Kad īstais karš atņem dzīvības, tad kultūrkari pierimst. Karš, kurā galēji netaisnīgi sēta masu nāve un kurā sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem jāslēpjas aukstos un mitros pagrabos, atgādina, ka jebkura cita procesa apzīmējums ar šo vārdu ir tikai metafora. Nē, arī īstais karš neliek mums domāt vienādi.
Kamēr vien baudīsim vārda brīvību, liberāļi un konservatīvie turpinās strīdu par to, kā tieši būtu būvējama vērtību piramīda. Vēlēšanās katrs cerēs uz lielāku savu domubiedru pārstāvniecību, bet pēc parlamenta balsojumiem līksmos vai bēdāsies atkarībā no mainīgajiem rezultātiem. Paradoksāli, ka reizēm šajā strīdā var pat saskatīt savu burvību.
Neatkarīga Latvijas valsts, demokrātija un miers ir tās virsvērtības, kuras dod iespēju mums sociālajos tīklos vienlaikus redzēt gan Jāņa Iesalnieka, gan Selmas Levrences viedokļus un izlemt, vai un kam ticēt vairāk. Tās dod mums iespējas visplašākās amplitūdas uzskatus aizstāvēt mēreni un diplomātiski, vai asi un pat rupji. Mēs varam mīlēt viens otru vai riebties viens otram, bet mūs vieno kāda pamatīga dimensija - ticība, ka otram ir tiesības būt. Pat ja reizēm to negribas atzīt skaļi.
Krievijas uzbrukums Ukrainai pat vislielākajam vērtību relatīvistam atgādina, ka viss tomēr nav relatīvs. Ir arī absolūts ļaunums. Bez nekādiem "bet" vai "no otras puses". Tas, ko ar ļoti lielas Krievijas sabiedrības daļas atbalstu īsteno šīs valsts vara, ir absolūta ļaunuma un iznīcības kvintesence.
Diemžēl Rietumu pasaulei bija nepieciešams Volodimirs Zelenskis un Ukraina, lai atmostos un atmodinātu sevī kolektīvo izdzīvošanas instinktu. Ne tikai robežvalstis, bet arī lielvaras negaidīti bijušas spiestas sajust, ka ļoti daudz kas no mūsu aktuālās ikdienas ir salīdzinoši sīks, bet pašsaprotamais un patiesi svarīgais vienā brīdī vairs var arī nebūt tik pašsaprotams. Tā ir šī šausmu un posta mākoņa zelta maliņa.
Nav viegls laiks arī mūsu pilsoņiem. Neviens nevar pateikt, cik dramatiski kara un tā atbildes sankciju viļņi ietekmēs mūsu ikdienas dzīves kvalitāti. Mēs nezinām, cik ilgi mūsu acu priekšā spīdzinās un postīs sīksto un brīvību alkstošo ukraiņu tautu. Kolektīvajā atmiņā mēs redzam arī savu neseno pagājušā gadsimta vēsturi, kas liek mums šo konfliktu izdzīvot īpaši emocionāli.
Šajos apstākļos ir tikai saprotami, ka emocijas var cilvēkus dzīt no viena grāvja otrā. Vienā ir naids un agresija tai skaitā pret tiem, kas nav atbildīgi par notiekošo. Otrā grāvī ir pašapmāns, ka mums jākļūst maksimāli paklausīgiem un pūkainiem okupanta priekšā, lai tikai neizprovocētu viņa dusmas. Šajā grāvī tiek stūrēts ar maldīgu pieņēmumu, ka absolūtā ļaunuma (jeb ļaunuma impērijas) rīcība ir izmaināma ar kādu nelielu labestības žestu.
Šis ir laiks skaidrāk apzināties, ka ne visu varam izmainīt vai ietekmēt. Bet tas neatceļ mūsu ikdienas dzīvi un mūsu uzskatus. Mūsu dzīve turpinās, un tā kā vienmēr sastāv no daudzām ikdienas izvēlēm, kas ir un būs mūsu varā. Vai stāties zemessardzē? Vai palīdzēt ukraiņu bēgļiem? Kādu partiju atbalstīt? Vai būt saprotošākiem un iecietīgākiem pret miera laika ideoloģiskajiem oponentiem? Vai būt klātesošākiem, pavadot laiku ar saviem tuvajiem? Vai būt pateicīgiem un novērtēt to, ka dzīvojam brīnišķīgā vietā un atrodamies dzelzs priekškara pareizajā pusē…?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
