Rains Vāna: Kāpēc ārvalstu uzņēmumi pamet Latvijas atkritumu apsaimniekošanas tirgu?  (21)

Tirgus - nedrošs un investīcijām nelabvēlīgs

Kāds ārvalstu investora acīm paveras tautsaimniecībai tik nozīmīgais Latvijas atkritumu apsaimniekošanas tirgus, no kura pēdējo gadu laikā aizgājuši gandrīz visi ārzemju uzņēmumi, izņemot Ragn-Sells? "Nedrošs un investīcijām nelabvēlīgs, ar nepamatotiem konkurences ierobežojumiem, necaurskatāms dalībniekiem un sabiedrībai, turklāt ar tendenci pašvaldībām iesaistīties atkritumu apsaimniekošanas tirgus monopolizēšanā". Tā nozari jau 2013. gadā raksturoja Ārvalstu investoru padome Latvijā, un šādam atzinumam pievienojas arī Ragn –Sells.

Diemžēl minētās problēmas trīs gadu laikā nav pazudušas. Desmit gadus darbojoties Latvijas tirgū, jāsecina, ka tas joprojām ir grūts uzdevums. Tā vietā, lai domātu par investīcijām modernās tehnoloģijās un videi draudzīgiem atkritumu pārstrādes risinājumiem, kas taupītu dabas resursus un iedzīvotāju līdzekļus, lielu daļu uzņēmuma resursu – gan laiku, gan naudu - apēd milzīgā Latvijas birokrātija, izteiktie centieni ierobežot konkurenci, lēnā tieslietu sistēma.

Dalība iepirkumos – arvien sarežģītāka

Arvien sarežģītāka kļūst arī ārvalstu uzņēmēju dalība publiskajos iepirkumos. Tajos sastopamies ar pašvaldību vēlmi sargāt atsevišķu uzņēmumu intereses, kas ir klajā pretrunā ar publiskā iepirkuma principiem, tāpat sastopamies ar neskaidriem pretendentu vērtēšanas kritērijiem, absurdām subjektīvām prasībām u.tml.

Uzskatāms piemērs minētajam ir nesenā Ragn-Sells izstumšana no Liepājas pilsētas dome rīkotā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas konkursa pretendentu loka. Konkursa rezultātā Liepājas un tai tuvējo novadu iedzīvotāji par atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem būs spiesti maksāt augstāku maksu, septiņu gadu laikā pārmaksājot vairāk nekā trīs miljonus eiro jeb par 30% vairāk nekā gadījumā, ja iepirkumā būtu uzvarējis lētākais piedāvājums, ko iesniedza Ragn – Sells.

Protams, nevar apgalvot, ka citās valstīs ar iepirkumu procedūrām viss ir nevainojami, arī Igaunijā ir zināms problēmas. Taču Latvijā jūtam, ka iepirkumu procedūra tiek pakļauta ļoti subjektīvai interpretācijai, kas rada aizdomas par iespējamām nelikumībām un korupciju.

Ne mazāks riska faktors ir spēcīgā Latvijas tendence atkritumu apsaimniekošanu arvien biežāk nodot vietējo pašvaldību uzņēmumiem, kas izstumj no konkurences privātos uzņēmumus un apdraud to investīcijas. Zaudētājs no šīs situācijas ir patērētājs, kam tiek liegta iespēja saņemt kvalitatīvāku pakalpojumu un augstāku servisu. Jo pašvaldību uzņēmumus, atšķirībā no privātajiem, nemotivē konkurence. Būtībā šie uzņēmumi pilda pašvaldībai uzliktu funkciju, kas jomās ar izteiktu konkurenci ir absolūti lieki.

Ko darīt?

Kā Latvijā veidot investoriem draudzīgāku, ēnu ekonomiku nosodošu un brīvo tirgu veicinošu vidi? Idejas var aizgūt no kaimiņiem igauņiem.

Piemēram, Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, normatīvie akti paredz, ka līguma slēgšana ar iepirkuma uzvarētāju nevar notikt, ja kāds no iepirkuma dalībniekiem ir iesniedzis sūdzību par iepirkuma procedūru vai rezultātiem. Latvijā sūdzības iesniegšana nav šķērslis līgumu slēgšanai, un vienīgais veids, kā neapmierinātā puse var cīnīties par savu taisnību, ir vērsties ar sūdzību tiesā, kas ir ilgstošs, birokrātisks process, kas prasa lielus uzņēmēja resursus. Igaunijā ir ieviesta arī e-iepirkuma procedūra, kas padara šo procesu caurspīdīgāku visiem pretendentiem. Procesu uzrauga neatkarīgi eksperti, kas ļautu izvairīties no pārpratumiem un interešu konfliktiem. Tādējādi ietaupās līdzekļi, laiks, ir mazāk papīru un birokrātijas.