Nākošā, un bieži vien vislielākā, šķēršļu josla ir mājas, kurās cilvēks ar kustību traucējumiem dzīvo. Labi, ja viņa dzīvoklis ir pirmajā stāvā, tad trepes nav tik liela problēma. Bet, ja dzīvo augstāk un mājā nav lifta, tad ir smagi. Tad ir vai nu jāpērk jauns dzīvoklis pieejamā mājā, vai arī nākas uzstādīt pacēlājus, ko ne visās mājās ir iespējams izdarīt. Iedzīvotāju attieksme ir ļoti dažāda. Daudzi ir ļoti atsaucīgi, bet gadās arī negatīvi noskaņoti kaimiņi, kuru uzskats: "Nav ko vazāties apkārt, jāsēž mājās", arī kļūst par šķērsli.
Tikt no mājām – tā jau ir kaut kāda uzvara. Nākamā cīņa ir ielas un trotuāri. Diemžēl bieži to segums ir vecs, bedrains un ar nepiemērotiem trotuāru galiem. Tagad jaunajiem trotuāriem it kā ir slīpi savienojumi ar ielas braucamo daļu, tomēr nereti to slīpums ir pārāk stāvs un ratiņnieki apgāžas. Vai arī šie savienojumi ir uztaisīti tā, ka starp ielu un trotuāra slīpo malu ir atstāts pakāpiens, virsmas nav salaistas vienā līmenī. Līdz ar to šāda nobrauktuve īsti neko nedod. Lai pārvietotos ar ratiņiem pa Rīgas ielām, cilvēkam burtiski ir jāzina tās visas no galvas – kādas ir nobrauktuves, vai ir iespējams izbraukt bez citu cilvēku palīdzības. Ceļu būvētāji vienkārši nepadomā, lai gan tas prasa tik maz.
No sabiedriskā transporta pieejama ir lielākā daļa autobusu, kā arī jaunie trolejbusi ar zemo grīdu. "Rīgas satiksme" piedāvā arī tādu pakalpojumu, ka, zvanot uz bezmaksas tālruni, var uzzināt, vai noteiktā laikā un vietā būs sabiedriskais transports ar zemo grīdu. Savukārt tramvaji un vilcieni vispār nav pieejami cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņos. Tas nozīmē, ka atsevišķos Rīgas rajonos, kur kursē tikai vienvagonīgie trolejbusi un tramvaji, ratiņnieks sabiedrisko transportu izmantot nevar, to pakāpieni ir nepārvarams šķērslis.
Kad nu cilvēks ir nonācis līdz vajadzīgajai iestādei, tad aktuāls kļūst jautājums par iekļūšanu tajā. Gandrīz visas valsts un pašvaldības iestādes ir nepieejamas cilvēkam ratiņos. Tā piemēram ar VID darbiniekiem es regulāri tiekos uz ielas. Paldies Dievam, viņi ir atsaucīgi un nāk pie manis uz mašīnu, kas tādā brīdī kļūst par biroju. Bet, ja ir auksts, līst lietus vai nav mašīnas, tad tas ir apgrūtinoši.
Tāpat nepieejamas ir daudzas kafejnīcas, restorāni, teātri, baznīcas, arī kinoteātri. Pat, ja ratiņnieks iekļūst kinoteātra ēkā, tad pārvietoties kinozālē nav iespējams, par to nav padomāts. Cilvēks ir spiests filmu skatīties no 1.rindas, kas nav nekāds baudījums. Tāpat nepieejami ir nakts klubi, līdz ar to ratiņniekam tiek liegta iespēja kopā ar draugiem iet atpūsties. Iet uz dullo ir riskanti – iespējamība palikt ārpusē ir ļoti liela.
Arī sabiedriskās tualetes ne vienmēr ir pieejamas. Piemēram, ja cilvēks ir ārzemnieks, viņš nezina, ka ir jādodas uz Centra Galeriju, kur tualetē iekļūt nav problēma. Savukārt uz tualetēm pie Laimas pulksteņa vispār nav vērts iet. Arī lielā daļā daudzdzīvokļu mājās tualetēs iekļūšana ir grūta, jo durvis ir pārāk šauras, un bez pārbūves darbu veikšanas ar ratiņiem tur nevar iebraukt.
Agrāk arhitekti nedomāja par to, lai vide būtu pieejama. Šobrīd situācija mainās un uz mūsu apvienību arvien biežāk nāk konsultēties arhitekti, līdz ar to jau projekta skiču stadijā var novērst iespējamās problēmas. Daudzas jaunās dzīvojamās mājas kļūst arvien pieejamākas, tiek iebūvēti lifti līdz pazemes līmenim. Ļoti pozitīvs piemērs ir Latvijas Bankas Naudas muzejs, kur ir rūpīgi pārdomāts, lai vide būtu pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pieejamības ziņā absolūti līderi ir arī lielveikali, kas ir labi pielāgoti ratiņnieku vajadzībām.
Patiesībā neko īpašu jau nevajag. Vienkārši universālu dizainu – tādu, kas kopumā plašam sabiedrības slānim atvieglotu pārvietošanos. Tā piemēram, rūpīgi izveidotas nobrauktuves trotuāru galos atvieglo dzīvi arī māmiņām ar bērnu ratiņiem un velosipēdistiem. Savukārt uzbrauktuves iestāžu ieejās labprāt izmanto mazi bērni, kuriem ir grūti uzkāpt pa kāpnēm.
Vislielāko sašutumu izraisa tas, ka mēdz uzbūvēt jaunas ēkas, nepadomājot par pieejamību. Saprotu, ir dārgi un grūti, dažreiz neiespējami pārveidot būves, kas tika celtas laikā, kad par tādām lietām neviens nedomāja. Bet, ja tagad uzceļ mājas, nepadomājot par to, lai tās būtu pieejamas visiem, tad tas izraisa sašutumu. Piemēram, ceļ jaunas trīs, četru stāvu daudzdzīvokļu mājas, bet neparedz tajās liftu. Tāda māja kļūst nepieejama ne tikai cilvēkam ar kustību traucējumiem, bet arī ģimenei ar bērniem. Cik laimīga būs jaunā māmiņa, kurai vajadzēs ratus nest uz trešo, ceturto stāvu?
Bieži vien vainīgi ir stereotipi. Reiz mums atnesa apstiprināt atpūtas centra projektu. Divstāvu mājā vispār nav paredzēts lifts vai kaut kāda uzbrauktuve. Kad jautājām projekta autoriem, kāpēc nekā nav, viņi atbildēja – bet tur augšā ir tikai trenažieri un sauna. Bet kam vēl vairāk noderīgi tie var būt, ja ne cilvēkiem ar kustību traucējumiem?
Vienādas iespējas visiem – ir jābūt gan trepēm, gan uzbrauktuvēm!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
