Roberts Ažāns: Kuru atlaist?

Jā, tie 24,3%, kuri neatbalsta, vai tie 17%, kuri "drīzāk neatbalsta" Saeimas atlaišanu, ir šajā situācijā gan progresīvaki, gan saprātīgāki. Nedomāju, ka šie otrie skata Saeimu pievilcīgāku nekā tie pirmie. Bet tie otrie vismaz netēlo, ka tiem kā vēlētājiem patlaban ir kaut kāds mistisks neizmantots potenciāls, lai nodrošinātu labāku Saeimu, nekā tā ir.

Katra Saeima ir tik slikta vai laba, cik slikti vai labi tās vēlētāji. Demokrātija ir tieši tik smuka, cik smuka sabiedrība. Brīvības ir pilnīgi diezgan, lai katrs te jau septiņpadsmit gadus būtu varējis tapt, ja ne bagātāks un laimīgāks, tad labāks, gudrāks un apņēmīgāks gan. Ja brīvība nekādi neiespaido politiskās izvēles kvalitāti, tad varbūt, pirms atlaist Saeimu cerībā uz labāku, būtu svētīgi atlaist daļu no mums — vēlētājiem? Lai arī gudrinieki to neiesaka. "Četrdesmit akadēmiķu balsošanas rezultāts nebūs vērtīgāks par četrdesmit ūdensnesēju balsošanas rezultātu." (G. Le Bons) Kas zina, varbūt jāatlaiž tieši akadēmiķu gals. Jo cerības arī uz politisku virsvērtību visvairāk saistās ar to.

Taču — lai kā, kopums allaž dabū to, uz ko bijis gatavs. Mēs taču uzskatām par pieņemamu četrkārt un pieckārt rāpties uz viena un tā paša grābekļa ar sekojošu nodošanos agresīvām gaudām, ka esam atkal "piečakarēti". Kāpēc gan domāt, ka sliktie ir tie, kuri regulāri pamanās mūs dabūt tiem grābekļiem virsū? Ja mēs nevīžojam meklēt arī savas (ne tikai Saeimas) rīcības cēloņus un kļūdas? Viens polis teicis: "Ir ļaudis, kuri nekad nepieļauj kļūdas. Tie, kuru vietā domā citi." Tie, kuru bagāžā ir "tikai iedvesti ieskati, nekad nerodas apspriešanas, pārdomu ceļā". (G. Le Bons) Te būs tā vaina. Kad tad pēdējo reizi balsojām apzinātas pārliecības, nevis "iedvestu ieskatu" vai ar valstsspēju nesaistītu simpātiju dēļ? Varbūt kaut kādā mērā tas bija tad, kad vēlējām Latvijas Republikas Augstāko Padomi. Tā nebija ideāla, toties mēs sev no tā laika paliksim pelnītā atmiņā kā sabiedrība. Pēc tam — kā vēlētāju pūlis, kurš valsti uz sevi negrib ņemt. Makjavelli aizdomājās: kā sasniegt nepieciešamo — tādu tautas morāli, kas ļautu tai būt brīvai. Un Hobss teica, ka atsevišķu ļaužu morāle nepieciešama, lai notiktu tādas politiskas darbības, kas pārveido sabiedrību. Citādi Leviatāns dresē savus morāli attīstīties nespējīgos pavalstniekus. Dodams tiem tādu Saeimu, kādu tie morāli spēj celt.

Kādi tad ieskati nosaka gribu gāzt Saeimu šoreiz? Vai tā kāda jauna pārliecība vai tā pati hroniskā piečakarētības izjūta, kura ļauj vai katram gribētājam kārtējo reizi lēti iepirkt starp tiem 46% sev nepieciešamo politisko "lielgabalu gaļu"? Vajag tikai uzkasīt attiecīgu noskaņojumu, un par pravieti tiks pieņemta gan opozīcijas partija, gan Amerikas onkulis, gan dažādi aizkulišu "eksperti", kas pretendē uz Latvijas darba kārtības noteikšanu. Nav svarīgi, kas viņi, ka tik lej, ko gribam dzirdēt.

Bet ko tad iesākt? Protams, te var atrast lērumu darāmā varai (pirmām kārtām izglītībā). Protams, var apgalvot, ka inteliģences (vidusslāņa) kā sociālas grupas Latvijā nav. Tas nebūs tālu no patiesības, jo valstisks (!) kultūras, intelektuālās elites dialogs ar varu nav jūtams. Labākajā gadījumā — "inteliģence savu nozīmi sabiedrībā sver ar to, cik tā vajadzīga varai". (Aizmirsu autoru.) Protams, šajā sakarā var teikt, ka "masu informācijas līdzekļiem jāapzinās sevi kā izglītotās sabiedrības pilnvarotajiem... līdzīgi tiesai tiem jāsargā sava neatkarība no politiskiem un sociāliem spiedieniem; tiem jābūt atvērtiem sabiedrības rūpēm un ierosinājumiem (..) Naudas varai tādā veidā jātop neitralizētai, bet slēptai administratīvās un sociālās varas pārejai politiskā ietekmē — bloķētai." (J. Hābermass) Bet cik tad liels vēlētaju skaits šādus medijus te pieprasa? Pieprasījumā acīm redzami dominē nevis interese par politiķu valstiskām spējām, bet gan par viņu panākumiem kulinārijā un gultā. Politiskās partijas savukārt nav tik stulbas, lai kaisītu naudu vējā un tīšām rīkotu kampaņas, kas ļaudīm garām. Partijas parāda mums mūsu pieprasījuma līmeni. Var teikt — atklāti parāda, cik mēs tām šķietam gudri. Mēs savā kopumā attaisnojam partiju priekšstatus. Mēs par tām balsojam. Un tagad gribam, lai mums parāda, cik mēs gudri, nevis reizi četros gados, bet — kā tik kāds pasvilpj, ka būtu labi izspiest pastu no tūbiņas. Kā to dabūt atpakaļ — par to mums galva nesāp. Kad sāpēs, tad arī Saeima būs citāda.