Viena no stiprākajām, varbūt varam teikt, ka pati stiprākā evolūcijas veidotā cilvēka vajadzība ir izdzīvošana. Domājošais un sevi apzinošais cilvēks šo vajadzību ir pārvērtis par ilgām pēc mūžīgas jeb neierobežotas dzīvības. Vai tā ir iespējama? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, mums jāvienojas par jēdzienu definīcijām.
Amerikāņu zinātnieks Tulanas Universitātes Matemātiskās fizikas profesors Frenks Tiplers grāmatā "Nemirstības Fizika" dod šādu dzīvības definīciju: Dzīvība ir informācijas uzkrāšanas un apstrādes veids. Dzīva būtne ir informāciju kodējoša vienība, kuras savāktās informācijas pastāvēšana pakļauta dabiskajai izlasei.
Ir arī izsmeļošākas dzīvības definīcijas: Dzīvība ir pašorganizējoša nelīdzsvara sistēma, procesus kurā vada ar simbolu palīdzību aprakstāma programma, kas var reproducēt sistēmu un sevi. Pašorganizējoša nelīdzsvara sistēma ir no apkārtējās vides norobežots matērijas sakopojums, kas, izmantojot tam cauri plūstošu enerģiju un, iespējams, arī matēriju, relatīvi ilgi, t.i., laika posmā, kas daudz lielāks par sistēmas iekšienē notiekošo atkārtoto procesu laiku, saglabā tālu no termodināmiskā līdzsvara esošu stabilu konfigurāciju. Konfigurācijas saglabāšanu nodrošina matērijas un enerģijas transportēšanas cikli sistēmas iekšienē un cikli starp sistēmu un apkārtējo vidi. Sistēmu stabilizē atgriezeniskās saites, kas regulē ciklu norises ātrumu.
Kā redzam no šīm definīcijām, pašlaik uz novērojumiem balstītais priekšstats par dzīvību satur divas svarīgas tēzes:
1) mēs zinām tikai tādas dzīvības formas, kas realizētas matērijā;
2) dzīvības pastāvēšanai nepieciešama informācija, kas ierakstīta matērijas stāvokļos.
Informācijas ierakstīšanai jārada, jāizveido noteikti, atpazīstami, nolasāmi matērijas stāvokļi, kuru izveidošanai nepieciešams kaut kāds enerģijas minimums, kuru var viegli aprēķināt.
Tagad, kad esam noformulējuši zinātnē lietoto, bet, protams, ne vienīgo iespējamo dzīvības definīciju, varam pievērsties virsrakstā uzstādītā jautājuma otrajai daļai – mūžīgai, neierobežotai dzīvībai. Matemātikā ar neierobežotu jeb bezgalīgu saprot tādu skaitli, kas vienmēr ir lielāks par jebkuru patvaļīgi izvēlētu pēc patikas lielu skaitli. Šis bezgalības jēdziens ir matemātiska abstrakcija, jo reālajā pasaulē jeb mūsu novērošanai pieejamā Visumā mēs nevaram novērot nedz bezgalīgu laiku, nedz bezgalīgu telpu – mēs tos tikai varam iedomāties, postulēt. Tāpat kā bezgalīgi mazos lielumus diferenciāl- un integrālrēķinos, tie ir matemātiskas abstrakcijas, kas praksē tīri labi strādā (tas nozīmē, ka lietojot šos integrālrēķinus ikdienas dzīves uzdevumu atrisināšanai, mēs iegūstam pilnīgi pietiekošu precizitāti), bet kvantu fizikas pēdējo gadu rezultāti rāda, ka bezgalīgi mazu lielumu Dabā nav, bet ir elementārdaļiņas ar ļoti maziem, bet galīgiem izmēriem un masām. Līdzīgi ir ar laiku, mazākais Dabā novērotais laika intervāls jeb Planka laiks ir 10-43 sekundes.
Tagad atgriezīsimies no iedomātas pasaules reālajā. Universa līdzšinējais mūžs, kura niecīgā apgabalā mums gadījies atrasties un dzīvot, ir 10-15 miljardi gadu. Universa atlikušais mūžs ir ne mazāks par līdzšinējo, un prognoze ir atkarīga no izvēlētā matemātiskā modeļa. Viens modelis saka, ka Universs turpinās neierobežoti izplesties, cits – ka pēc kāda laika tas sāks sarauties. Pašlaik Universs ir tik tuvu vidējam, kritiskajam, ka mēs nevaram pateikt, kāds būs turpinājums. Bet tik liela mēroga spriedelējumi ir mazliet bezsaturīgi tādā nozīmē, ka mūsu nākotni un likteni noteiks daudz tuvāki, daudz mazāka mēroga notikumi. Viens 'mazāka mēroga' notikums ir Saules mūžs. Kā redzējām no dzīvības definīcijas un informācijas apstrādes fizikas, dzīvības un cilvēka apziņas pastāvēšanai un darbībai nepieciešama enerģijas apmaiņa, t.i., tās saņemšana no apkārtējās vides (no Saules) un tās izkliedēšana apkārtējā vidē. Atlikušais Saules mūžs, kas mūs var nodrošināt ar nepieciešamo enerģiju, ir ap 5 miljardi gadu. Ja mēs to salīdzinām ar Homo sapiens izcelsmei 'patērētajiem' dažiem gadu miljoniem, tad redzam, ka priekš mūsu apzinātās evolūcijas laika vēl atlicis ļoti daudz – daudz, daudz vairāk, nekā visā līdzšinējā attīstībā pagājušais. Citiem vārdiem, varam sacīt, ka cilvēces izdzīvošanai nepieciešamie fizikālie apstākļi no kosmiskā viedokļa nodrošināti vēl ļoti ilgam laikam, praktiski, salīdzinot ar patreizējo cilvēces procesu tempu un notikumiem, tie ir gandrīz neierobežoti jeb 'mūžīgi'.
Otrs mazāka mēroga notikums, kas var pārtraukt mūsu izdzīvošanu jau šī gadsimta laikā, ir mūsu pašu izvēle. Tā ir Zemes resursu iztērēšana, masveidīga augu un dzīvnieku iznīcināšana, apkārtējās vides piesārņošana, neatgriezeniska klimata izmaiņa vai citi globāli konflikti. Zinātnieki saka, ka globālas katastrofas uz Zemes jau ir bijušas, tās ir aizkavējušas dzīvības attīstību, bet nav to iznīcinājušas. Pie tām nekavēsimies, jo šīs esejas mērķis ir novērtēt mūžīgas dzīvības teorētisko iespēju.
Kas tad nosaka cilvēces un atsevišķa indivīda mūžīgas (ne matemātiskās bezgalības, bet šaurākā, fizikālai realitātei atbilstošā nozīmē) dzīvības iespēju? Kā redzam no jautājuma, varam runāt par divām lietām – par cilvēces un par indivīda nemirstību.
Cilvēces nemirstība. No kosmiskā viedokļa tā izskatās iespējama arī pēc tam, kad ūdeņraža un hēlija kodolu sintēzes intensitāte Saules dzīlēs samazināsies līdz tādam līmenim, kad tās izstarotā enerģija kļūs nepietiekama Zemes bioloģisko dzīvības formu uzturēšanai. Frenks Tiplers grāmatā Nemirstības Fizika apraksta hipotētiskus Visuma tālākās nākotnes un apziņas neierobežotas eksistences modeļus, kuru galvenā doma ir, ka ir iespējams, ka cilvēka apziņa tiks pārnesta uz citām fizikālām vidēm un apziņas eksistencei nepieciešamā enerģija būs neierobežota, ja cilvēks iemācīsies iespaidot, vadīt kosmoloģiskos procesus.
Palūkojoties uz sevi mazākā mērogā, mums jānāk pie slēdziena, ka cilvēces nemirstība šodien mums jau ir. Informācijas teorija nepārprotami rāda, ka par 70-90% mēs dzīvojam ar informāciju, kuru esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm un līdzīgi turpinām dzīvot savos pēcnācējos.
Indivīda nemirstība. Evolūcija mūsos ir ielikusi, katrā indivīdā ieveidojusi milzīgu vajadzību pēc neierobežotas dzīves, pēc nemirstības. Vai tā ir iespējama? Daļēji tā mums jau ir. Katrs cilvēks var sevī ieraudzīt, atpazīt no iepriekšējo paaudžu indivīdiem mantotus 'piedzīvojumus' – emocijas, vajadzības, gandarījumu un piepildījumu, kas nenoliedzami ir iepriekšējās pieredzes rezultāts. Katrs no mums, izkliedēts citās būtnēs, jau ir dzīvojis un pieredzējis, un šodien mēs šo pieredzi atpazīstam un lietojam. Mēs lietojam ne tikai ķermeņa uzbūvei un izdzīvošanai vajadzīgās vielmaiņas un darbības programmas, bet arī no senčiem mantotos instinktus, vajadzības un gandarījumu par šo vajadzību piepildīšanu. Bet, neskatoties uz to, ka informācijas teorija mums saka, par 70-90% mēs dzīvojam ar no priekštečiem saņemto informāciju, un, tātad, it kā dzīvojam mūžīgi, tas mūs neapmierina. Kāpēc? Tāpēc, ka galvenā un visstiprākā katra cilvēka ģenētiski mantotā vajadzība ir izdzīvošana. Un katra indivīda apziņa (tā ir programma, kas pati sevi novēro un apzinās savu eksistenci) sevi jūt kā vienreizēju, unikālu indivīdu. Kā sevi, kā es.
Zinātnieku domas par to, kas ir apziņa, ir atšķirīgas. Pirms dažiem gadiem daudzi rakstīja, ka mēs nezinām, kas ir apziņa, kā tā darbojas, un tādēļ mēs to nevaram uzrakstīt un tādēļ sevi apzinošus robotus nevarēsim izveidot. Viena no labākajām apziņas definīcijām atrodama franču informācijas teorijas speciālista Robert U.Ayres grāmatā Information, Entropy and Progress,AIP, 1994, p.118, proti, viņš raksta, ka cilvēka apziņa ir programma, kas apzinās savu eksistenci un pati sevi novēro. Pēdējā laikā izteiktas domas, ka apziņa varētu būt līdzīga datorprogrammai, kas laika dalīšanas režīmā pārrauga vairāku vienlaicīgi darbojošos apakšprogrammu darbību.
Un tieši tāpēc mēs sevi nejūtam savos bērnos un vecākos. Mēs viņus jūtam kā 'ne-es'. Un viņi sevi – tāpat. Tieši tāpēc katrs indivīds jūt vajadzību pēc mūžīgas, neierobežotas 'savas' dzīves. Kaut arī viņa bērni dzīvo ar iepriekšējo paaudžu informāciju. Tāpēc mūsu priekšstats par mūžīgu dzīvību saistīts ar katra 'indivīda', ar manis neierobežotu dzīvi. Vai tā ir iespējama?
Zinātnieki raksta, ka cilvēce tai pietuvosies šī gadsimta laikā. Šai jomā divi virzieni. Viens ir t.s. mākslīgās inteliģences izveidošana, t.i., cilvēka apziņas pārnešana uz citām fizikālām vidēm – tie ir mūsdienīgi datori un roboti. Bet šajā virzienā vēl daži neatrisināti jautājumi. Pagaidām mēs mākslīgās inteliģences mašīnās neprotam izveidot apziņu un emocijas. Līdz ar to varam teikt, ka pašlaik cilvēka apziņas pārnešana uz datoru vai līdzīgu nebioloģisku vidi nav atrisināta, jo minētās programmas – emociju un apziņas programmas – mēs datoros nevaram ieveidot tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs nezinām, kā tās darbojas un kā tās jāraksta.
Otrs virziens ir cilvēka bioloģiskā ķermeņa pārveidošana tā, lai tas nenovecotu nemaz vai novecotu lēnāk. Šīs ir milzīgas un ārkārtīgi interesantas zinātnes nozares un tajās notiek intensīva darbība. Daudzi zinātnieki strādā laboratorijās, kurās veido robotus, kuru rīcību jau tagad brīžiem grūti atšķirt no inteliģentas būtnes rīcības. Arī ģenētikā notiek intensīvi pētījumi, un daudzi zinātnieki cer šī gadsimta laikā iegūt cilvēka 'nemirstības atslēgas'. Tiek rīkots desmitiem konferenču, kurās runā par sasniegto, par problēmām un teorētiskiem ierobežojumiem. Bet mēs palūkosimies uz mūžīgas dzīvības sasniegšanas ierobežojumiem no informācijas teorijas viedokļa.
Indivīda nāve. Mēs visi esam pakļauti nāvei, bet tagad atkāpsimies domās solīti atpakaļ un mēģināsim atbildēt uz jautājumu – vai mēs nevaram nāvi atmest, vai arī varbūt tā ir nepieciešama? Vai tālākai attīstībai un progresam nederīgie vienmēr ir jānovāc? Mēs zinām, ka daudziem cilvēkiem apziņas nesakārtotība un disharmonija, dzīves laikā izdarītās kļūdas un piedzīvotās neveiksmes viņu apziņu un emocionālo pasauli iežņaudz tādās bezizejas spīlēs, ka viņi saslimst, izdara pašnāvību vai citādā veidā sāk ģenerēt izdzīvošanai kaitīgu informāciju, piemēram, kļūst pesimisti, kļūst ļauni un naidīgi pret visiem. Un mēs zinām, ka cilvēku sabiedrība patreiz nespēj viņu apziņu radikāli izmainīt. Šajā gadījumā varbūt vienīgais atrisinājums ir dabiskā izlase, kuras nesaudzīgā roka ir neatņemama evolūcijas sastāvdaļa un progresa virzītāja. Tādēļ pagaidām dabiskās izlases 'darbarīks'– nāve vismaz daļēji vēl ir nepieciešama.
Vēl pāris esejas par nāves nepieciešamību.
Nāve ir visaptverošs princips, kas strādā Visumā. Nomaiņa, daļēja nederīgā izdzēšana un jauna radīšana notiek ar nāves palīdzību. Var būt, ka cilvēka dvēsele – programa – bija jāsasaista kopā ar bioloģisko ķermeni, lai tiem abiem iemācītu sāpēt un ciest, lai tie iepazītu dzīves vienreizību un bojāeju. Jo, ja dvēsele – programa – apzinātos sevi un dzīvotu un attīstītos bez ķermeņa, kā tad tā varētu zināt, kas ir bojāeja, kas ir eksistences, esības izbeigšanās, kas ir Nāve, ja tā ne reizi nebūtu to ieraudzījusi, sajutusi, apzinājusies un iepazinusi? Dvēsele – programa – tik cieši saistīta ar bioloģisko ķermeni, ka daudzi cilvēki šodien neapzinās un nezina starpību starp savu dvēseli un ķermeni, un domā, ka tas ir viens un tas pats, tātad, identificē sevi ar ķermeni, patiesībā, ar māju, kurā tie dzīvo!
Cilvēkam tādam, kādu mēs to pazīstam šodien, Nāve ir nepieciešama. Lai mums būtu šis jēdziens, un bailes un bijāšana. Un cerība un vienreizīgums. Un sāpes par laimes izzušanu un zaudējuma diženums.
Katra indivīda nāve ir vienīgā mums zināmā iespēja izdzēst katra indivīda apziņā visus viņa izdarītos pārkāpumus, atbrīvot viņu no iepriekšējo pārkāpumu un kļūdu nastas, jo tā izslēdz, iznīcina iepriekšējo indivīdu dzīvju pieredzi, katra jaunveidotā cilvēka apziņā atstājot tikai derīgo, dziļi zemapziņā noslēpto senču pieredzi - ģenētiski mantoto spēju un vajadzību veidā. Citiem vārdiem, evolūcija ir radījusi iespēju katra indivīda dvēselē izveidot pilnīgas tīrības un svētuma sajūtu, jo to neaizēno nekādi viņa iepriekšējās attīstības laikā izdarītie pārkāpumi.
Juris Rubenis 25.10.2000 Dienā raksta: Nāvei nav pievilcīgas sejas. Tā ir baiga un biedējoša. Tā nes sāpes un izmisumu. Taču tā, iespējams, ir vienīgais notikums, kas mūsos pamodina kaut ko īstu. Nevar nepamanīt, ka ar šo pieredzi saskaroties, daudzi cilvēki pārvēršas, tie sāk savādāk izturēties, savādāk runāt. Citā toņkārtā, citā noskaņā. Piepeši viņos kaut kas pamodies.
Sastapšanās ar nāvi bieži pamodina mūsos patiesāko, lielāko, svētāko. Nāves klātbūtne mūs atbrīvo. Atbrīvo no nebūtiskā. Dara brīvas attiecības. Atklāj, kas ir paliekošais un kas zūdošais.
Nobeidzot par nāvi, varam sacīt, ka patreizējā attīstības posmā nāve ir kaut kādā ziņā derīga un dažreiz – pat nepieciešama.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
