Var diskutēt par to, vai ikviens vārds, ko mēs savas dzīves laikā esam pateikuši, ikviens padarītais vai pusratā atstātais darbs, visi īstenotie un neīstenotie nodomi, pārdomas vai to trūkums — tāpat kā citu cilvēku domas par mūsu vārdiem, darbiem un domām — tiek vai netiek ierakstītas kopīgā "esamības atmiņā", kur glabājas mūžīgi. Bet nenoliedzams ir fakts, ka politisko līderu vārdi, darbi, nodomi, pārdomas vai to trūkums ir fiksētas attiecīgā laikmeta medijos. Varētu pieņemt, ka šodienas Latvijas valdošā elite skaidri apzinās, kādus ierakstus par sevi tā ir atstājusi nākotnes pilsoņiem un pētniekiem. Piemēram, ierakstot elektroniskajā arhīvā gadu skaitli "2007", lasītāja acīm pavērsies šāda aina:

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Valdībā steigā, ne ar vienu nekonsultējoties un nevienam neko nepaskaidrojot, top strīdīgi un potenciāli bīstami grozījumi drošības iestāžu darbību regulējošajos likumos. Iestādes, kuru darbību tie skar, par plānotajiem grozījumiem uzzina no ziņu aģentūrām.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtos un Saeimas akceptētos grozījumus neizsludina; valdošie politiķi publiski apšauba prezidentes informētību un viedokļa pamatotību. Parlaments prezidentes iebildumus ignorē un grozījumus atkārtoti apstiprina, neko tajos nemainot.

Prezidente izmanto Satversmes 72.panta dotās tiesības, aptur drošības likumu publicēšanu, nododot tos tautas nobalsošanai. Lai gan 72.panta pielietošana (teorētiski) nozīmē, ka Saeima ir zaudējusi kompetenci lemt par strīdus jautājumu un tas ir pārgājis pilsoņu kopumam, Saeima grozījumus steidzīgi atceļ.

Valdošā koalīcija, nevienam neko nepaskaidrojot, Valsts prezidenta amatam izvirza politikā nepieredzējušo, nedeklarētus pacientu maksājumus saņēmušo ārstu Valdi Zatleru. Iebildumu cēlējiem —pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un medijiem — tiek veltīti nievājoši apzīmējumi ("kvaukšķi") un žesti (deputāta Lagzdiņa "f… you").

Ievērojot Latvijas politikā nostiprinājušos tradīciju par atļautu un pieņemamu uzskatīt jebkādu darbību un uzvedību, ja vien to par nelikumīgu nav atzinusi tiesa pēdējā instancē, Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis turpina sēdēt savā krēslā arī pēc tam, kad pār viņu gūlusies iespējamo likuma pārkāpumu ēna.

Pret Emsi tiek uzsākts kriminālprocess, viņš atkāpjas. Atšķirībā no prezidentes, kura pēc atvadu runas parlamentā ziedus nesaņēma, Emsis tiek pavadīts ar ziediem.

Nevienam neko nepaskaidrojot, valsts otrās amatpersonas postenim tiek izvirzīts un tajā ātri apstiprināts politikā mazpazīstamais ārsts Gundars Daudze, kriminālnoziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga partijas biedrs.

Pamatojoties uz Valsts kontroles atzinumu un nevienam neko nepaskaidrojot, no amata tiek atstādināts KNAB direktors Aleksejs Loskutovs. Par premjera lēmumu Loskutovs uzzina no ziņu aģentūrām.

Sarakstu varētu papildināt ar atsaucēm uz notiesātām un noziegumos apsūdzētām amatpersonām, kuras nezaudē amatpersonas statusu, arī atrazdamās aiz restēm. Ar dažādas minoritātes marginalizējošu un diskriminējošu retoriku. Ar norādēm medijiem stāstīt "labās ziņas" par saplākšņa ražotnēm. Un tā tālāk. Un tā joprojām. Pieņemot, ka nākotnes lasītājs dzīvos tādā Latvijā, kas ne tikai uz papīra (proti, valsts pamatlikuma 1.pantā) ir "demokrātiska republika", bet tāda ir arī pēc būtības, interesantas lasāmvielas par ceļu uz patiesu demokrātiju viņam netrūks. Un netrūks arī izvēles, meklējot sulīgus "zīmola citātus", kas raksturotu politiskās elites izpratni par demokrātiju 2007.gadā.

Bez minētajiem "kvaukšķiem" ir vērts atgādināt vēl kādu, kurš šķiet īpaši zīmīgs. "Visi četri ieslēgsimies kādā kabinetā, kur pa durvju apakšu tiks padotas picas, un tikmēr runāsim, kamēr atradīsim risinājumu."[1] Autors — Aigars Kalvītis, konteksts — valdošās koalīcijas sarunas par Valsts prezidenta kandidātu. Tieši tā — aiz slēgtām durvīm ar uzrakstu "Netraucēt!" — strādā šodienas Latvijas amatvīri. Taču viņi, šķiet, piemirsuši kādu būtisku faktu — tās picas, kuras pa durvju apakšu tiek iestumtas lēmēju sarunu telpā, ir pirktas par iedzīvotāju naudu. Un picas rēķina maksātājiem ir tiesības zināt, ko, picas tiesājot, lemj to ēdēji. _____________________

[1] Ināra Egle, "Neiebilst pret Riekstiņu, bet pret TP ietekmes palielināšanos", Diena, 2007.gada 16.maijs

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form