Pērn martā, kad Latvijā nebija reģistrēts neviens saslimšanas ar Covid-19 gadījums, valdība klātienē aiz slēgtām durvīm diskutēja par nepieciešamajiem iespējamajiem ierobežojumiem jaunā koronavīrusa izplatības mazināšanai. Lai arī konkrētā sēde bija slēgta, atceros, ka pavērās Ministru kabineta Zaļās zāles durvis un varēja saklausīt, kā atsevišķi ministri visai kareivīgi iestājas par savu nozaru "neslēgšanu", uz ko toreizējā veselības ministre Ilze Viņķele (AP) un premjers Krišjānis Kariņš (JV) kategoriski norādīja – ja vajadzēs, slēgs.
Pavisam drīz ministri lēma valdības sēdes rīkot attālināti, tādējādi laupot žurnālistiem iespēju sadzirdēt Zaļā zālē valdošo noskaņojumu.
Tomēr laiku pa laikam publiskajā telpā parādījās informācijas drumslas, kas liecināja par atsevišķu ministru pārliecību, ka viņu pārstāvētā nozare nav gluži tā, kurā būtu visaugstākais risks inficēties ar Covid-19, tāpēc uz šīm nozarēm ierobežojumus vai nu nevajadzētu attiecināt, vai vismaz ne tik lielā mērā kā uz citām nozarēm.
Pagājušajā nedēļā vērojamā ministru nespēja savlaicīgi un vienoti reaģēt uz pieaugošo krīzi veselības aprūpes jomā rada dežavu sajūtu.
Pēdējās nedēļās strauji aug ne tikai saslimstība ar Covid-19, bet arī hospitalizēto skaits. Veselības aprūpē strādājošie jau laikus sita trauksmes zvanus, paužot, ka epidemioloģiskā situācija nebūt nav laba, tāpēc ir pienācis laiks rīkoties. Raugoties uz pieaugošo krīzi, Ministru prezidents otrdien, 5. oktobrī, sasauca Krīzes vadības padomes sēdi, kurā bija plānots lemt par turpmākiem soļiem situācijas stabilizēšanai, tomēr gala lēmuma pieņemšana tika atlikta uz ceturtdienu, 7. oktobri. Lēmums par nepieciešamību izsludināt ārkārtējo situācija tika pieņemt naktī uz piektdienu, 8. oktobrī, bet valdības apstiprināts rīkojuma projekts – piektdienas vēlā vakarā.
Pēc otrdien notikušās Krīzes vadības padomes sēdes publiskajā telpā parādījās atsevišķu nozaru ministru nostāja, ka uz viņu pārstāvētajām nozarēm nevajadzētu attiecināt ierobežojumus, jo nozares dara visu, lai Covid-19 neizplatītos. Piebildīšu, ka ministri šādu viedokli pauž apstākļos, kad Covid-19 izplatība tiek atzīta kā nekontrolēta, tātad ar lielu varbūtību, ka infekcija izplatās arī šo ministru pārstāvētajās nozarēs.
To visu vērojot no malas, šķiet, ka patlaban krīzes vadība ir 2020. gada marta līmenī, kad neviens īsti nezina, kādas sekas var radīt Covid-19 infekcijas izplatība, kā šajā situācijā rīkoties un kādi lēmumi būtu situācijai atbilstošākie. Rodas iespaids, ka pusotra gada laikā, kopš pasaulē valda Covid-19 pandēmija, Latvija nav piedzīvojusi slimības uzliesmojumu, veselības aprūpes sistēmas krīzi un atbildīgie nekad nav lēmuši par epidemioloģiskās drošības pasākumiem utt.
Īsāk sakot, patlaban krīzes vadībā esam tai pašā punktā, kur pirms pusotra gada.
Šī nemācīšanās no kļūdām savā ziņā izskaidro valdības lēmumu pieaugošo Covid-19 krīzi risināt ar maigāku pieeju, nevis ņemt vērā veselības nozares un akadēmiskās vides ekspertu ieteikumu ieviest īslaicīgus, bet stingrus ierobežojumus pilnīgi visiem. Kā vēlāk izrādījās, šis lēmums pamudināja ilgstošu valdības sabiedroto - akadēmiskās vides ekspertu grupu – pārtraukt darbu, jo, jāpiekrīt, nav īsti jēgas veltīt laiku priekšlikumu izstrādei, kas netiek ņemti vērā, turklāt galu galā tiek pieņemts politisks lēmums, kuram grūti saskatīt ieguvumus.
Atskatoties uz pusotru gadu ilgo Covid-19 pandēmiju un pieeju tās iegrožošanā, prātā iezogas doma par nepieciešamību izsludināt ārkārtējo situāciju valdības darba organizēšanā, jo lēmumu pieņemšanas process Covid-19 krīzes risināšanā kļūst arvien nesaprotamāks un necaurredzamāks.
Lai arī premjers norāda uz demokrātisku pieeju diskusijās par epidemioloģiskās drošības pasākumiem, tomēr šīm diskusijām sekojošie lēmumi nerada pārliecību, ka tie būtu izsvērti un pamatoti. Un šeit vislielākā loma ir tam, kā krīzes risināšanā sevi redz paši ministri – kā savu nozaru interešu lobistus vai kā visas sabiedrības interešu pārstāvjus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
