Roberts Ažāns: Noēda meiteni

Skaidrs, ka skolās notika, notiek un notiks daudz kas tāds, par ko skolotājiem nebūs ne jausmas. Skaidrs, ka skolēni kārtos savas savstarpējās attiecības pamatā ne jau caur skolotāju istabu, bet tos, kuri centīsies tās kārtot caur skolotāju istabu, ne sevišķi respektēs. Skaidrs, ka pastāv pusaudžu ielas bandas. Tikpat iespējams, ka veidojas arī skolas bandas. Skaidrs, ka pusaudžu bari ir tikpat bīstami kā atsaldēto bari. Skaidrs, ka tikko tikuši laukā no heteronomiskās attīstības pakāpes pie vecuma, kad mostas sociālās un seksuālās dziņas, kad notiek "izaugšana no bērnības", sestklasnieki ne pārāk labi redz sevi no malas. Vai neredz nemaz. Paškritika tiem nav raksturīga un cūcības, ko tie dara pa vienam vai baros, nenosaka pieaugušiem vai sešpadsmitgadīgiem raksturīga apziņa.

Kādā seminārā jau labu laiku atpakaļ dzirdēju par divu jaunkundžu Daugavpils rajona Zemgales vidusskolā veiktu psiholoģiskās varmācības gadījumu izpēti. Atvainojos, ka esmu piemirsis abu dāmu uzvārdus un fiksējis tikai viņu atklāsmes. Ja nemaldos, tad visvairāk agresijai pakļautā grupa izrādījušies tieši bērni no 6. līdz 9. klasei. Visvairāk tie dabū ciest no vecāko klašu skolēniem, tad no vienaudžiem, tad no pieaugušajiem. Visizplatītākās agresijas formas no vienaudžu puses dilstošā secībā bijušas: izsmiekls, aizmuguriska aprunāšana, pazemojums un apvainošana, ignorēšana, draudi, iebiedēšana,... Summāri (agresijas gadījumu skaita ziņā) tieši vienaudži bijuši cits pret citu visagresīvākie (no to puses fiksēti 375, no vecāko klašu audzēkņu puses — 253, no pieaugušo — 108 psiholoģiskās agresijas gadījumi). Ar to gribu pateikt paldies Zemgales vidusskolai, ka tā bez cimperlēšanās ļāvusi savā skolā veikt tamlīdzīgu, droši vien ne visai patīkamu un stulbiem, kasīties kāriem birokrātiem parocīgu izpēti. Savukārt Japānā šo klašu grupai atbilstošas pakāpes skolās pirms vairākiem gadiem veiktā pētījumā konstatēts, ka varmācība skārusi 95% skolēnu. Turklāt secināts, ka 53% zēnu un 60% meiteņu neciena pasniedzējus.

Caur to gribētos jautāt Izglītības un zinātnes ministrijai — kad beigsiet vaimanāt par varmācību skolās un ķersieties pie tās cēloņsakarību profesionālas izpētes? Vismaz pie "cilvēka psihofiziskā organisma pedagoģiskas pētīšanas" (S.Hessens). Līdz šim, izņemot dažu praktizējošu skolotāju sakarīgas atziņas un kriminologa A.Vilka rakstus, neko citu Latvijas situācijā bāzētu un nopietni ņemamu atrast nav laimējies. Nerunājot par situācijai atbilstošām izmaiņām valsts politikā. Jo līdzēt pret varmācību kā nu jau sociāla mēroga būšanu var adekvāta politika. Pat ne pāraudzināšana. Pagaidām, ārā no rāmjiem kāpjošu varmācības faktu straujā dinamika liecina, ka oficiālo vaimanu pavadībā turpinās Ziemeļvalstu ģimnāzijas progresīvās pieredzes kultivēšana.

Uzvarētāju gaidas?

Desmitgadīgais Ints pakārās Pelču pagastā. Desmitgadīgais Oļežka pakārās Variešu pagastā. Klasesbiedru pazemotā meitene N no Ziemeļvalstu ģimnāzijas aizbrauca atpakaļ uz savu veco skolu. Tas ir viens — Cibiņu scenārijs. Ģimnāzijas direktorei un citiem šai skolā, spriežot pēc izteikumiem "Latvijas avīzē" un "Dienā", acīmredzot gribējās citu scenāriju. Starp citu, ja ne šie izteikumi, tad liktos mierā ironizēt par šo skolu un šo kārtējo pusaudžu cūcību aplūkotu vispārējā ainā. Ar dažiem teikumiem, kuros skolas psiholoģe nosauca notikušo par dziļi privātu lietu, bet direktora vietniece starp citām muļķībām — par akceptējamu praksi (jo — "tādas lietas jau notiek visur"), kā arī vecāku reakcijām un man uzticama informatora sniegto skolas raksturojumu, bija diezgan, lai kategoriski apšaubītu to, ka ģimnāzija ir tikai vispārējā stāvokļa upuris, nevis tās provokators. Par ģimnāzijas vainu notikušajā, manuprāt, liecina arī direktores bravūra, sakot, ka meitenei, redz, vajadzēja palikt skolā un uzvarēt, pierādīt, ka ir stiprāka par baru.

Varbūt vispārējo situāciju var raksturot šādi: "Skola ir agresīva, valstiski akceptēta "zubrīšanās" iestāde, jo metodiski noregulētais, sistemātiski attīstītais mācību process kļuvis gandrīz par vienīgo skolas funkciju." (K.Bikše). Gribas strīdēties, bet, tā kā to saka skolotājs, paklusēšu. Un — dabiski, ka pie tik pieticīgas "ēdienkartes" šiverīgākās skolas tiecas uz plašākiem apvāršņiem. Uz saviem attīstības vai "amerikāņu sapņa" scenārijiem. Uz savā izpratnē uzvarētāju štancēšanu. Bet no visiem neizdosies izštancēt švarcenegeru, baņķieru vai modeļu paskata tipāžus. Daži vēlēsies turēties paši pie savām formām, emocijām, atziņām un akcenta. Un, ja skola būs ar tiem aplam apgājusies heteronomajā vecuma pakāpē, ja turpinās viņu atšķirīgo enerģētiku nemanīt, kad bērniem sāksies pāreja uz sociālo un tikumisko briedumu, tad amerikāņu sapnis un scenārijs var tikt piepildīti. Pēc tam, kad korejiešu puisis, vienā amerikāņu koledžā apšāva vairākus savus kursa biedrus, izlasīju vairāku desmitu līdzīgu gadījumu (ASV, Vācijā, Austrālijā,...) aprakstus. Vairuma šo gadījumu motivācija sākotnēji ir tuvāk vai attālāk salīdzināma ar Ziemeļvalstu ģimnāzijā notikušo. Tikai tur pusaudži vai jaunieši turējās pie uzvarošā amerikāņu sapņa scenārija. Viņi nebēga uz saviem laukiem, viņi darīja, kā ģimnāzijas direktore grib. Atgriezās un uzvarēja baru. Tieši to baru, kas bija kāpis viņiem uz galvas vai kādu citu īstā vietā — veikalā, uz ielas, autobusa pieturā.

Direktore teiks, ka viņa šitā negrib vis. Ei, nu!? Meitene N varbūt varētu uzvarēt šo baru, ja skolotāji būtu ar viņu solidāri. Publiski tas ne direktores, ne klases audzinātājas, ne pārējo izpausmēs it nekā neatklājas. Tātad meitenei N, kura ir tikai sestā klasē, kad tā gribas būt savējam, faktiski nāktos cīnīties pret diviem savstarpēji vienotiem bariem — dažiem sestās klases šmurguļiem un skolotāju nostāju, kuri nevēlas šos šmurguļus pataisīt par zaudētājiem un mazgadīgo veiktu noziegumu nosaukt par noziegumu. Turklāt man ir kaut kāda pieredze, lai uzskatītu, ka tiklab ielaista "ģedovščina" armijā, cik noturīgi, vienaudžus terorizējoši skolu bari, ir spējīgi pastāvēt tikai atbilstošas virsnieku vai skolotāju stājas trūkuma dēļ. Ja man būtu teikšana es, pirmkārt, atrastu veidu, kā sodīt pusaudžus, neatstājot viņus pašu acīs par faktiskiem situācijas uzvarētājiem. Otrkārt, atlaistu no darba skolas direktori un klases audzinātāju. Lai turpmāk nemēģina klāt mundieri pāri savai nespējai adekvāti vērtēt situāciju.

Paraugsabiedrība

Tiesa, mani lielā mērā pielaidīgāku padarīja "žēlsirdīgā" sabiedrība, kura savos komentāros metās virsū skolai, vecākiem, skolēniem un, sevišķi, pēdējo lamām "draugos.lv". Dažš, tikko līdzīgā garā un valodā izlamājies pie kāda politikas gabala, pat "niku" nenomainījis, metās moralizēt pie ziņas par meiteni N. Oh, liekuļi! Lai nu ko ģimnāzijā var dabūt, bet šādas vārda brīvības pērles saistībā ar attieksmi pret kādu citu cilvēku, tā nez vai bērnu priekšā bārsta. To pilnām mutēm pieprot "žēlsirdīgā" sabiedrība — paraugs bērniem cīņā ar visādu vides (arī valodas vides) piesārņošanu. Paldies arī "draugiem.lv" par atzīšanos, ka viņu mājā katrs netraucēti var sist un nievāt katru, jo tas pieder pie laba portāla īpašībām. "Skaidrs, ka skolā, kur izpaliek cieņas gars un uzticībā balstītas attiecības, nav ko cerēt, ka skolotājam izdosies iedvest saviem skolēniem cēlas jūtas un veidot viņu normatīvo apziņu." (K.Ueda). Šis japāņu kriminologa teiciens tiklab attiecas uz "žēlsirdīgo" sabiedrību (vecākiem), portāliem (medjiem), cik uz Ziemeļvalstu ģimnāziju. Tādā secībā.

Jo meitene N nav ne pirmais, ne pēdējais kanibālisma upuris Latvijā. Viņu noēda. Šoreiz vienaudži, lai apmierinātu savas emocionālās vajadzības. Bet — pieaugusī, "žēlsirdīgā" sabiedrība savos ķēķos iekopa atbilstošas receptes, mediji tās publicēja savās ikdienas pavārgrāmatās un Ziemeļvalstu ģimnāzija vienu izmēģināja. Bet, kad meitene N bija noēsta, visi izliktos par tiem, kas "patiesību runā no sirds dibena, kas ar mēli citus neaprunā,... un neceļ kauna valodu pret savu tuvāku" (Dz.,15.3). Ja uzvedības modifikācijā, mēs arvien turamies pie tā, ka bērns ir "tabula rasa", proti — uzvedību nosaka ārējie apstākļi, ko citu gribēt?

Un, ko citu gribēt, ja pat Bikšes kunga formulas ietvaros jāatgādina cita kriminologa sacītais: "Cilvēks mainās citu cilvēku, nevis "programmu" ietekmē." (V. Fokss)? Jo mazāk skolotājs skolā var būt cilvēks, jo vairāk skolā mežoņu. Neizvērsīsimies par statusam atbilstošu situētību. Teiksim šoreiz tikai, ka skolotājam apzināti liegti instrumenti, lai viņš varētu rīkoties preventīvi, lai cūcības gadījumā liktu cūkotājam sajusties cūkam un nokopt aiz sevis, neģēlības gadījumā likt vainīgajam sajusties neģēlim... Ko citu gribēt, ja vispārējā dzīves deikonizācijā, "līdz pat tās izsmiešanai un padarīšanai par balagānu" (A.Levintovs), skolotāja deikonizācija rit viscītīgāk. Liekulība ir tas, ka nu tiekot ikonizēts bērns. Faktiski tam vairs nav cilvēka, bet eksāmenu liekamās mašīnas vērtība. Jo tie, kas varētu par viņu lemt kā par cilvēku, kas viņu gadiem kā cilvēku izzinājuši, ir no šīs lemšanas atsvešināti. Viņa skolotāji. Pedagogu (cilvēka arhitektu) arvien vairāk aizstāj pasniedzējs (profesionāls priekšmeta koferis). Cilvēks ij skolotājā, ij skolēnā tiek atsvešināts. Jo vairāk, jo vairāk skolā mežoņu. Ij klasēs, ij skolotāju istabās.

Tāpēc Ziemeļvalstu ģimnāzijas darboņu pieredze ir visādi izplatāma un lietojama. Lai atpalikušie "klasisko" skolu un "humāno pedagoģiju" līdzskrējēji nelolotu veltas ilūzijas. Ziemeļvalstu ģimnāzija rokrokā ar Izglītības un zinātnes ministriju audzina nākotnes paaudzi.

Pārvarot rutīnu, skola sekmīgi tuvojas laikam, kad "izglītība kļūs par intelektuālu verdzību. Līdz šim intelekts pastāvēja domāšanas struktūru kontrolē. Tagad, reklāmas aģentūru, masu mediju, PR firmu un citu manipulatoru kolbās audzētās, kolektīvās sabiedriskās apziņas" savaņģota, nomākta un aizliegta, domāšana pāries "underground" līmenī un tiks pakļauta kriminālvajāšanai. Jaunās ģenerācijas būs ne vien jauno izglītības normu paudējas, bet arī šīs izglītības produkti. Tās precīzi atbildīs parametriem un īpašībām, kas tiks šīm ģenerācijām piešķirti. Tās pašas būs ieinteresētas šajā atbilstībā, tātad — savā pilnīgā prognozējamībā, acīmredzamībā un aprēķināmībā. Ja šī ideja tiks izvērsta līdz galējībai, var apgalvot, ka iestāsies intelektuālās klonēšanas laikmets." (A.Levintovs). Tāpēc nav brīnums, ja bērni, kuri pareizi sapratuši mūsdienu progresīvās izglītības garu, satraucas un jūtas aizskarti. Ja visi grib sēdēt tumsā, tad pat mobilā telefona gaismiņa liekas dumpis un izglītības pamatu graušana.

Starp citu, šo faktu vajadzētu padarīt par simbolu, izgatavot krūšu nozīmītes un apdāvināt ar tām tādus censoņus, kādi ir Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Un, ja tajā izstādē "Skola –2008" kaut ko dalīs, tad, lai nu kam, bet šai skolai noteikti vajag kaut ko iedalīt. Kaut ko iespaidīgu.