Rita Vilciņa: Pastāvēs, kas pārvērtīsies!
Foto: Privātais arhīvs

Ja tiks realizēta valdības apstiprinātā iecere, tad jau nākamā gada pavasarī paredzēts sākt administratīvās ēkas Rīgā, Elizabetes ielā 2, nojaukšanu. Tas sakrīt ar laiku, kad vienam no arhitektiem un autoriem – Jānim Vilciņam – apritētu 90 gadi (18.06.1931.-15.12.1996.). Bez padziļināta vērtējuma un vēstures vētīšanas, dažu stundu laikā tika pieņemts lēmums par ēkas – bijušās Centrālkomitejas, tagad Pasaules tirdzniecības centra - nojaukšanu, taču, manuprāt, tā ir kļūda, nezināšana un nesaprašana.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vēlos paust arī savu viedokli, jo esmu stāvējusi blakus kā projektēšanai, tā būvniecībai, lai justos pietiekami kompetenta iesaistīties diskusijās par pašreiz notiekošo.

Kad tika izlemts būvēt jaunu Centrālkomitejas ēku Rīgā un vienlaikus arī izraudzīta autoru komanda, notika diskusijas, un es pat teiktu "stīvēšanās" par vietu, kur ēka atradīsies. Tika piedāvāti vairāki varianti, tostarp Daugavmala, kur pašreiz atrodas Okupācijas muzejs un kvartāls Raiņa bulvārī pie Reimersa ielas. J.Vilciņš vienmēr novērtējis vēsturi un kvalitatīvu arhitektūru, cerēja, ka reiz tiks atjaunots Melngalvju nams, savukārt otrā gadījumā būtu jānojauc 1.ģimnāzijas ēka, tāpēc atteicās tik milzīgu būvi "ielikt" vietās, kur jau valda sava aura. Kad parādījās piedāvājums Centrālkomiteju būvēt Elizabetes ielā 2, tur jau atradās neliela un necila ēka, kurā bija izvietots bērnudārzs. Saprotot, ka nekāds lielais vēstures zaudējums, nojaucot šo ēku, neradīsies, kā arī parkā jānocērt tikai daži koki (pēc baumām tie esot bijuši divi koki), autori piekrita projektēt Centrālkomitejas ēku šajā vietā. J.Vilciņš, strādājot pie saviem projektiem, vienmēr rūpējies par to, lai tie organiski iekļautos kopējā ansamblī.

Spilgts piemērs tam ir Peldu ielā radītā ēka, kur pašreiz atrodas Vides Aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrija, kas no ārpuses atgādina kādu no Vecrīgas celtnēm, bet iekšpusē veidota funkcionāla un ērti lietojama.

Lai uzceltu Centrālkomitejas ēku, autoriem, kuri īpaši cīnījās par kvalitāti, nācās saskarties ar Padomju laika vienu no galvenajām problēmām – būvmateriālu trūkumu. Tādēļ arī J.Vilciņš saņēma atļauju no pasūtītāja un devās meklēt marmoru, granītu un citus materiālus uz daudzām valstīm, tostarp Uzbekiju, Kaukāzu, Urāliem, jo bija noteikts, ka nepieciešams būvniecībā lietot dabiskus izstrādājumus. Pašreiz publiskajā telpā izskan, ka ēkas būvmateriāli esot nekvalitatīvi, tāpēc tā kopumā ir nedroša, taču ar šādiem apgalvojumiem var "mētāties" tikai nezinātāji un tie, kuri nekad nav apmeklējuši šo celtni, lai novērtētu granīta ornamentus un oriģinālās vitrāžas.

Tāpat Elizabetes ielā 2 projektā izdevās izveidot lielisku konferenču zāli 420 cilvēkiem, kur lieli nopelni bija arhitektam Albertam Vecsīlim, kurš īpaši specializējies arhitektūras akustikā un izstrādājis projektus gandrīz visām Latvijas galvenajām koncertzālēm, kā arī bija pieprasīts speciālists Bulgārijas, Moldovas un citu bijušo Padomju savienības valstu celtnēm.

Tas par vēsturi. Nu man ir daži jautājumi kultūras ministram Naurim Puntulim (Nacionālā apvienība), kurš saka, ka tieši šī vieta ir piemērota un nepieciešama akustiskās koncertzāles celšanai. Esot jānojauc komunisma celtne un padomju rēgs, kas atgādinot par Latvijas okupāciju, utt. Taču, ja jau šī ēka, kas no ekspertu puses tiek vērtēta kā augstvērtīgs modernisma paraugs, ir tik "kaitīga" sabiedrībai un vēsturi atgādinoša, tad ko Kultūras ministrija plāno darīt ar Politiskās izglītības namu jeb Kongresu namu, Latviešu sarkano strēlnieku muzeju jeb Okupācijas muzeju? Tās ir tieši tā paša laika liecības, celtas līdzīgā stilā... nav dzirdēts, ka šīs ēkas būtu plānots nojaukt.

Esmu vēsturniece, tāpēc man arī ir jautājums, ko Kultūras ministrija plāno darīt ar arhitekta Anda Sīļa izstrādāto akustiskās koncertzāles projektu, kas pilnīgi noteikti "neietilpst" Elizabetes ielas 2 teritorijā, jo bija veidots AB dambim? Vai šī vēsture tā arī paliks uz papīra un realizācija dabā tā arī nenotiks? Medijos izskanējis, ka līdz ar Pasaules tirdzniecības centra "uzspridzināšanu", tikšot sludināts kārtējais (nu jau starptautiskais) metu konkurss, lai atkal meklētu jaunu projektu. Vai tas ir godīgi pret Latvijas arhitektiem un arhitektūru kopumā?

Šis nav pirmais gadījums, kad politiķi vēlas jaukt, spridzināt un pārveidot Rīgas arhitektūru. Arī autoritatīvajam Kārlim Ulmanim nepatika galvaspilsētas vaibsti, tādēļ bija plānotas vērienīgas izmaiņas. Ja viņa plāni tiktu īstenoti, tad mēs pašreiz nevarētu priecāties par skaisto Latvijas Nacionālās operas un baleta namu, Latvijas Universitātes centrālo māju, gandrīz visu Raiņa bulvāra apbūvi un lielu daļu Vecrīgas celtņu. Vai tas būtu sabiedrības ieguvums? Diez vai, tāpēc pastāv uzskats, ka ēkas nav vainīgas pie politiskās iekārtas maiņas un kvalitatīvais ir jāsaglabā nevis jānojauc (tas gan neattiecas uz ideoloģiskajiem pieminekļiem).

Rīga ir daudz cietusi, degusi, grauta karos, bet gājusi līdzi laikmeta prasībām un kļuvusi par modernu pilsētu. Par ēkām ir jārūpējas, lai tās papildinātu un komplimentētu vietai un telpai, kur tās atrodas. Ja vēlēsimies nojaukt visu, kas atgādina par kādiem nebūt bijušiem laikiem, tad no pilsētas pāri nekas nepaliks, jo esam dzīvojuši vācu, zviedru un krievu laikos, kur ēkas projektējuši un būvējuši kā vietējie, tā ārzemnieki.

Pastāvēs, kas pārvērtīsies! Mūsu valstij un galvaspilsētai vajadzīgi labi saimnieki, kuri novērtē to, no kurienes nākam, rūpējas par tā saglabāšanu un uzturēšanu, lai nākotnē Rīga būtu skaista un sakopta. Un mums taču šodien ir tik daudz talantīgu arhitektu, kuri, cerams, nepilda tikai politiskos pasūtījumus. Lai veiksme viņiem darbā! Cienīsim un mīlēsim Rīgu!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form