Roberts Ažāns: Jēga palika galvā

Kā sauca, tā atsaucās

Visādi citādi tauta referendumā izturējās atbilstoši piedāvājuma kvalitātei. Pats piedāvājums dabūja tautas mazākumu. Piedāvājuma kvalitāte, tās būtiskums — savam līmenim atbilstošu vairākuma attieksmi. Manuprāt, pamatotu ignoranci. Šajā ziņā neuzskatu par zaudētājiem ne vairākumu (izņemot atsaldētus pofigistus), ne tos 338 000, kas referendumā piedalījās. Pēdējie risināja sev būtisku privātas attieksmes problēmu un man nav iemesla viņu attieksmi (kurai, šajā gadījumā kategoriski nepiekrizdams piedāvātajai, liekulīgajai tās izpausmes formai, visumā piekrītu) kaut mazākā mērā niecināt. Es gan jūtu iemeslu pēdīgiem vārdiem lamāt tos, kuri, savu egoistisko politisko spekulāciju aizrauti, nevīžoja šiem saviem piekritējiem nodrošināt tādu dalības iespēju referendumā, kas tiešām padarītu šo dalību, pirmkārt, par varas problēmu, otrkārt, par ļaužu solidaritātes apliecinājumu. Nevis iedomās un galvas rēķinos vajadzēja iestāstīt, ka referendumam būs "dziļa jēga", ka tas būs "ar lielu simbolisku slodzi" (K. Šadurskis), bet nodrošināt šo jēgu un slodzi tiešā un katram cilvēkam skaidrā referenduma formulā.

Būtu galīgi šķērsām apgalvot arī, ka tie, kuri, tāpat kā es, referendumu ignorēja, ir kaut kur uzvarējuši, vai palīdzējuši kādam uzvarēt. Nevajag pārnest uz sabiedrību varas spekulācijas. Tā var nonākt līdz galīgi stulbiem secinājumiem. Piemēram, kas gan tagad traucē pieņemt, ka referenduma iznākums nozīmē pārliecinošu tautas uzticību valdībai. Jo — ar kādu tad pamatsaukli cilvēki tika aicināti uz referendumu? Tas būs balsojums par uzticību valdībai, koalīcijai! "Sabaidīsim valdību, lai atceras tautu" u.tml. Spekulācijas "koalīcijas uzvaras" šur tur skan. Bet — kā paģiraina propagandas bravūra. Bez pārliecības. Taisnība tiem, kuri pauž, ka noticis referendums nestu koalīcijā lielāku mieru, nekā šāds iznākums. Jo šāds iznākums apliecina, ka priekš ievērojamas sabiedrības daļas ne pozīcijai, ne opozīcijai nav atslēgas. Un šajā daļā nav maz sociālekonomiski aktīvu, rīcībspējīgu, izvēlē patstāvīgu, pret partiju grabuļiem imūnu ļaužu.

Tauta nav ne slikta, ne vainīga, ne zaudētāja tādēļ vien, ka tā neielaidās tādā savas politiskās aktivitātes apliecināšanas formā, kas neatbilda piedāvātajai šīs akcijas izkārtnei, kas, samērā ar izkārtnes jēgu (varas vērtējums), bija vistīrākais surogāts. "Varoņus vajag briesmu brīdī, pārējā laikā varoņi ir bīstami" (G.Laubs). Pēc šādas formulas (paturot iespēju katrā laikā, neatkarīgi no iznākuma, atkratīties no varoņiem) tika taisīts šis referendums. Tā politiskie atbalstītāji (opozīcijas partijas, prezidente) bija tikai iekšārāvēji, bet neizrādīja nekādu gribu tapt pašu deklarētās referenduma pamatidejas (patiesas tautvaldības nodrošinājums) līderi.

"Sliktās tautas" vidū tiek īpaši izcelta "sliktā Latgale". Ja pieņemt to, ko politiķi un mediji ļaudīm nemitīgi borē — kā partijas pasvilpj, tā dzīvē ir, tad jau tieši Latgalē referendumam vajadzēja notikt. Tur taču "bišu" un "saskaņas" elektorāts, bet tie bija lieli referenduma taurētāji. Ne tur tā lieta. Vienkārši — citiem Rīga tuvāk. Bet, lai no Latgales tiktu Rīgā vai Eiropā, jābrauc labs gabals pa Latvijas ceļiem un jāskatās uz Latvijas laukiem šajā malā. Latgales sakarā sen aizmirstas runas par reģionu attīstības izlīdzināšanu. Tas redzams kaut vai ES naudas "izlīdzinātā" sadalē. Piedāvājums Latgales darba tirgum lielā mērā nāk no projektiem, kas šā vai tā saistīti ar Krieviju, nevis no Latvijas varas nākušām attīstības iniciatīvām. Pat ja laika gaitā salīdzināt kaut cik vērā ņemamas reģiona idejas (Daugavpils attīstība u.tml.) tad redzams, ka cerības uz ciešu sadarbību ar centru atslābušas. Vienā Latgales uzņēmēju saiešanā dzirdēju savdabīgu attieksmes vai sociālekonomiskā kursa definīciju — "policistu skaitu palielināt proporcionāli skolu skaita samazināšanai". Un — arī ne tautībā šoreiz tā lieta. Nosacītā "krievu" Rīga turējās ap valstī vidējo aktivitāti, kamēr nosacītā "krievu" Latgale bija krietni apakš tā. Tā lieta ir politikā. Ij Kurzemē, ij Vidzemē ir ļaudis, kas tur varu esam ļoti tālu no cilvēka. Tomēr — ne tik tālu, lai "Rīgas būšanas" sociāli jūtamā līmenī tiktu uztvertas kā pilnīgi atsvešinātas.

Zaudētāji

Bet — tā jau ar nav, ka referendumā nebūtu zaudētāju. Zaudētāji ir Saeimas partijas. Visas kā viena. Opozīcija dabūja zināt, ka sabiedrības vairākums uz to kā pozitīvas nākotnes, pozitīvas alternatīvas varas nesēju necer un nepaļaujas.Pozīcija dabūja zināt to pašu. Plus to, ka, dēvēdama sevi par konservatīvu, centrisku partiju koalīciju, tā visvairāk nav attaisnojusi cerības tieši konservatīvāk noskaņotajā sabiedrības daļā. Plus to, ka ar formulu "partijas politiskais kapitāls ir tieši proporcionāls balsu pirkšanas finansu kapitālam" (Aldis Bērziņš) varas vairākuma nodrošināšanai turpmāk nepietiks. Arī to, ka Tautas partijas viestais komunicēšanas stils ar sabiedrību tiek uzskatīts par vīzdegunīgu un nepieņemamu. U.c.

Visas partijas dabūja zināt, ka sabiedrības nekompetences griesti nav tik augsti, kā partijas iedomājas. Jo vairāk partijas ķēmo tautu, jo vairāk no tām novēršas. Partijas dabūja otro vai trešo brīdinājumu, ka politikas valodas pilnīga aizstāšana ar reklāmas valodu kļūst neproduktīva. Partijām tika uzskatāmi atgādināts, ka Latvijas politikā "iegalvošana un manipulēšana sasniegušas to stadiju, kurā pastāvošais viedokļu izpausmes līmenis kļuvis par melu līmeni". (G. Markūze). Visvienkāršākās, vispraktiskākās lietas tiek bez jēgas un pamata ideoloģizētas. Protams, nav brīnums, ka neaptēstākā tautas daļa taisa pakaļ neaptēstai politikai un vairs nelūko pat, ko tas vai cits cilvēks publiski prātīgu vai dumju teica, bet štuko — kā nopirkts viņš tā teica.

Zaudētāja šajā gadījumā ir arī Vaira Vīķe-Freiberga. Ja "es devu tautai iespēju paust savu attieksmi", tad kāpēc tā bija iespēja skriet ar savu attieksmi sienā? Ja jau tauta tika iesaistīta, tad šajā sienā bija jābūt kaut kādām durvīm uz reālu attieksmes īstenošanu. Piemēram, uz nepārprotamu varas nomaiņu. Tikai paspēlēšanos ar šīs nomaiņas draudu vairākums sabiedrības nepieņēma. Iespējams, VVF tādā veidā vēlējās testēt savu potenciālo politiķes elektorātu. Kā testēja, tādu bildi arī dabūja. Ja spriest pēc tām balsošanas motivācijām, ko cilvēki pirms un pēc referenduma pauda medijos — lielu fanu masu, kas gatava sekot savai ikonai, un ar ko politiski viegli tiktu galā pārdesmit patstāvīgai rīcībai kopīga mērķa ietvaros trenēta konkistadoru komanda.

Turklāt arī referenduma pamatmotivāciju (drošības likumu grozījumi) es uzskatu par liekulīgu. Jo nesaprotu, kā var izcelt referenduma līmenī kaut kādas specifiskas, bez skaidra konteksta grūti uztveramas būšanas un nemanīt, ka šie paši likumi, tā kā tie tagad stāv, pieļauj, ka valstī atsevišķās lietās pastāv "vara", kas augstāka par varas suverēna noteikto un par Satversmi. Satversme (pat saistībā ar valsts noslēpumu), manuprāt, nenosaka šādas varas pieļaujamību. Nekādi apstākļi nenosaka drošības dienestu varas pārākumu pār Satversmi vai Saeimas varu. Manuprāt, likumi jāgroza. Gan ne vulgāras dažādu varas līmeņu attiecību kārtošanas dēļ, ne dēļ pielaižu padarīšanas par publiskā vai aizkulišu politiskā tirgus preci, bet tāpēc, ka šajos likumos, manuprāt, pastāv "durvis" tādai valsts regulēšanai, ko varas suverēns nav konstitucionāli atļāvis.