstāks, tādēļ nav pamata teikt, ka viņi "uzspiež zemāku atbalstu Latvijai". Tas ir tikai pašmāju politiķu lēmums, faktiski pretējs ES praksei. Politiskie demagogi, īpaši no pēdējos gados valdošās koalīcijas, ir vulgarizējuši šo problēmu līdz primitīviem skaidrojumiem par to, ka "lielie pabalsti nav labākais risinājums".

Te izpaužas jau minētā grūti skaidrojamā augstprātība - ES valstīs, tostarp Ziemeļvalstīs un Igaunijā, atbalsta programmas ģimenēm ar bērniem ir apliecinājušas savu efektivitāti, un runa nav tikai par pabalstiem vien. Runa ir par visaptverošu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas rada drošu un stabilu vidi jaunajām ģimenēm un citviet jau apliecinājusi sevi kā efektīvi strādājošu. Vai nu atbildīgie politiķi Latvijā to vienkārši nespēj saprast, vai arī viņiem ir kādi citi iemesli, lai vulgarizētu problēmu un to sabotētu.

Jau pieminētā tabula ar dramatisko skolēnu skaita kritumu ir iespaidīga, taču pilnībā neatspoguļo patieso problēmas dziļumu. Šobrīd Latvijā vecāki, kuriem dzimst pirmie bērni, ir vidēji 26-28 gadus veci. Tātad tie, kuri paši dzimuši 80. gadu otrajā pusē. Pirmajā klasē šogad sāka mācīties arī 80. gadu sākuma un vidū dzimušo vecāku bērni. Te der ieskatīties vēl vienā tabulā. Pagājušā gadsimta 80. gadi bija laiks, ka PSRS valdība (ar latviešu speciālistu aktīvu atbalstu) bija īstenojusi vērienīgas demogrāfijas atbalsta programmas. Tās deva rezultātus - pieauga dzimstība, Latvijā ik gadu piedzima 35 000 līdz 42 000 bērnu.

Protams, daļa no viņiem vēlāk aizceļoja, bet tik un tā ir pamatīga bāze, kas pagaidām dod pamatu šodienas puslīdz stabilajam, kaut arī joprojām nepilnīgajam dzimstības līmenim.

Te gan jāpiemin, ka visbūtiskākais iemesls, kādēļ šajos gados situācija mazliet uzlabojās - tas ir tā dēvētā "Demogrāfijas ultimāta" efekts. Pirms pāris gadiem vairāki Saeimas deputāti pārvarot, gandrīz vai histērisku pretestību izcīnīja zināmus uzlabojumus ģimenēm ar bērniem. Tiesa, vēlāk daļa no viņiem dažādos veidos tik izstumti no politiskās aprites. Tomēr viņu ar lielām pūlēm panāktais deva tik svarīgo iedrošinājumu, atbalsta sajūtu jaunajiem vecākiem, kas atsaucās demogrāfiskās situācijas uzlabojumos.

Sliktā ziņa ir tā, ka šī 80. gados dzimušo jauno cilvēku kohorta pāries nākamajā vecuma grupā un viņu pienesums paaudžu nomaiņai tūlīt pat strauji beigsies. Nākamie skolēni jau būs bērni 90. gados dzimušajai paaudzei, kas ir skaitliski divreiz mazāka - ja 80. gados piedzima ik gadu aptuveni 35 000 - 40 000 bērnu, tad 90. gados tas nokritās divkārt līdz pat 20 000 bērnu gadā (sk. tabulu).

Tāpat šī paaudze arī ir cietusi no emigrācijas viļņiem. Piedevām nav nekādu iemeslu domāt, ka tas mazums, kas palicis Latvijā, uzdrošināsies veidot lielākas ģimenes.

Vēl viens veids, kā politiķi mēdz mierināt sevi un sabiedrību, ir apgalvojums, ka latviešu skaits ir stabils, tas neesot būtiski mainījies un šobrīd esot vērojams pat neliels dzimstības pieaugums. Īsti precīzi tas gan nav. Lai arī ir zināmas dzimstības pieauguma pazīmes, tas tomēr ir salīdzinoši īss laika posms iepretim faktiski 25 gadus ilgam nemitīgam dzimstības kritumam un masveida emigrācijai. Šai laikā ir noticis nācijas pastāvēšanai faktiski visbīstamākais, proti, sagrauta vecuma struktūra.

Tā ir būtiskākais faktors, uz ko var balstīt tautas attīstību nākotnē. Vienkārši izsakoties - jaunās paaudzes jeb bērnu skaits ir dramatiski par mazu, salīdzinot ar vecākiem ļaudīm. LDDK eksperta tabula uzskatāmi parāda, ka šis kritums ir dramatisks un iezīmē gandrīz nepārvaramas problēmas. Runājot pragmatiski - ja 25 gadus jūsu izdevumi ir krietni pārsnieguši ienākumus, tad bankrots ir gandrīz nenovēršams. Ja valsts iekuļas pamatīgos finanšu parādos, kā tas Latvijā nesen bija, tad vienmēr vēl ir iespēja pasludināt bankrotu, kaut kā pārfinansēties, savilkt jostas, kopīgi "samesties" cietušajiem baņķieriem.

Taču attiecībā uz tautu šādas "pārfinansēšanās" iespējas nav. Ja vien ar to nedomājam strauju un masveidīgu imigrāciju. Protams, šībrīža bēgļu krīzes iespaidā kāds varētu aizdomāties, ka Briselē vai Berlīnē kāds velnišķīgi izplānojis, ka mazapdzīvotājā, izmirstošajā Latvijā varētu labi "nogrūst" milzīgās bēgļu masas. Tomēr jāatgādina, ka neviens no Briseles, Berlīnes vai Vašingtonas nekad nav spiedis mūsu politiķus ignorēt demogrāfijas problēmu. Tieši pretēji - citas valstis ar savu piemēru ir rādījušas, ka būtu tikai pareizi atbalstīt demogrāfijas programmas krietni vairāk.

Igaunija īstenoja šādas programmas, saņemot atbalstu un uzmundrinājumu no ES institūcijām. Turklāt to darīja tieši labējie politiķi, kas budžeta disciplīnas jautājumos ir daudz stingrāki nekā bijušais premjers Dombrovskis.

Igaunija pirms aptuveni 15 gadiem konstatēja to pašu kritisko situāciju, kāda bija un ir Latvijā. Piedevām toreiz kaimiņvalstī arī bija finansiāli nestabila situācija. Taču viņi izlēma rīkoties, ātri un enerģiski. Šobrīd igauņi vairs neizmirst - dzimstības un mirstības bilance ir izlīdzinājusies (ne katru gadu dzimstība pārsniedz mirstību, bet starpība salīdzinot ar Latviju, ir minimāla), arī emigrācija ir krietni zemāka. Kopumā viņu nācijas zaudējumi šajos gados ir vismaz divreiz mazāki nekā Latvijā un pats izmiršanas process būtībā ir apstādināts. Latvijā - uz mirkli tikai mazliet samazināts, kamēr mirstība joprojām pārsniedz dzimstību par vairākiem tūkstošiem katru gadu.

Protams, lai pilnībā raksturotu situāciju, būtu vajadzīgs vēl plašāks izklāsts, bet minēšu vēl tikai pāris ļoti nozīmīgu faktoru, kas cieši saistīti ar pašreizējo bēgļu krīzi. Analītiķiem, kuri stāsta, ka latviešu skaits ir stabils kopš pagājušā gadsimta, der atcerēties ļoti konkrētus faktus. Šobrīd latvieši mūsu valstī ir apmēram 1,3 miljoni, kas ir apmēram tikpat daudz, cik pagājušā gadsimta 30. vai 60. gados. Tikai toreiz pasaulē kopumā bija vien 2-2,5 miljardi iedzīvotāju. Viņu mobilitāte bija daudzkārt mazāka un ierobežotāka. Šobrīd iedzīvotāju skaits pasaulē ir apmēram trīsreiz lielāks - kādi 7,5 miljardi. Bēgļu krīze parādījusi, cik mobilas var būt pārceļotāju masas. Tiek lēsts, ka nepilnu 20 gadu laikā pasaulē piedzims vēl apmēram 1,2 miljardi cilvēku. Puse no tiem gaidāmi tieši kritiskajos reģionos.

Tagad daudz tiek spriests par iemesliem, kādēļ Tuvajos Austrumos un Āfrikā ir nebeidzamas krīzes. Nestabili diktatoru režīmi un reliģiskie radikāļi ir tikai virspuse patiesajam problēmu dziļumam. Klimata izmaiņu un lielās dzimstības dēļ šajos reģionos ir sākusies cīņa par izdzīvošanu un resursiem, kura vēršas plašumā ar katru gadu. Jau pirms vairākiem gadiem ASV Nacionālās drošības aģentūras analītiķi prognozēja, ka tuvākajā laikā par 35 % pieaugs pieprasījums pēc pārtikas, bet pēc ūdens - gandrīz divkāršosies. Mēs zinām, ka krīzes reģionos jau šobrīd ar to ir lielas problēmas. Tāpat analītiķi pirms trīs gadiem precīzi noteica, ka pieaugs militāro konfliktu skaits. Statistika apliecina, ka militāros konfliktos cietušo upuru skaits pēdējos gados patiešām ir vairāk nekā divkāršojies.

Arvien vairāk konfliktu, mazāk pārtikas un ūdens, aizvien skarbāks un karstāks klimats un mežonīga pārapdzīvotība. Kur gan šie ļaudis liksies? Runa ir par simtiem miljonu. Rietumeiropa jau šobrīd ir samērā pārapdzīvota, un gadu gaitā tā ir uzņēmusi visai daudz pārceļotāju. Bet Eiropas austrumos ir kāda mazapdzīvota valsts, kurā jau tuvākajā laikā pamatīgi trūks strādājošo, jo sabiedrība ir pārāk novecojusi. Valstij akūti pietrūks nodokļu maksātāju, lai kaut cik uzturētu savu infrastruktūru un brūkošo pensiju sistēmu, bet biznesā trūks strādājošo. Tai pašā laikā šajā valstī ir ārkārtīgi daudz dzeramā ūdens, tīra daba un ļoti stabils mērens klimats. Nav šaubu, ka daļa, kaut vai pavisam neliela daļa, no šiem simtiem miljonu var pamanīt Latviju kā ērtu apmešanās vietu. Pārceļotāji galvenokārt ir jauni cilvēki, un nav šaubu, ka lielākā daļa no viņiem veidos ģimenes savu etnisko vai reliģisko kopienu ietvaros. Tikmēr Latvijas pamatiedzīvotāji saskarsies ar smagāko demogrāfisko krīzi gadsimta laikā.

Kāpēc, skatoties uz visiem šiem rādītājiem un skaitļiem, tiek runāts par iespējamo Latvijas valsts un tautas sabrukumu? Tas pārsvarā saistīts tieši ar gaidāmajiem ekonomiskajiem un politiskajiem satricinājumiem. Beidzamajos gados Latviju pametuši un ražotnes slēguši vairāki lieli starptautiski uzņēmumi. Formāli tiek minēti dažādi, acīmredzami sadomāti, iemesli. Tomēr nav šaubu, ka viņu analītiķi skaidri redz drūmās demogrāfijas tendences.

Lielo tirdzniecības kompāniju analītiķi saprot, ka Latvijā strauji sarūk pircēju, patērētāju tirgus, tādēļ investīcijas šeit var būt tikai ķeksīša pēc. Nopietniem, lieliem spēlētājiem ir skaidrs, ka gaidāms hronisks darbaspēka jeb strādājošo deficīts. Kā jau minēju, šīs kompānijas pamazām jau pametušas Latviju vai atstājušas tikai nelielus formālus birojus. Valstij tas nozīmē aizvien mazāk darbavietu, investīciju un līdz ar to - vēl mazākus budžeta ieņēmumus. Savukārt mazāki budžeta ieņēmumi nozīmē arī mazāk naudas sociālajām vajadzībām, tostarp medicīnai, izglītībai, arī atbalstam ģimenēm. Kas, protams, atkal provocēs izceļošanu. Tā teikt, aplis noslēdzas žņaudzošā cilpā.

No lielās politikas viedokļa raugoties, Latvijas pamatiedzīvotāju straujās novecošanas un izmiršanas dēļ no apjomīgas un straujas imigrācijas faktiski ir neiespējami izvairīties. Ja, piemēram, Zviedrijā ieceļošana dažādos veidos ir notikusi jau vairākas desmitgades, šobrīd nepārsniedzot 12-14 % no kopējā iedzīvotāju daudzuma (ieskaitot otrās un trešās paaudzes ieceļotājus), tad Latvijā tā notiks burtiski desmit divdesmit gadu laikā un iebraucēji var ātri kļūt par jauno ģimeņu dominējošo daļu.

Zviedrijā dzīvo piecreiz vairāk pamatiedzīvotāju, un viņiem ir bijis krietni vairāk laika un resursu, ko veltīt integrācijai. Tik un tā ziņās jau pāris gadus dzirdam par regulāriem sociāliem un etniskiem protestiem, kas nereti pāraug visaptverošos grautiņos. Nav brīnums, ka šobrīd Zviedrijā trešā lielākā parlamenta partija ir pret imigrāciju noskaņotie labējie populisti "Zviedru demokrāti" (Sverigedemokraterna). Latvijā pie pārāk straujas imigrācijas var droši sagaidīt vēl lielāku radikālisma un ksenofobijas uzliesmojumu. Nemaz jau nerunājot par valsts drošības problēmām, ja Saeimā tiks savēlēti radikāli populisti. Arī tā, protams, nav nekāda labā ziņā puslīdz tālredzīgiem investoriem.

Par katru no minētajiem faktiem var diskutēt vēl atsevišķi, bet kopaina nav apstrīdama. Tāpat kā nevar noliegt, ka laika faktiski vairs nav. Jautājums tikai, vai kāds no pašreizējās valdošās koalīcijas ir spējīgs to aptvert? Šķiet, ka nē. Pašreizējā budžeta projektā atbalsts ģimenēm ar bērniem ir nevis palielināts, bet gan samazināts! Politiķi, kuriem jau sen vajadzēja aptvert kritisko situāciju, ir rīkojušies tieši pretēji tam, kā rīkotos lēmumu pieņēmēji jebkurā normālā valstī. Savas tuvredzības, paštaisnuma vai galējas aprobežotības dēļ viņi burtiskā nozīmē pazudina pēdējās iespējas vismaz daļēji glābt Latvijas valsti un latviešu tautu.

Kāds vieds cilvēks reiz teicis, ka Kremlim nav vajadzības iekarot Latviju, tam pietiek noskatīties, kā tā tiek sabrucināta no iekšpuses, lai pēc tam to vienkārši savāktu kā izmocītu, novārdzinātu un iekšēju pretrunu saplosītu teritoriju. Izskatās, ka šobrīd valdošie politiķi tieši uz to arī iet.

ASV un citiem sabiedrotajiem nav lielas jēgas turēt šeit armijas, ja sabiedrība un tauta ir uz sabrukšanas sliekšņa. Lai nācija spētu pastāvēt, tai ir nepieciešama jaunā paaudze - kultūras, valodas tradīciju pārmantotāji. Latvija 15 gadu laikā ir pamanījusies zaudēt 40% no nācijas ataudzes, un demogrāfiskā bedre visā tās dziļumā strauji tuvojas. Valdošās koalīcijas atbilde uz to ir redzama budžeta projektā - jaunajām ģimenēm, kuras Latvijā ir nabadzības riskam visvairāk pakļautā grupa, situācija tiek vēl vairāk pasliktināta.

"Vienotības", ZZS un Nacionālās apvienības politiķu koalīcija šobrīd rīkojas nodevīgāk un tuvredzīgāk nekā tie politiķi, kuri 1919. gadā bija gatavi atvērt Rīgas vārtus Bermontam. Diemžēl tieši tā. Tāpēc šis ir mans smagākais raksts pēdējo gadu laikā. Bet pateikt to vajadzēja. Ir neizsakāmi smagi bezspēcīgi noskatīties, kā apzināti tiek pazudināta 1918. gadā tik grūti izcīnītā valsts un tās tauta.

Noslēgumā:

- vai ir kāds reāls plāns kā labot situāciju un glābt tautu un valsti? Jā, tāds ir. Balstīts uz citu Eiropas Savienības valstu pieredzi un praksi. Tas ir arī samērīgs un atbildīgs pret Latvijas valsts budžeta iespējām un fiskālo disciplīnu.

- vai atbildīgie, varas politiķi šo plānu un politikas instrumentus zina? Jā, zina.

- vai šobrīd aktīvi rīkojoties ir iespējas glābt situāciju, mazināt katastrofālās sekas nācijai un valstij? Jā, tas ir iespējams. Tas ir veselā saprāta un stingras izlēmības jautājums. Bet jārīkojas uzreiz. Nekavējoties, ne mirkli.

- vai ir kāda organizēta, šobrīd pie varas esošu politiķu grupa, kas mērķtiecīgi, gadiem ilgi sabotējusi šos plānus? Jā, ir. Ar vārdiem, uzvārdiem un konkrētu partiju piederību.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form