Pagājušajā nedēļā publiskoju pētījumu par reģionu eksportu, kas parāda milzu atšķirības starp pilsētām un novadu spējā radīt konkurētspējīgas preces un pakalpojumus, kā arī sniedz ieskatu eksporta struktūras atšķirībās. Pētījuma prezentācija ir atrodama šeit, tāpēc sākumā tikai īss tā pārskats, tad secinājumi, kā arī padomi un mājieni politikas veidotājiem.
Pētījuma mērķi
Mērķis ir novērtēt dažādu vietu spēju pelnīt naudu – gan pārējā Latvijā, gan ārpus tās robežām. Novērtējumi ir veikti, vācot datus par eksporta nozaru uzņēmumu izmaksātajām algām, kuras atspoguļo valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Metode nav pilnīgi precīza. Skaidrs, ka ne visi eksporta nozarēm pieskaitītie eksportē visu saražoto pat ārpus savas pašvaldības robežām. Nav ņemts vērā vismazāko uzņēmumu devums.
Taču metode ir pietiekami laba, lai saprastu tendences un proporcijas – kā mainās nozaru devums algu fondā –, tāpat arī reģionu, lielāko pilsētu un novadu salīdzinošo sniegumu. Lielākas neprecizitātes varētu būt mazo novadu novērtējumā, kā arī proporcijā starp Rīgu un pārējo Latviju – būtu ļoti grūti novērtēt pārvaldes pakalpojumus, kurus galvaspilsēta sniedz pārējai valstij visdažādākajās nozarēs.
Latvijā jau ir pieejama ekonomiskā statistika par pašvaldībām, piemēram, IIN un UIN summa uz vienu iedzīvotāju. Taču tā atspoguļo ekonomisko aktivitāti kopumā. Īpaši svarīga tās daļa ir nauda, kuru uz katru vietu atved uzņēmumi. Skaidrs, ka apgrozījumu vietējos veikalos un frizētavās palīdz uzturēt pensionāru tērētais, no valsts budžeta maksātās algas skolotājiem un citiem sabiedriskā sektora darbiniekiem. Tas ir apsveicami, taču vēl nav pamats ilgtspējīgai attīstībai.
Kontrasti ir grandiozi
Paskatoties Latvijas kartē, redzam, ka ir stiprāki un vājāki apvidi.
Ir vietas, kurām atrašanās šī ranga lejasdaļā nav liela sāpe, jo iedzīvotājiem ir pieejamas labas darbavietas kaut kur netālu. Ogres novads ziņo, ka pērn tajā iedzīvotāju skaits pēc ilgstoša krituma ir stabilizējies, kaut arī nekāds eksporta milzis tas nav. Ir novadi, kuri var atļauties pirmkārt rūpēties par dzīves kvalitāti.
Taču vairāk ir tādu, kuri nevar būt tik bezrūpīgi. Visvairāk novadu, kuru pašu pelnītspēja ir vāja un kuru tuvumā nav spēcīgu attīstības centru, ir Austrumvidzemē, Latgalē un Sēlijā, veidojot zemas ekonomiskās temperatūras zonu gar valsts austrumu un dienvidaustrumu robežu. Vēl daži uzkrītoši vāji eksportētāji ir Kurzemē. Limbažu novads atrodas Pierīgas reģionā, taču ir pārāk tālu no galvaspilsētas, lai varētu just paļāvību par nākotni ar pašreizējo spēju radīt eksportspējīgas preces un pakalpojumus. Varētu minēt arī citus piemērus.
Svarīgi ir apzināties arī to, cik ļoti aktivitāte ir koncentrēta reģionu ietvaros. Piemēram, Valmieras–Smiltenes–Cēsu "trijstūrī" tiek radīts ap 2/3 Vidzemes eksporta. Liepāja un tās tuvākā apkārtne Kurzemē nodrošina vairāk nekā 40% reģiona nopelnītās naudas, vēl ap 1/4 daļu – Ventspils un tās novads.
Secinājumi un ieteikumi
Novadu un pilsētu spēja eksportēt var būt padomdevējs reģionālās reformas īstenotājiem. Tā parāda, cik kurā vietā ir dzīvotspējīgas komerciālās aktivitātes. Tērēt citur nopelnītu pašvaldību izlīdzināšanas fonda vai Eiropas naudu var un vajag, taču tas nepierāda attiecīgās vietas ilgtspēju.
Dati par apdzīvoto vietu eksportu var palīdzēt nojaust, piemēram, atbildi uz šādu jautājumu – kurās skolās bērnu skaits ir mazs, taču nākotnē būs stabils, bet kurās turpinās samazināties nākotnē, līdz ar to cīņa par to saglabāšanu ir bezcerīga? Tāpat dati var palīdzēt pieņemt lēmumus par fiziskās infrastruktūras nākotni. Ir skaidrs, ka daļai pašreizējo valsts ceļu nākotnē būs cits statuss, vispār nebūs vajadzīga daļa pašreizējo sakaru un elektrisko tīklu.
Ir vietas, kur cilvēku skaits turpinās samazināties, pat ja izdosies to stabilizēt valstī kopumā, kas ir visnotaļ ticami. Ar peldbaseiniem vien nevarēs noturēt cilvēkus vietās, kur nav gan pietiekami interesanta, gan labi atalgota darba. Viņi aizbrauks nevis tāpēc, ka dzīve pašreizējā vietā būtu slikta vai kļūtu sliktāka, bet tāpēc, ka citur Latvijā tā straujāk kļūst labāka.
Iespējams, attīstības plānošanu uz vietas var veicināt arī sapratne par to, cik krasi atšķiras dažādu apvidu eksporta struktūra. Vidzemē apmēram pusi eksporta veido meža nozare – mežsaimniecība, kokapstrāde un mēbeļu ražošana. Kurzeme ir ļoti mežaina, bet tajā šis īpatsvars ir vien ap 15%. Aplūkojot valsti bijušo rajonu dalījumā, dažviet dabas resursu ieguve un pārstrāde veido ap 9/10 eksporta, tā tas ir Aizkraukles un Valkas rajonā.
Turpretim Dobeles, kā arī Liepājas rajons ir izteikti diversificēts. Reģionālo klasteru pastāvēšanai ir priekšrocības un trūkumi. No vienas puses, specializācija ļauj ietaupīt izmaksas, padziļināt kompetenci. No otras puses, tā reģionu ekonomikai rada riskus. Atkarība no patēriņa produktu ražošanas ir mazāks risks nekā no celtniecības produktu tirgiem, kas nopērk lielāko daļu koksnes, kā arī daļu metālapstrādes izstrādājumu. Ja Rīga ir izteikta pakalpojumu eksportētāja, tad daudzi apvidi gandrīz pilnībā ir preču ražotāji. Reģionu attīstības stratēģijās jābūt lēmumiem, kā to specializāciju attīstīt vai papildināt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
