Pēteris Strautiņš: Latvija nevar pastāvēt kā mikrovalsts
Foto: Publicitātes foto

Latvieši vēl vairāk nekā brīvu valsti vēlas valsti par brīvu, tā varētu īsi raksturot pretestību jebkādām izmaiņām krīzes laikā ieviestajā mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) regulējumā.

MUN nav velns ar trijām astēm un četriem ragiem, brīdī, kad to radīja, varbūt kāds labums no tā bija. Taču, ja to saglabās pārāk ilgi, vismaz pašreizējā veidā, tas var kļūt par ļoti bīstamu šķērsli ceļā uz augsta dzīves līmeņa sasniegšanu, tas nav pārspīlējums. Cilvēkiem, kuru izglītība un pieredze ļauj šos riskus saskatīt, ir pienākums šādā situācijā neklusēt. Turklāt tā ir iespēja paaugstināt ekonomisko norišu izpratnes līmeni. 

Atbalstā MUN līdzās pamatotiem vai vismaz interesantiem argumentiem var saskatīt arī primitīvu maldināšanu. Šeit vienā punktā savijas daudzas Latvijas ekonomiskās mitoloģijas zelta fonda dzīslas un tā ir lieliska iespēja. Te ir gan idejas, kuras sauktu gluži vienkārši par kļūdainām, gan tādas, kas tiek lietotas nelaikā un nevietā. Dažkārt tās nav idejas, bet intuitīvas sajūtas, kas sagādā retoriskas labsajūtas brīdi, bet ātri izgaist, mēģinot tām piešķirt taustāmu saturu.

Sāksim ar pašu fundamentālāko un vispārīgāko.

1.      Uzņēmumi (vai uzņēmējdarbība) ir jāatbalsta. Nav nekādu šaubu, ka valstij uzņēmumi jāatbalsta netieši, radot resursus, par pieeju kuriem uzņēmumi cīnās uz brīvas konkurences pamata. Svarīgākais šāds resurss ir izglītoti cilvēki. Ir ekonomisti, kuri teiktu, ka ar šādu atbalstu ir jāaprobežojas. Es domāju, ka var iet tālāk, atbalstīt uzņēmumus tieši, ar nodokļu atlaižu, subsidētu kredītu vai grantu palīdzību un tamlīdzīgi, bet darot to ļoti izvēlīgi. Te nekas nav jāizgudro, pasaules vadošais nozaru jeb industriālās politikas eksperts Dani Rodriks šai tēmai veltītajā grāmatā One Economics, Many Recipes pasaka priekšā kritērijus:

a.       Pats svarīgākais ir "spillover effects" jeb pārplūdes efekti. Tātad, darbības, kas virza ekonomikas kvalitatīvu attīstību, palīdzot tās produktu portfeli papildināt ar jauniem, modernākiem. Turklāt, to darot situācijās, kad privātajam sektoram bez valsts atbalsta nav izdevīgi to darīt, piemēram, tāpēc, ka nav pietiekami daudz papildinošu/atbalstošu uzņēmumu, infrastruktūras. Būtībā ir runa par negatīvas inerces pārvarēšanu, ar inerci domājot ekonomikas specializēšanos darbībās ar zemu pievienoto vērtību un ierobežotām izaugsmes iespējām. Tātad, atbalsts uzņēmumiem, kuri ar savu darbību spēj pārveidot visu sabiedrību. MUN ir gluži vai speciāli radīts, lai neatbilstu šim kritērijam.

b.      Otrkārt, palīdzībai jābūt terminētai, vēlams, automātiski. Pretējā gadījumā valsts atbalsts var turpināties arī acīmredzami neveiksmīgos industriālās politikas projektos, jo tie ir paspējuši radīt pietiekami ietekmīgas interešu grupas, kas vēlas to turpināšanu. Ja MUN tiek jebkādā veidā saglabāts, tad ir stingri jāierobežo laiks, kurā viens cilvēks dzīves laikā var to izmantot. Nav nekāda morāla un praktiska attaisnojuma atlaidēm visa mūža garumā līdzdalībai sabiedrisko labumu finansēšanā. Ja kādam šķiet, ka par Latvijā iekasēto nodokļu naudu netiek radīts nekas vērtīgs, viņš var mēģināt savu uzņēmēja talantu pierādīt Somālijā, tur vispār nekādi nodokļu nebūs jāmaksā.

2.      Mazie uzņēmumi ir jāatbalsta īpaši. Maza mēroga uzņēmējdarbība ne ar ko pati par sevi nav morāli pārāka vai ekonomikas attīstībai vērtīgāka. Dažāda veida produktu radīšanai ir optimāli dažādi uzņēmumu lielumi. Universālas bankas vienmēr būs lielas, frizētavas gandrīz vienmēr būs mazas. Tehnoloģiju jomā mazi uzņēmumi ir piemēroti eksperimentēšanai ar produktu idejām, lieli - situācijām, kad vajadzīgi pamatīgi izpētes un attīstības budžeti. Ja valstī ir daudz mazu uzņēmumu tāpēc, ka ir viegli uzņēmumus dibināt, tās iedzīvotājiem patīk eksperimentēt ar jauniem produktiem, uzņēmējdarbības modeļiem, tā ir apsveicami. 

Taču situācija, kad mazu uzņēmumu ir daudz tāpēc, ka tiem nav izdevīgi būtu lieliem, ir viens no lielākajiem draudiem tāda attīstības līmeņa valstij kā Latvija. Tas ir svarīgs elements parādībā, ko dēvē par vidējo ienākumu slazdu jeb middle income trap. Painteresējieties par Brazīlijas ekonomisko vēsturi, uzzināsiet vairāk. Tieši šis man šķiet visbīstamākais MUN efekts, pat valsts nesaņemtie nodokļi, kas ir ievērojamas summas, ir otršķirīga problēma. Mūsu ekonomikas izaugsmes turpināšanai pirmkārt ir nepieciešami lieli uzņēmumi ar spēcīgām eksporta "mašīnām" - ražošanas tehnisko jaudu un administratīvo kapacitāti pārdošanai pasaules ekonomisko lielvalstu tirgos. Situācijā, ja jauns cilvēks pēc skolas beigšanas iet strādāt kādā pastāvošā uzņēmumā, nevis dibina sevi, nav tirgus kļūda, valstij tur nav jāiejaucas.

3.   Ekonomikas attīstību virza uzņēmība/uzņēmējdarbība. Uzņēmība ir laba lieta, bet es teiktu, ka attīstību pirmkārt virza iespēja nopelnīt. Te ir ļoti smalka nianse, ko ilustrē stāsts par deviņdesmitajiem gadiem Latvijā. Tas bija laiks, kad uzņēmējdarbības vide daudzējādā ziņā bija briesmīga, salīdzinot ar pašreizējo, taču privātais sektors attīstījās ļoti dinamiski. To ir ļoti viegli izskaidrot. Pēc PSRS sabrukuma šeit bija augsti attīstība sabiedrība ar spēcīgu tehnisko kompetenci, bet Āfrikas līmeņa algām. 

Tas ļāva ļoti labi nopelnīt uzņēmumiem, kuriem bija tam laikam ļoti deficīts resurss - spēja šo kompetenci pārvērst starptautiski konkurētspējīgos produktos. Latvijas ekonomikas ilgtspējīgais pieauguma temps arī tagad ir krietni augstāks nekā Rietumeiropā, jo mūsu sabiedrības attīstības līmenis joprojām ir augstāks par tās ienākumu līmeni. To var palīdzēt saprast analoģija ar hidroelektrostaciju. Aiz aizsprosta uzkrātajam ūdenim ir potenciālā enerģija, atverot slūžas, tā pārvēršas kinētiskajā. Straujas izaugsmes turpināšanos pirmkārt nodrošinās to virzošās potenciālās enerģijas saglabāšana, panākot, ka ekonomikas gudrības pieaugums turpina skriet pa priekšu ienākumu līmenim. To pirmkārt noteiks izglītība, infrastruktūra, jau esošo uzņēmumu pārvaldes kvalitātes celšana. Tas viss ļaus saglabāt augstu iespējamās peļņas līmeni uzņēmumiem, kas spēj mūsu resursus pārvērst starptautiski konkurētspējīgos produktos. Ja ekonomikai deguna priekšā karāsies pietiekami sulīgs burkāns, tā ies uz priekšu. 

Tas, vai potenciālu izmantos lieli vai mazi uzņēmumi, ir otršķirīgi. Ja izaugsmi virzoša potenciālā enerģija pastāv, tad slūžu atvēršana nav pārāk grūts uzdevums. Uzņēmība kā alkatības konstruktīva izpausme ir neatņemama cilvēka dabas daļa, tā nav speciāli jāveicina.  

4.   Uzņēmēju organizācijas ir par MUN saglabāšanu, tātad MUN ir jāsaglabā. Ir jābūt ļoti uzmanīgam ar pieņēmumu, ka pieredze uzņēmējdarbībā pati par sevi padara cilvēku kompetentu ekonomiskās politikas veidošanā. No vienas puses, uzņēmēju galvās esošais kopējais informācijas resurss ir milzu bagātība, tas ir viens no galvenajiem skaidrojumiem tam, kāpēc tirgus ekonomika ir veiksmīgāka nekā plānveida. Pats bieži runāju uzņēmējiem un asociāciju vadītājiem, apmeklēju uzņēmumus, lai saprastu, kā tie rada pievienoto vērtību. Ekonomikas skaistums izpaužas detaļās, nevis makroekonomiskajos datos, tas nāk no "iekšām". 

No otras puses, katra profesija veido domāšanu īpatnības, kas var traucēt izprast citas dzīves jomas. Ekonomiskās politikas veidošana prasa stipri atšķirīgu zināšanu kopumu un profesionālos instinktus. Vislielākais naivums šajā situācijā būtu uzklausīt tieši mazo uzņēmumu interešu aizstāvībai radītās organizācijas. Piparbodītes ir vajadzīgas, bet valsts politiku nevar veidot saskaņā ar piparbodīšu mentalitāti.

5.      Jo vairāk uzņēmumu, jo labāk. Tas ir apsveicami, ka Latvijā ir tik viegli nodibināt uzņēmumu, būtu muļķīgi šai procedūrai radīt liekus šķēršļus, taču tas nav izšķirošs faktors. Latvija var kļūt par bagātu valsti arī ar pašreizējo uzņēmumu skaitu vai pusi no tā, ja vajadzīgs. Ir gluži vienalga vai pēc 10 gadiem Latvijā būs 60 tūkstoši uzņēmumi, kas katrs vidēji apgrozīs 2 miljonus eiro vai 30 tūkstoši, kas apgrozīs vidēji 4 miljonus eiro. Šis ir "sterils" domu eksperiments, jo jauni uzņēmumi tiks dibināti, ar vai bez MUN, taču arī tādi reizēm ir noderīgi.

6.      Likvidējot MUN režīmu, zudīs tajos esošās darbavietas. Kāda daļa droši vien zudīs, visdrīzāk neliela, vēl kāds "formāli" atgriezīsies ēnu ekonomikā (MUN zināmā mērā ir ēnu ekonomikas legalizācija un samierināšanās ar tās pastāvēšanu). Vērtējot šo un jebkādus citus argumentus par kādas politikas vai projekta ietekmi uz nodarbinātību, ir ļoti svarīgi saprast to nosacītību. Ekonomikā normāls stāvoklis ir pilna nodarbinātība, bet situācija, kad darbavietu skaits ir nepietiekams, ir drīzāk novirze no normas. Šāda "novirze" gan ir turpinājusies lielāko daļu pēcpadomju ēras, tāpēc problēmas uztvere ir dziļi ieēdusies apziņā. 

Taču algu pieaugums šogad parāda, ka pilna nodarbinātība ir sasniegta teritorijā, kurā mīt vairāk nekā puse iedzīvotāju un veidojas, minēšu, ap ¾ IKP. Atšķirībā no "treknajiem gadiem", tas panākts ilgtspējīgā izaugsmes modelī. Šeit mērķis tagad ir kvalitāte, nevis kvantitāte un tikai pirmā var celt otro, panākot emigrantu atgriešanos. Reģionos ar darbavietu deficītu MUN nevar atrisināt turienes nepietiekami kvalificēta vai daudzveidīga darbaspēka, attāluma, sliktas infrastruktūras, bieži arī pārvaldības problēmu, drīzāk gan to saasināt, mazinot pašvaldību ienākumus.

7.      MUN darbinieki nodrošina sevi un savas ģimenes. Varbūt tas bija arguments krīzes laikā, bet tagad ar to nepietiek. Visiem jāpiedalās valsts pakalpojumu finansēšanā saprātīgu daļu no savas ekonomiski aktīvās dzīves, atbilstoši ienākumu līmenim. Proporcija var būt diferencēta progresīvā nodokļu sistēmā, bet ir absurdi to saistīt ar uzņēmuma lielumu, kurā cilvēks strādā.

8.      Jānovērš neefektivitāte nodokļu izlietošanā, tad varēs runāt par to paaugstināšanu. Nekad netiks sasniegta 100% efektivitāte, kaut vai tāpēc, ka nevar būt vienota viedokļa, ko tas nozīmē. Mazu skolu saglabāšanu var saukt gan par neefektivitāti, gan reģionālo politiku. Nevar ļaut ieņemt daļai sabiedrības pozu - kamēr valsts nesasniegs kādu mūsu prātos iezīmētu efektivitātes slieksni, kuru mēs drīkstam pēc saviem ieskatiem mainīt, šo ne-ideālo valsti ir jāfinansē kādam citam. Šobrīd mēs redzam pakāpenisku sabiedrības solidaritātes sabrukumu, pieaugot MUN maksātāju īpatsvaram, kas pasliktina ieguvumu un izmaksu attiecību pārējiem nodokļu maksātājiem. Tas ir ceļš uz nekurieni.

9.      MUN ir jāsaglabā, ierobežojot katram Latvijas iedzīvotājam laiku šīs iespējas izmantošanā. Jau ieskicēju šādu iespēju, tā noteikti ir jāizvērtē. Taču ir jāapsver, vai citas iespējas atbalsta sniegšanai uzņēmējdarbības uzsākšanas fāzē nav efektīvākas. Piemēram, biznesa inkubatori, kuros tiek subsidētas biroju, grāmatvedības un citas "papīra" izmaksas, bet tiek individuāli izvērtēti atbalstāmie biznesa projekti.

Līdz šim aplūkoju argumentus, par kuriem var diskutēt un kuros dažkārt ir arī kāds racionālais grauds, par kuriem var pateikt kaut ko interesantu. Noslēgumā aplūkošu vēl dažus, kas ir acīmredzama krāpšana un sarunas biedra turēšana par muļķi, bet ko lieto dažas it kā respektablas organizācijas:

  • Mazie uzņēmumi, uz kuriem attiecas "parastais" nodokļu režīms, procentuāli no apgrozījuma samaksā apmēram tikpat vai pat mazāk nekā MUN. Nepārbaudīšu, vai tā ir, jo tas ir lieki. Ir pašsaprotami, ka dažādu nozaru uzņēmumiem ir krasi atšķirīgas pievienotās vērtības/apgrozījuma attiecības. Metālu ražošanā pievienotā vērtība ir tikai ap 1/10 apgrozījuma, programmēšanas un konsultāciju uzņēmumiem tā var būt tuvu 100%. MUN režīms ietver acīmredzamu pamudinājumu to izmantot otrā tipa uzņēmumiem, kas ļauj nodokļu slogu samazināt pat vairākkārt, jo iedzīvotāju ienākumu nodokļa un VSAOI iemaksu summa var būt virs 40% no kopējām darbaspēka izmaksām, bet MUN likme šobrīd ir 9%.
  • Kopš MUN ieviešanas iekasēto nodokļu summa ir pieaugusi. Patiešām, bez MUN ieviešanas kopš krīzes zemākā punkta ļoti daudz ekonomikā ir mainījies ...

Comment Form