"Izglītības likums patlaban nosaka, ka skolēna pienākumi ir iegūt pamatizglītību, ievērot izglītības iestādes nolikumu un iekšējās kārtības noteikumus, ar cieņu izturēties pret valsti un sabiedrību. Grozījumi likumā šos pienākumus papildina, nosakot, ka skolēns ar savu rīcību nedrīkst diskreditēt izglītības iestādi, viņam jāievēro pedagogu, izglītojamo un citu personu tiesības un intereses, jāsargā sava un citu personu veselība un dzīvība, jāpiedalās izglītības iestādes apkārtējās vides saglabāšanā un sakopšanā." LETA, 2007. gada 25. oktobrī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nav jau runa tikai un vienīgi par skolēnu. Tas jau tāds "mazais brālis" vien ir. Nu, kā, piemēram: kaķis – kaķēns, tā: skola – skolēns, respektīvi tāds mazulis, kam vēl tikai jāizaug līdz nopietnajam līmenim un pašam jākļūst par skolu. Taču, atšķirībā no kaķēna, kam viņa kaķēnības dēļ pienākumu tikpat kā nav, ja nu – iemācīties iet uz kastīti, skolēnam, kā redzam no citāta, liekas, ir vienvienīgi pienākumi. Katrs no tiem pats par sevi nav slikts, taču visi kopā, ja tiek līdz konsekvencei ievēroti un izpildīti, skolēnu pārvērš nevis par "skolu", bet par eņģeli, kam zemesvirsū vietas nav.

"Iegūt pamatizglītību" – nu, kā gan citādi, tāpēc jau "skolēns" ir skolēns, nevis klaidonis, citplanētietis vai Mauglis, lai gan arī šie trīs iegūst savai specifikai atbilstīgu pamatizglītību.

"Ievērot izglītības iestādes nolikumu un iekšējās kārtības noteikumus" – labi, taču tikai līdz brīdim vai paragrāfam, kad šie nolikumi un noteikumi iziet viņpus veselā saprāta un cilvēku vairuma vismaz teorētiski akceptētu morāles un sadzīvošanas normu vienkāršības un pārtop par birokrātisku muldoņu.

"Ar cieņu izturēties pret valsti un sabiedrību" – te iebildumu nav: "Dod Dievam, kas Dievam pienākas, un ķeizaram, kas ķeizaram pienākas", taču attiecībā uz sabiedrību jāsaprot, kas ar to domāts – vai visi tik dažādie un pretrunīgie cilvēkstāvokļa iemiesojumi, vai polittehnologu ģenerēta politkorekta sabiedrības karikatūra.

"Skolēns ar savu rīcību nedrīkst diskreditēt izglītības iestādi." Pirmkārt jau skolēns nedrīkstētu diskreditēt pats sevi. Ja izglītības iestādē pārguruši, uz visu pasauli pārskaitušies, nabadzīgi un – visa iepriekšminētā un no tā izrietošā dēļ – ļauni pedagogi ārdās, mēģinādami izsekot un iztapt Izglītības ministrijas producēto pretrunīgo un haotisko dokumentu blāķu kustībai, tad skolēns sevi diskreditē, to visu paciešot.

"Jāievēro pedagogu, izglītojamo un citu personu tiesības un intereses" – šī ir vienīgā vieta citātā, kur parādās vārdiņi "tiesības" un "intereses". Protams, tās ir jāievēro, ja zināms, kādas tās ir un vai tās ir savstarpēji saskaņojamas, vai tās atbilst ētiskajam pamatprincipam, kas nosaka, ka otram tu vari darīt tikai to, ko tu gribētu, lai tev dara. Ja tiesības un intereses saprot un īsteno savādāk, tad nav brīnums, ka skolās viscaur jāierīko videonovērošana un policijas uzraudzība, kam ar vispārējām interesēm ir stipri mazs sakars.

"Jāsargā sava un citu personu veselība un dzīvība" – savādi šausminoši ir, ka kaut kas tāds vispār jāliek "normatīvos aktos". Liekas, cilvēks vēl pagaidām ir (arī) bioloģiska būtne, savas sugas īpatnis. Un sugām, kā māca lielais Darvins un citi, ir pašsaprotama vēlme saglabāties un attīstīt knābjus atbilstīgi barības bāzei. Ja pienācis laiks, kad birokrātijai ar rīkojumu palīdzību jāaicina cilvēki veselīgi izdzīvot, tad jāsāk apšaubīt daudzinātā darvinisma pašus pamatus.

"Jāpiedalās izglītības iestādes apkārtējās vides saglabāšanā un sakopšanā" – šis norādījums tieši seko iepriekšējam. Jo vai tad par mazāko brāli augstprātīgi daudzinātais dzīvnieks mēslo savā migā? Vai šis "nesaprātīgais" radījums plosa un posta vairāk, nekā nepieciešams pilnam vēderam un veselīgiem bērniem?

Ziņu aģentūras izplatītā teksta fragmentā saduras divas situācijas: cilvēku aizvien nemirstīgā vēlme atjaunot verdzības iekārtu un tikpat nemirstīgās bailes no lielās, nezināmās un nekādi neizzināmās pasaules. Kombinācijā veidojas tieksme itin visu reglamentēt un iegrāmatot, tostarp arī pašiem savas iracionālās bailes. Tā tas, liekas, varēja būt pie senajiem ēģiptiešiem, tā tas ir arī pie tagadnes pagāniskajām tautām (eiropiešiem u.tml.).

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form