Pēteris Strautiņš: Nolikto pilsētu princips  (63)

Varbūt tas skanēs pārsteidzoši, bet nedomāju, ka tieši banku intereses šajā gadījumā tiktu skartas visvairāk. Ja princips tiek ieviests tikai attiecībā uz nākotnē izsniedzamiem kredītiem, to noteikti nevar saukt par spēles noteikumu mainīšanu spēles vidū, tieša un tūlītēja ietekme uz bankām būtu neliela.

Ietekme uz banku biznesa nākotnes potenciālu būtu nozīmīga, taču ne izšķiroša, ne tāda, kas varētu radīt milzu satraukumu. Turpretim ietekme uz vairāku reģionālo attīstības centru saimniecisko nākotni var būt fundamentāla, mūsu valstij specifisku ekonomisko un demogrāfisko procesu mijiedarbības dēļ. Atsaukšanās un citu valstu precedentiem un piemēriem var maz līdzēt šīs situācijas izpratnē, šeit ir jādomā ar galvu. Centīšos izskaidrot, kā un kāpēc tas var notikt.

Lai to izprastu, pārlaidīsim ļoti plašu skatu sociāli ekonomiskās attīstības procesiem. Šobrīd esam valsts ar strauji augošiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, bet sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Pārskatāmā nākotnē ienākumi turpinās augt, iedzīvotāju skaita izmaiņas piebremzēsies, taču joprojām visdrīzāk būs lejupejošas. No jaunākajiem datiem redzam, ka neto emigrācija (starpība starp aizbraukušajiem un iebraukušajiem) krasi sarūk un ir cerība, ka šogad plūsma pat var pavērsties pretējā virzienā. Taču būtu optimistiski prognozēt, ka varēsim strauji pārvarēt zemās dzimstības ietekmi uz iedzīvotāju kopskaitu.

Turklāt sarūkošais iedzīvotāju skaits arvien vairāk koncentrēsies ap galvenajiem attīstības centriem, pirmkārt Rīgu. Tas padara mājokļu tirgus nākotni lielākajā daļā Latvijas pilsētu ļoti nenoteiktu. Cilvēku skaits tur samazināsies straujāk nekā valstī vidēji. Vēl straujāk samazināsies to cilvēku skaits, kuri nevarēs atļauties no sērijveida dzīvokļiem pārcelties uz kaut ko labāku.

Šobrīd šo dzīvokļu cenas attiecībā pret prognozējamiem nākotnes ienākumiem reģionālajos attīstības centros mēdz būt zemas. Tātad, no vienas puses, šeit it kā ir cenu kāpuma potenciāls. No otras puses, ja kāda prece, tai skaitā dzīvoklis, ir cilvēka labklājībai ļoti svarīga, tas vēl nenozīmē, ka šai precei būs augsta vai pat jebkāda tirgus cena.

Ir pasaulē vietas, kur par tīru ūdeni cilvēkiem jāatdod trešdaļa ienākumu, bet pie mums tā pārpilnību nekas neapdraud. Mājokļu un mājsaimniecību skaita attiecība Latvijā jau šobrīd ir augsta un tā turpina kāpt.

Tiek dažādi vērtēts, cik lielam pēc iespējamā "nolikto atslēgu" principa ieviešanas būtu jābūt mājokļu pircēju līdzfinansējumam, visbiežāk 30-50% diapazonā. Taču lielai daļai mājokļu tirgus pēc šādām likuma izmaiņām kredīti nebūs pieejami vispār. Scenārijs, kurā dzīvokļiem reģionu pilsētās zūd jebkāda vērā ņemama tirgus vērtība, noteikti nav vienīgais. Tomēr jāsaprot - lai aizdevumam varētu noteikt procentu likmi, kas ir pietiekami zema hipotekārajai kreditēšanai, arī aizdotās naudas zaudēšanas riskam ir jābūt ļoti nelielam.

Ļoti iespējams, ka arī pēc iespējamas "nolikto atslēgu" principa ieviešanas sērijveida dzīvokļu iegādei Rīgā bankas varētu aizdot 50-70% no to cenas, ar piebildi, ka zemākā robeža biežāk varētu izrādīties tuvāka patiesībai nekā augstākā. Nav tā, ka attīstās tikai Rīga, bet ienākumu līmeņa un dzīves kvalitātes priekšrocības galvaspilsētā ir un būs pietiekami lielas, lai šeit vēlētos pārcelties cilvēki no pārējās Latvijas.

Taču man ir grūti iedomāties, kā šādā scenārijā varētu kreditēt vidusmēra līmeņa dzīvokļus lielākajā daļā Latvijas reģiona pilsētu. Jebkāda reāli nosakāma procentu likme nespētu segt aizdevēja uzņemtos riskus. Ja likuma izmaiņu mērķis ir bankas mudināt rūpīgi izvērtēt riskus (ko tās jau šobrīd dara, paldies par padomu), tad lēmumi daudzos gadījumos būs tādi kā šeit minētais. Privātpersonām jau šobrīd ir iespēja caur maksātnespējas procesu atbrīvoties no saistībām, kas var būt palikušas pēc ieķīlāta mājokļa pārdošanas, šādai iespējai noteikt ir jābūt.

Latvijā nav neviena cilvēka, kurš dzīvotu "kredītu verdzībā". Taču ar šo procesu radītie samērīgie apgrūtinājumi līdz šim ir snieguši bankām tieši tik daudz drošības, lai varētu aizdot reģionu pilsētās esošo dzīvokļu iegādei pārsvarā nepieciešamās samērā nelielās summas. "Nolikto atslēgu" princips šeit radītu grūti izvērtējumus un līdz ar to hipotekārajai kreditēšanai nepieņemamus riskus jebkādam mājokļa iegādes vai remonta līdzfinansējumam, tas attiecas arī uz siltināšanas projektiem.

Nekāda banku konkurence tās nepamudinās izsniegt aizdevumus, no kuriem sagaidāmā atdeve ir negatīva, tāpat kā nekāda konkurence nevar piespiest maiznieku ilgi cept maizi zem pašizmaksas. Koncentrēšanās uz tirgus daļu kā galveno mērķi mūsu finanšu sektora attīstībā ir pagātne.

Šādam pavērsienam var būt tālejoša ietekme uz šo pilsētu saimniecisko nākotni. Hipotekārās kreditēšanas neiespējamība padarītu lokālo ekonomiku nākotni ļoti atkarīgu no to eksporta sektoriem, jo iespējas ieguldīt mājokļu uzlabošanā stipri saruktu. Tas savukārt padarītu šīs pilsētas mazāk pievilcīgas kā dzīvesvietas, tādējādi apgrūtinot cilvēku noturēšanu un piesaisti, līdz ar to arī eksportējošo nozaru (rūpniecība, tūrisms, ārpakalpojumi) attīstību šajās vietās.

Arī pēc iespējamām likumdošanas izmaiņām bankām paliktu daudz iespēju attīstīt savu biznesu. Jauno kredītu izsniegšana šobrīd galvenokārt saistīta ar uzņēmējdarbības finansēšanu, to šeit izklāstītie apsvērumi tieši neietekmēs, uz uzņēmumiem jau šobrīd attiecas ierobežotas atbildības princips. Tāpat noteikti būs iespējams kreditēt augstas kvalitātes mājokļu iegādi galvaspilsētas reģionā un varbūt vēl ļoti nedaudzās pilsētās citur Latvijā. To vērtība ir pietiekami prognozējama.

Taču šķiet, ka gandrīz neviens līdz šim nav aizdomājies, ka šādas izmaiņas var pavisam citā gultnē ievirzīt citu attīstības centru ekonomisko nākotni. Tā jau šobrīd ir visai nenoteikta un nav jānotiek zemestrīcei, lai svārsts nošūpotos  uz nepareizo pusi. Ir pienācis pēdējais brīdis šos jautājumus uzdot.