Foto: Privātais arhīvs
Esmu nonācis pie secinājuma, ka ir nepieciešams izteikt savu viedokli par Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un situāciju ar ēdināšanas uzņēmumiem, restorāniem Latvijā.

Nāku no Jelgavas, un jau skolas laikā sapratu, cik svarīga dzīvē ir darba pieredze. Četrus gadus nostrādājis, vienlaikus mācoties, nolēmu, ka jādodas uz Rīgu, kur būtu vairāk iespēju augt, mācīties no labākajiem pavāriem, ēdinātājiem nozarē.

Rīgā sāku strādāt pie tolaik, manuprāt, izcilākā, iedvesmotākā šefpavāra – Mārtiņa Sirmā. Pēc gada, lai arī biju pateicīgs par iespēju, sapratu, ka spēju darīt vairāk, nekā dotajā brīdī uzņēmumā tika no manis gaidīts. Nākamajā darba vietā jutu milzu personīgu atbildību par uzņēmumu, lai arī darba pienākumos ietilpa pārraudzīt tikai virtuvi. Pieredzes trūkums lika sevi manīt, un nolēmu palikt pie virtuves darbiem. Pāris mēnešus tikai gatavoju, un, kad jutos atguvies no visa, kas nospieda, devos uz Krieviju palīdzēt atvērt ēdināšanas uzņēmumu, kurš veiksmīgi darbojas un aug arī šodien, ne reizi nepiedzīvojis negatīvu bilanci. Mans galvenais uzstādījums izstrādājot ēdināšanas koncepciju tur bija konsekvence, kas līdz šim bijusi panākumu atslēga.

Pēc četriem mēnešiem Krievijā mani uzaicināja strādāt Šveicē, kur pavadīju četrus gadus kā personīgais pavārs augsti stāvošiem, ietekmīgiem cilvēkiem un valstu amatpersonām, kas ieradās atpūsties Šveices kalnos. Pēdējās divas vasaras pavadīju strādājot pie sera Ričarda Brensona, bet ziemu - divu "Michelin" zvaigžņu restorānā kā galvenais konditors. Šim vajadzētu sniegt nelielu ieskatu manā darba pieredzē un tajā, kāpēc jūtos gan atbildīgs, gan tiesīgs izteikties dažos būtiskos ar pārtikas un ēdināšanas nozari Latvijā saistītos jautājumos.

Pēdējos sešus mēnešus esmu pavadījis Latvijā. Esmu palīdzējis uzlabot biznesa modeļus, sakārtot virtuves darbību problemātiskos uzņēmumos, kuros arī nodokļu parādu summas bija nozīmīgas. Palīdzēju pieņemt lēmumus darba organizācijā, atlaist, pieņemt un apmācīt darbiniekus. Kā piemērs jāmin kāds restorāns, kur ienākošā pavadzīme ir 500 eiro, un, lai arī kasē par ēdināšanu vien vairāk nekā 2000 eiro, lai turpinātu darbību uzņēmumam nācās mainīt SIA, jo sliktas plānošanas dēļ tas nebija spējīgs nomaksāt nodokļus, maksāja tikai tik, cik minimāli nepieciešams, lai nenonāktu VID redzes lokā. Pats devos trīs nedēļu atvaļinājumā uz Šveici, ar domu palikt tur un strādāt, bet minētā uzņēmuma īpašniece izmisīgi vēlējās, lai braucu atpakaļ un palīdzu uzņēmumam tikt atpakaļ uz pareizā ceļa. Manas prasības bija vienkāršas — lai īpašnieks samazina darbinieku algas, maksā oficiāli visiem, lai ir mazāk darbinieku, bet, lai tie strādā kvalitatīvi. Nolūks nebija iesaistīties grāmatvedības un administratīvās lietās, jo tā nav mana profesija, tomēr jutu, ka pienākums ir palīdzēt savest kārtībā tik daudz, lai nodrošinātu produktivitāti virtuvē. Brīdī, kad redzēju, ka mans ieguldītais darbs netiek novērtēts, jo līdzekļi, biju uzņēmumam ietaupījis tika bezatbildīgi izšķērdēti, saasinājās attiecības ar šo darba devēju. Kad ir grūtības, aiz izmisuma mēs uzklausām padomus, bet, līdzko klājas labi, viss aiziet vecajās sliedēs un rezultējas bezatbildīgā rīcībā.

Ar minēto piemēru vēlējos paskaidrot, cik lielus zaudējumus, pēc manām aplēsēm, mūsu valsts zaudē nodokļos no viena uzņēmuma. Lūk, vēl viens piemērs no manas pieredzes... Uzņēmumā ir 32-38 darbinieki, septiņi no šiem saņem 1000 – 1500 eiro algu. Kontā oficiāli šī alga ir 300 – 400 eiro. Atlikums tiek saņemts aplokšņu algās. Pārējiem darbiniekiem 800 – 1200 eiro, bet bankas kontā viņi saņem aptuveni to pašu, ko jau minētie septiņi. Mana alga ziemā bija 1200 eiro - nekas oficiāli netika nomaksāts valstij. Februarī saņēmu 1200 eiro, martā – 1500 eiro; aprīlī no 2000 eiro algas kontā saņēmu 601,52 eiro, bet maijā no 2800 eiro saņēmu kontā 1001,18 eiro. Maija samaksu oficiāli saņēmu ar lielām grūtībām, un tikai to daļu, kas minēta kontā. Īpašniece apgalvoja, ka ir maksājusi par mani oficiāli katru mēnesi, bet nav jābūt grāmatvedim, lai saprastu, ka 200 eiro nodokļos par manu darbu ir krietni par maz. Vidēji vasarā katru dienu kasē ir 3500 — 4500 eiro, brīvdienās sasniedzot 6000 – 7000 eiro. Uzņēmums ir mainīji SIA četras reizes, Uzņēmumam nekas nepieder, viss tiek īrēts no piegādātajiem, ar kuriem tiek veikti tikai skaidras naudas darījumi. Par pēdējo SIA tā turētājam tika maksāti 300 eiro.

Šādi restorāni, uzņēmēji, vadītāji un īpašnieki posta un nīcina jomu, kuru es mīlu, kuras attīstība man ir svarīga. Šāda rīcība ir bezatbildīga pret pavāru darbu, parāda necieņu pret līdzcilvēkiem un smago darbu, kas ieguldīts, lai izaudzētu, sagādātu un pagatavotu kaut vai vienu pašu burkānu.

Piemēram, Restorānu biedrības vadītājs, Jānis Jenzis, kurš cīnās par PVN samazināšanu ēdināšanas jomā, pirms biedrības dibināšanas bija tieši ar šādu destruktīvu attieksmi. Pāris dienu tiku strādājis viņu virtuvē, kur uz rokas katru dienu tika maksāti 60 - 70 lati. Vairums biedrības biedru tur ir spējīgu manipulēt un veikt mahinācijas, bet nav spējīgi nodrošināt kvalitatīvu ēdienu, vadīt veiksmīgu uzņēmumu. Visi grib pelnīt milzu naudu restorānos, taču nesaprot, ka restorāns nav tikai uzņēmums, bet galvenokārt — sirdslieta.

Neticu, ka PVN samazināšana jebko mainīs, valsts tiks apkrāpta vēl nopietnāk. Biedrība apgalvo, ka nodokļa sloga dēļ vērsies ciet 783 restorāni, un, no mana viedokļa raugoties, būtu labāk aizvērties kaut vai 1783, jo tas dotu iespēju kritiski paraudzīties uz sistēmu kopumā, darbiniekiem un īpašniekiem strādāt pie savas attieksmes un atbildības izjūtas, būtu lielāks iemesls rūpīgi atlasīt labākos darbiniekus, maksāt tiem pienācīgu, cienīgu atalgojumu un attiecīgus nodokļus.

Apzinos, ka, ja nedarīšu savās mājās neko, ja neaktualizēšu šos jautājumus, arī pēc 10 gadiem, atbraucot un atverot savu uzņēmumu te, būšu spiests strādāt nesakārtotā biznesa vidē. To es, tālredzīgi apsverot, nevēlos. Bieži pieminētais restorāna "Kinfield" piemērs ir katra Latvijas restorāna piemērs. Cilvēkiem trūkst zināšanu, tiek sākts ar zāles dizainu, bet pēc tam nāk virtuve un tās ilgtspējai, produktivitātei nepieciešamie elementi, un pašās beigās tiek domāts par darbinieku labklājību, par labas ēdienkartes izstrādāšanu. Pareizi protams būtu sākt ar jēgu, definējot uzņēmuma pamatnostādnes, principus, un pielāgot ēdināšanas koncepcijai visu pārējo.

Staigājot pa restorāniem, filmējot video par to, cik VID ir slikts un nepiekāpīgs, nekas nemainīsies, ja uzņēmumā ir 20 darbinieku, no kuriem 18 nav pelnījuši saņemt algas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!