Raimonds Miltiņš: Ieradumu maiņa palīdzētu risināt globālus izaicinājumus
Foto: Privātais arhīvs

Mūsdienu lauksaimniecība ir globāla — ražošanas pārrāvumi vienā valstī rada viļņošanos citur pasaulē. Ukraina ir starp lielākajām graudu un eļļas produktu eksportētājām pasaulē. Karš Ukrainā notiek jau vairāk nekā divus mēnešus, un tas ietekmē arī lauksaimniecības jomu visā pasaulē, tajā skaitā Latvijā. Nenoteiktība un iespējamais pārtikas produktu deficīts rosina pārdomas — kā saražot vairāk ar mazākiem resursiem, videi un klimatam draudzīgāk un kā jāmainās mums pašiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Līdzīgi kā citās nozarēs arī lauksaimniecības sektors šajā ģeopolitiskajā situācijā piedzīvo lielu neskaidrību – kāda būs degvielas cena, kā būs ar minerālmēslu pieejamību, kas iepriekš nāca no Krievijas un Baltkrievijas, un kas notiks ar graudu cenām rudenī? Uz šiem jautājumiem nevienam nav skaidras atbildes.

Tajā pašā laikā šai sezonai lielākā daļa Latvijas lauksaimnieku ar galvenajām izejvielām ir nodrošinājušies. Ja šī gada laika apstākļi mūs nepārsteigs, tad spēsim saražot iepriekšējo gadu līmenī, tomēr, raugoties jau uz nākamo gadu, tas ir neskaidrību pilns. Melnās jūras graudu ražošanas reģions šogad atstās milzīgu ietekmi uz pārtikas apjomu un cenām, tāpēc būtu jāsāk domāt ne tikai kā saražot vairāk jau esošajās platībās, bet arī kur un kā izlietot visu saražoto pārtiku, tajā skaitā nestandarta dārzeņus – līkos gurķus, nevienādos burkānus vai sīkos un nelīdzenos kartupeļus.

Neskatoties uz lielo izejvielu sadārdzinājumu, ja šobrīd graudu audzētāji fiksētu esošās graudu cenas, tad šis gads viņiem varētu būt ļoti ienesīgs. Jā, izdevumi par minerālmēsliem būs lielāki, tomēr augstās graudu cenas pie vidēji labas ražas to visu kompensē ar uzviju. Protams, pie šādas augstas investīcijas, ļoti svarīga ir sējumu apdrošināšana, lai neparedzamie laika apstākļi nesagādā nepatīkamus pārsteigumus. Pretēji piena pārstrādātājiem, pienkopjiem piena cena pašlaik ir pateicīga. Tā ir tuvu Eiropas vidējai piena cenai, t.i., 0,40–0,50 EUR/l, kas iepriekš ilgu laiku bija par 0,07–0,10 EUR/l mazāka. Lopkopju lielākais izaicinājums ir lopbarības un piedevu cenas, kam ir tendence visu laiku pieaugt. Ja graudkopjiem cenu pieaugums ir pateicīgs, tad pienkopjiem graudu cena ir lielākas izmaksas, ko pašlaik vēl kompensē piena cenas pieaugums.

Ražot zaļāk, bet arī vairāk un ne tik izšķērdīgi

Ģeopolitiskā situācija daudzus, tostarp lauksaimniekus, rosina šobrīd domāt, kā dzīvot neatkarīgāk. Kāds izvēlas uzstādīt saules paneļus, lai samazinātu atkarību no gāzes cenām, tikmēr lauksaimniekiem šī ir iespēja padomāt, kā saražot vairāk no esošajām platībām un kā to izdarīt ar mazākiem resursiem. Ne velti, ir teiciens, ka katra krīze ir arī jaunu iespēju laiks. Lauksaimniecībā šis ir laiks ne tikai padomāt par savu efektivitāti, bet vēl bonusā izdarīt to videi un klimatam draudzīgāk.

Skaidrs, ka mēs tāpat ilgstoši nevaram dzīvot kā iepriekš, jo dabas resursiem ir savas robežas un mums arī gribas, lai mūsu bērni varētu lepoties par to, ko esam lēmuši un ko aiz sevis atstājuši. Lai mazinātu pārtikas iztrūkumu pasaulē, jāmaina domāšana un paradumi, piemēram, kā mazināt pārtikas produktu izmešanu, veicinot to pārstrādi un utilizāciju. Kā mainīt savus patēriņa paradumus laikā, kad resursu var trūkt. Ukrainas zemnieki bija un vēl joprojām ir starp TOP5 lielākajiem graudu eksportētājiem pasaulē, kara darbības dēļ viņiem nav iespējams pilnvērtīgi apstrādāt laukus, nemaz nerunājot par netraucētu preču loģistiku. Tāpēc ir jādomā, kā kompensēt graudu deficītu, kas agri vai vēlu radīsies.

Protams, lai to kompensētu, Latvijas un Eiropas graudkopjiem ir jāsaražo vairāk. Eiropa jau ir atlaidusi grožus Zaļajam kursam un zaļināšanai šim gadam ar mērķi palielināt ražošanas apjomu. Saimniecības 2022. gadā drīkst neievērot 5 % zaļināšanas obligātās prasības no kopējās platības. Tajā pašā laikā cilvēku skaits pasaulē aug, un spiediens uz lauksaimnieku saražot vairāk nekur nepazudīs.

Un to varēs izdarīt tikai saimniekojot "zaļāk". Lai šo spiedienu izturētu, mums jāsakārto vienkāršas lietas, piemēram, atkritumu apsaimniekošanu, loģistikas nozari, kas rada lielāko vides piesārņojumu, pircēja izpratni par to, ka lauksaimniecības produktu uzturvērtība, garša un smarža nemazinās no tā, ka tas ir nestandarta. Ja tas viss tiktu sakārtots un novērsts, mazinātos arī spiediens uz lauksaimniecības nozari, jo resursi tiktu izlietoti racionālāk. Visām valstīm tiek izvirzīti vienādi noteikumi, tajā pašā laikā Latvijai Zaļajā kursā ir savas priekšrocības. Mēs jau esam viena no zaļākajām valstīm Eiropā, kura izlieto vienas no zemākajām minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu devām uz vienu hektāru starp Eiropas Savienības valstīm. Kamēr citām valstīm vajadzēs laiku un resursus pielāgoties, mēs varam ieņemt lielāku lomu kopējā tirgū.

Pasaules notikumi rosina domāšanas maiņu

Mēs Latvijā audzējam un varam nodrošināt iedzīvotājus ar tādiem plaša patēriņa produktiem, kā piemēram, kartupeļiem, sīpoliem un burkāniem. Šodien veikalā un pie Latvijas zemnieka noliktavā šie produkti ir pieejami, tomēr lielveikala plauktos kartupeļi ir no Zviedrijas, gurķi un kāposti no Spānijas, burkāni no Portugāles un Itālijas, bet sīpoli no Holandes, Peru un Francijas. Lai cik tas absurdi neskanētu, 2021. gadā visvairāk eksportētie dārzeņi no Latvijas bija kartupeļi, sīpoli, burkāni un kāposti, taču visvairāk importētie arī bija kartupeļi, sīpoli, burkāni un kāposti. Vai tas nav nelietderīgi, ka mēs pārdodam citām valstīm to, ko paši pēc tam cenšamies ievest savam patēriņam? Nemaz nerunājot par milzīgo kaitējumu, ko šāda biznesa prakse nodara videi — apstrādājot, fasējot un transportējot no vienas valsts uz citu to, ko varētu patērēt uzreiz uz vietas.

Šāda importa un eksporta mijiedarbība vienai vai otrai saražotajai kultūrai rada apstākļus cenu svārstībām. Proti, jo vairāk no tā, kas tiek izaudzēts, paturēsim vietējā tirgū, aizstājot tādas pašas preces importu, cenas globālajos tirgos ietekmēs mūs mazāk un varēsim daudz stabilāk plānot savu ikdienu.

Importēto augļu, ogu un dārzeņu lielais patēriņš Latvijas ziemas periodā norāda uz cilvēku ieradumu un vēlmi tos patērēt. To, ka veikalu plauktos visu gadu neatkarīgi no augļu, ogu un dārzeņu sezonas ir pieejami ķirši, melones, ananāsi, zemenes, apelsīni, avokado, ziedkāposti u.tml. nosaka patērētāju pieprasījums. Mainot ieradumus un aizstājot tos ar vietējiem vai tuvāku valstu produktiem, mēs ietaupītu degvielu, iepakojumu, siltumenerģiju, elektroenerģiju, cilvēkresursus, kas dotu milzīgu ietekmi uz vietējo ekonomiku, kā arī vide un klimats mums būtu pateicīgi.

Paēdināt zemeslodi veselīgāk un ilgtspējīgāk

Pabarot pasauli nozīmē — iztikt un nebūt izsalkušiem, kā arī apēst visu, kas izaudzēts. Līdz 2050. gadam pasaulē vajadzētu palielināt pārtikas ražošanu par 60 %, taču mums ir jāstrādā pie tā, lai pabarotu pasauli ar mazāku resursu izlietojumu. Patiesība ir tāda, ka šodien veids kādā mēs ražojam, apstrādājam, safasējam, izplatām un patērējam savu pārtiku, ir izšķērdīgi un bezatbildīgi. Aptuveni viena trešdaļa no visas pasaulē cilvēku patēriņam saražotās pārtikas tiek izmesta. Mēs runājam par aptuveni 1,3 miljardu tonnu lielu pārtikas daudzumu, kas tiek izaudzēts pilnīgi bezjēdzīgi. Arī Latvijas iedzīvotājs nav izņēmums, katrs mēs gada laikā atkritumos izmetam vismaz 100 kg lauksaimnieku izaudzēto produkciju. Tas ir nepieņemami un mums ir jāmainās.

Pārtikas izšķērdēšana galvenokārt notiek jaunattīstības valstīs, bet, uzlabojot infrastruktūru un palielinot ieguldījumus ražošanā, ražas novākšanā, uzglabāšanā un pārstrādē, to varētu novērst. Savukārt pārtikas atkritumi ir problēma galvenokārt rūpnieciski attīstītajās valstīs, kur mazumtirgotāji un patērētāji izmet labus pārtikas produktus. Eiropā un Ziemeļamerikā viens patērētājs katru gadu rada ~100 kg atkritumu. Āfrikas un Āzijas reģiona patērētājs gadā izmet tikai ~10 kg pārtikas. Ietaupot kaut daļu no izšķērdētās pārtikas, mums vairs nebūtu jāražo par 60 % vairāk un jārada tik liels spiediens un ierobežojumi uz vidi un klimatu. Tad arī nevajadzētu ieviest neskaitāmos ierobežojumus lauksaimniekiem.

Ja mēs samazinātu pārtikas izšķērdēšanu un zudumus par 25 %, pasaulē ik gadu mēs spētu paēdināt aptuveni 500 miljonus cilvēku. Mūsu virzība uz veselīgāku un ilgtspējīgāku pārtikas izlietojumu dotu vairākas priekšrocības veselībai un vides ilgtspējībai. Tāpēc saimniekot gudrāk nav tikai kāda "prasība no augšas", bet veselais saprāts, kas palīdzēs mums ne tikai dzīvot labākā vidē, bet arī saimniekot efektīvāk pašu labklājībai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.