Pēteris Strautiņš: Es ticu mežiem
Foto: LETA

Dažos ASV štatos, piemēram, Pensilvānijā, dažkārt uz ceļiem var sastapt cilvēkus, kuri pārvietojas ar zirgu pajūgiem. Nereti šie ļaudis ar saviem zirgiem arī apstrādā zemi. Mājās, kurās viņi atpūšas pēc fiziskā darbā pavadītas dienas, neatrast televizorus un tamlīdzīgas mūsdienu samaitātības izpausmes. Amišu reliģiskās kopienas pārstāvji ir "iesaldējuši" 19. gadsimta dzīvesveidu, tiesa, ar niansēm. Starp viņiem ir grupas, kuru doktrīna atļauj lietot mehāniskos zāles pļāvējus, bet neļauj izmantot piena separatorus. Savukārt citām abas šīs ierīces ir atļautas, bet motorzāģi tomēr šķiet pārāk grēcīgi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tāpat starp viņiem atšķiras viedokļi par to, vai dzīvesveida svētumu apdraud tekošā ūdens lietošana mājās. Gandrīz visi aizliedz traktoru lietošanu zemes darbiem, bet vairāk nekā puse ļauj ar tiem darbināt stacionāras ierīces.

Kāpēc viņi uzskata 19. gadsimtu par labāko laiku cilvēces vēsturē, ir grūti spriest. Ir cilvēki, kuri cenšas doties vēl daudz tālāk pagātnē, viņiem 19. gadsimta lauksaimniecība nav pietiekami svēta, svarīgi šķiet atgriezties pie mednieku – vācēju dzīvesveida.

Cenšamies dzīvot 19. un 21. gadsimtā vienlaikus

Šis kults rada asociācijas ar mežsaimniecības regulējumu Latvijā un diskusijas par to. Šobrīd mežu apsaimniekošanas vispārējie principi balstās 19. gadsimtā izmantotā pieejā. Mežu dalījums kvartālos, pieļaujamās cirsmu platības, minimālie koku sugu ciršanas vecumi – tas viss kopš tiem laikiem ir mainījies ļoti maz. Nav tā, ka jaunu zināšanu pielietošana un jaunās tehnoloģijas būtu pilnīgi aizliegtas kā doktrīnai neatbilstošas. Taču kaut kādā ziņā šis jaunā un vecā salikums padara situāciju vēl savdabīgāku, kaut kādā ziņā komiskāku, bet vienlaikus muļķīgāku un skumjāku.

Piemēram, kopš tā laika ir notikusi koku ģenētiskā materiāla uzlabošana. Katra nākamā selekcionēto koku paaudze palielina koksnes pieauguma ātrumu apmēram par piekto daļu. Šie koki aug ātrāk. Vienlaikus ir mainījies mežsaimniecības ekonomiskais konteksts. Piemēram, kokapstrādei optimālāki šobrīd ir aizvien tievāka diametra koki. Taču minimālais ciršanas vecums, kas kokiem jāsasniedz, ir saglabājies līdzšinējais. Tātad – laiks, kas bija nepieciešams tobrīd pārstrādei optimālā diametra sasniegšanai 19. gadsimtā. Šāds ierobežojums tad droši vien bija nepieciešams, lai pasargātu no cilvēku nepacietības mežus un pašus cilvēkus. Mūsdienās pat tobrīd vēlamā koku resnuma sasniegšanai būtu nepieciešams mazāks laiks, vienlaikus samazinājies arī vēlamais resnums.

Rezultātā daudzos gadījumos koki tiek "turēti uz celma" pat divreiz ilgāk, nekā tas būtu optimāli. Būtu vēl labi, ja viņi tur tiešām stāvētu. Taču daba ir ļoti skarba vieta. Kādā Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētījumā ir sekots konkrētas egļu audzes liktenim. Tā 40 gadu vecumā bija sasniegusi 424 m3 uz ha, tas ir daudz, stipri virs vidējā apjoma, ko meži parasti sasniedz ciršanas vecumā. Turpmāko divpadsmit gadu laikā krāja nokritās līdz 264 m3. Iestājās tas, ko mežsaimnieku valodā dēvē par audzes sabrukumu, liela daļa koku aizgāja bojā. Šobrīd Latvijā noteiktais egļu ciršanas vecums ir 80 gadu.

Ne zīle, ne mednis

No saimnieciskā viedokļa šādu mežu pārvaldīšanu grūti dēvēt kā citādi kā par vandālismu. Vai šajā gadījumā tiek sasniegti kādi citi mērķi? Kaut kādā ziņā jā. Pieaugot izdzīvojušo koku resnumam un mirušās koksnes apjomam, parādās iespējas lielākam putnu un kukaiņu sugu lokam.

Taču nelolosim ilūzijas par to, ka 80 gadu vecumā šis mežs būtu kļuvis pirmatnējs, tas joprojām ir ārkārtīgi tālu no tā. Šāds cilvēku stādīts mežs vienalga joprojām būs vienvecuma tīraudze, kurā koku vecums veido tikai nelielu daļu no tā, ko koki nodzīvo tiešām dabiskā vidē. Ļaujot notikumiem iet to dabisko gaitu arī pēc tam, kad šis egļu mežs būs pārsniedzis 80 gadu slieksni, tas ar laiku tuvosies tiešām pirmatnēja meža stāvoklim. Ilgākā laikā te izveidosies mežs ar dažādu sugu un dažādu vecumu kokiem. Taču "ilgākā laikā" šajā gadījumā nozīmē simtos gadu mērāmu laika posmu.

Ir meži, kuros tam jāļauj notikt. Šobrīd mūsu valstī no saimnieciskās aprites ir izņemti apmēram 6% mežu. Domāju, ka šo īpatsvaru var palielināt. Taču uzskatu, ka vienlaikus jāatsakās no 19. gadsimta meža apsaimniekošanas metožu dievināšanas citur.

Tā kā interesējos gan par ekonomiku, gan dabas aizsardzību, zinu mežu nozīmi ekonomikā un protu novērtēt tos neatkarīgi no to komerciālās vērtības, par dilemmām starp abiem šiem mērķiem domāju daudz. Uzskatu, ka pašreizējie kompromisi ir stipri neizdevušies, ka meži būtu niansētāk jāsadala pēc to (ne)apsaimniekošanas režīma. Šobrīd stipri vairāk nekā pusē mežu pastāvošie noteikumi būtībā ir vienādi, kaut arī to augšanas apstākļi un ar saimniecisko izmantošanu saistītie faktori – infrastruktūra, īpašumu lielums, ir dažādi.

Neizmantoto iespēju mežs

Skaidrs, ka mežs nav tikai vieta koksnes ieguvei. Ļoti lielai daļai sabiedrības tā ir vieta ogošanai un sēņošanai. Atpūta vairākumā gadījumu nenonāk pretrunā ar saimnieciskajiem mērķiem. Drīzāk pat otrādi, cilvēku lielākajai daļai kā atpūtas vieta drīzāk patiks "kārtīgs", intensīvi apsaimniekots mežs nekā kaut kas tāds, ko viņi varbūt sauktu par "džungļiem". Neliela daļa, kuras viedoklis tomēr ir jāņem vērā, augsti novērtē bioloģisko daudzveidību, kas ar laiku izveidojas vecos mežos. Starp citu, es pats sevi pieskaitu pie šīs sabiedrības daļas. Pieļauju, ka lielai daļai cilvēku, kuri varbūt dabā neatšķirs vistu vanagu no mazā ērgļa, tomēr svarīga ir pati sajūta, ka kaut kur valstī ir pirmatnēji meži, kā arī iespēja tos redzēt pa automašīnas logu. Latvijas mežu platība ir liela un turpina augt. Tā ir pietiekami liela, lai vietas pietiku ļoti dažādu mērķu sasniegšanai. Meži Latvijā tiek cirsti, bet netiek izcirsti. Varētu teikt, ka izciršana jau apmēram 100 gadus notiek ar mīnusa zīmi — mežu īpatsvars pieaug.

Iespēju mērogu parāda šāds vienkāršots, tomēr kopainu pietiekami labi raksturojošs aprēķins "uz aploksnes". Šeit iepriekš minētajā audzē 40 gados izauga 424 kubikmetri jeb 10,6 m3 gadā. Šādi saimniekojot pusotrā miljonā hektāru, gadā var iegūt apmēram 16 miljonus m3, kas apmēram atbilst visam gadā iegūtajam koksnes apjomam Latvijas mežos[1]. 10 m3 uz hektāra gadā, protams, nav iespēju limits. Ātraudzīgajās apšu audzēs var iegūt pat 20m3, taču nekļūsim alkatīgi, turklāt kokapstrādei visvairāk ir vajadzīgi tieši skujkoki.

Pusotrs miljons hektāru ir mazāk nekā puse kopējās mežu platības. Vēl citiem vārdiem, teorētiski būtu iespējams pat vairākkārtīgi palielināt no saimnieciskās aprites izslēgto mežu īpatsvaru (kas šobrīd ir ap 6%), vienlaikus iegūstot vairāk koksnes nekā pašreiz.

Tā ir tiešām ļoti vienkāršota aina, vairāku iemeslu dēļ. Mežu zemju kvalitāte ir ļoti atšķirīga, ne visi ir tik ražīgi kā aprakstītais piemērs. Nekad nebūs tā, ka visa teritorija dalās tikai divās daļās — tādā, kurā nedrīkst darīt neko un tādā, kurā var darīt visu, kas ir saimnieciski pamatoti. Taču šī vienkāršotā aina ļauj saprast pašreizējās situācijas absurdumu. Tā kā mežu apsaimniekošana ir ļoti svarīga ekonomikai un dzīves kvalitātei mūsu zemē, to noteikti nevajadzētu turpināt pašreizējā veidā.

Daba kā sabiedrības labklājības atspulgs

Sarunās ar mežu nākotnes lemšanā iesaistītajiem cilvēkiem man ir radusies sajūta, ka izmisīgi turēties pie valsts mikromenedžmenta mežos mudina deviņdesmito gadu emocionālā trauma. Šajā laika posmā un arī vēl kādu laiku pēc tam mežizstrāde mēdza notikt stipri haotiski, jo īpaši privātajā sektorā, jo cilvēkiem izmisīgi bija nepieciešama nauda, tūlīt.

Ar laiku sabiedrība ir kļuvusi pārtikušāka, tā spēj domāt par arvien tālākas nākotnes mērķu sasniegšanu. Dažādu īpašnieku mērķi un darbība mežos sāk arvien vairāk atšķirties. Līdz ar sabiedrības daudzveidības pieaugumu tādi kļūst arī meži. Ir tūkstošiem pārsvarā mazu meža īpašumu, kuros vairs nenotiek nekāda saimnieciskā darbība. Varbūt tāpēc, ka īpašniekiem šie meži vienkārši patīk, viņiem ir gana ienākumu no citiem avotiem. Varbūt tāpēc, ka šie meži atrodas vietās, kur mehanizēta koksnes ieguve ir neizdevīga, bet cilvēku laiks ir kļuvis daudz dārgāks.

Mežiem ilgstoši paliekot izslēgtiem no saimnieciskās aprites, to komerciālā vērtība var samazināties, līdz ar vēlmi tos jebkad vēl nocirst. Šādi spontāni veidojas daudzi mazi "rezervātiņi", bez jebkādām likumu izmaiņām, aizliegumiem, kompensācijām. Nevarētu teikt, ka kokapstrādes nozarei šī tendence patiktu, taču no bioloģiskās daudzveidības viedokļa tas ir apsveicami.


[1] Statistika rāda, ka vidējais koksnes ieguves apjoms līdzinās apmēram 11m3, taču šajā gadījumā tiek lietota atšķirīga pieeja. Mazākais skaitlis mēra iegūto apaļkoksni, bet lielākais — visu mežā augošo koksni, tai skaitā zarus, galotnes.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form