"Medicīna ir nenoteiktības zinātne un varbūtības māksla." Viljams Ospers, amerikāņu terapeits.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Septītajā janvārī veselības ministrs Ivars Eglītis vēl bija par obligāto veselības apdrošināšanu (OVA) un teica (LETA), ka tas varētu būt kaut kas līdzīgs transportlīdzekļu (OCTA) apdrošināšanai. Astotajā janvārī Ivars Eglītis vairs nebija (LNT "900 sekundes") par OVA un teica, ka esošā sistēma vēl nav sevi izsmēlusi. "Kamēr piekļuve veselības pakalpojumiem tiek nodrošināta, par pāreju uz citu modeli runāt pāragri un sasteigti," viņš sacīja. Faktiski gan ministram vajadzēja vēstīt to, ko tad īsti sastrādājusi VOAVA darba grupa, kura tika radīta pērnvasar, kad ar šo ideju spēlējās iepriekšējais ministrs Veldre, un kurai bija paredzēts celt savas atziņas galdā tieši šī gada sākumā.

Turklāt dažkārt pat no mediķu publikācijām nav īsti skaidrs, par ko viņi šai sakarā īsti runā. Tāpēc, lai nejūk pātari, vispirms paskaidrošu, kas man ir kas.

Slimie uzvarētāji

Obligātā (privātā) veselības apdrošināšana (OVA vai OPVA) nav tas pats, kas brīvprātīgā veselības apdrošināšana (BVA), kas riska apdrošināšana, kas dažu banku paģērējumi obligāti apdrošināt veselību, ja kāds grib ņemt hipotekāro kredītu u.tml. OVA visprimitīvākajā no atrodamajiem un mūsu kungiem, škiet, visvēlamākajā skaidrojumā ir — no katra pieaugušā (katra strādājošā) ienākumiem tiek ieturēts tā sauktais veselības nodoklis (nodeva). Šo nodokli vai daļu no tā var maksāt darba devējs. Ja OVA ir totāla, tad pensionāriem un maznodrošinātiem to var segt no budžeta. Pagaidām ne VM, ne kāda cita valsts institūcija OVA sakarā nav neko vairāk izvērsusies, kā vien teikusi — mēs gribam šitādā veidā no jums naudiņu. Tapēc nav ko pagaidām runāt, vai šis nodoklis tiek pārskaitīts kādām apdrošināšanas sabiedrībām, vai arī vispirms nonāk kādā fondā, vai ar katru apdrošinājušos tiek slēgts attiecīgs līgums, kā tas izskatās un ko tas paredz, vai nestrādājošo un pensionāru OVA bāzes polises tiešām iegādājas valsts. Utt., u.tml.

Ja runa nav tikai par vēlmi dabūt naudu, bet par vēlmi dabūt rezultātu — nodrošināt iedzīvotāju veselību, tad OVA prasa lielu darbu, kas nedos augļus ne pirmā, ne otrā gadā. Faktiski OVA nav vis Veselības ministrijas, bet valsts nodokļu politikas un Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas darīšana.

Latvijā OVA pirmo reizi, šķiet, tika piesaukta Pirmajā pasaules latviešu ārstu kongresā 1989. gadā. Turklāt — diezgan sakarīgi. Bet pati ideja kā tāda radās Vācijā pirms vairāk nekā 110 gadiem. Eiropa ar to lielās kā ar sabiedriskās solidaritātes apliecinājumu. Iepretī ASV. Jo ASV valdot individuālisms, veselība esot katra paša darīšana, kādēļ cilvēki ar zemiem ienākumiem paliekot neapdrošināti, kamēr Eiropā visi dzīvojot mīļi — bagātie maksājot par nabagiem, jaunie par veciem, veselie par slimiem un tikai paši bagātākie iztiekot bez OVA.

Vārdu sakot, OVA ir kaut kas līdzīgs obligātai loterijai. Saslimi — "vinnēji", nesaslimi — zaudēji. Vai — pareizāk — ja nesaslimi, vinnēja apdrošinātājs. Nevajag pārprast, es neironizēju par OVA un man nav iemesla neticēt lasītam, ka citās Eiropas valstīs ar to panāktas labas lietas. Es tikai redzu, ka Latvijā gan ir kas grib OVA (kā naudu), bet nav kas gribētu radīt priekšnosacījumus, kuri OVA pievērš mērķim — nodrošināt iedzīvotāju veselību. Kamēr nav šo priekšnosacījumu, kamēr valsts pieejā cilvēka kondīcijai pamatā nav vis "veselības industrija", bet "slimības industrija", ieviest OVA ir bezjēdzīgi. Tad OVA būs tikai mums obligātas saistības nodrošināt biznesu tiem, kuru rokās nonāks OVA nauda. Nav nekas iebilstams pret normālu tirgus vidi medicīnas iestāžu darbībā un citām lietām, ko var veicināt OVA. Bet ir aplam ar OVA balstīt pastāvošo kroplo tirgus izpratni, kad tirgus situācijā (arī nosacītā) pamatā ir viena puse — pacienti, bet otra, dakterētāju puse pagaidām visai veiksmīgi izvairās ij no iekšējās konkurences, ij no vērtējuma ( arī — no atalgojuma) saskaņā ar būtisko profesionālo rezultātu. Jau tā mums ir birokrātijas valsts, bet veselības aizsardzības joma ir birokrātijas "valsts" kubā. Nav ko cerēt, ka esošajā situācijā OVA darbosies kā normāls, veselību un tās vispārēju pieejamību stimulējošs tirgus (plašā nozīmē), nevis kā komercijas, peļņas instruments, kas valsts medicīnā un saistībā ar vārdu "obligāts" ir aplam.

Tikai viena naudiņa

Vienīgais, kas Latvijā daudzmaz sakarīgi piedāvāja savu OVA versiju bija Āris Auders. Tiesa, viņš dabūja pretī tikpat sakarīgu kritiku (I. Aizsilniece, J. Ozols,…), un es esmu šīs kritikas pusē. Bet — tas nekas. Āris Auders vismaz definēja OVA priekšnosacījumus un iemeslus. Nevis bez argumentācijas, droši vien uz aci piemetot VM vajadzības, sacīja — nu, jums būs jāmaksā par šo prieku 120-160 lati gadā. Kā Veldre. Auders vismaz uzskatīja, ka vispirms valsts veselības sistēmā kaut kas jāsalabo. Viņš rakstīja: "Automobilī ar bojātu motoru palielināta benzīna daudzuma iepildīšana nenozīmē, ka varēs braukt." Un vēl: "Saprotamāk izsakoties, mūsu nodokļos veselības aprūpei paredzētos līdzeklus jāļauj menedžēt apdrošinātājiem, nevis valstij, kas ir pierādījusi, ka Latvijas pašreizējos apstākļos ar šo jautājumu pat apmierinoši galā netiek. Kāds tūlīt sāks uztraukties, "cik man par to tagad būs jāmaksā?" Patiesību sakot, papildus, necik."

Iespējams, kā melsa, viņš ar to gribēja vien uzbarot kādus apdrošinātājus. Starp citu, Latvijas apdrošinātāji (LAA) arī pērnvasar, kad par OVA atkal tika trītas mēles, nemaz neslēpa, ka nav altruisti, bet gan komersanti un šajā lietā valsts intereses šā kā tā būs jāsaskaņo ar apdrošinātāju komercinteresēm. Bet es pieļauju, ka Auders izteica savu nolūku pārāk vispārīgi un diplomātiski. Vienkāršāk tas varēja skanēt apmēram tā — ļautiņi, saprotiet taču, man jādabū nauda nost, jāpastarpina no šīs medicīnas birokrātijas un administrācijas, no šīs spices, kas pusotrā gadu desmitā nav spējusi novest sistēmu līdz kaut kādai jēgai un kurai vajag naudu vēl un vēl nevis lai kaut ko mainītu, bet lai saglabātu esošo stāvokli. Lūk, tas arī ir pirmais OVA priekšnosacījums — atņemt naudu tiem, kuri nav spējīgi to vērst rezultātā — nodrošināt tautas veselību.

Ar OVA, bez OVA tā būs katra ministra problēma. Jo, lai kā to naudiņu nesaukātu, lai ar kādu karoti to negribētu paņemt, tā jebkurā gadījumā ( valsts budžets, OVA, pacientu maksājumi,…) ir viena un tā pati — nodokļu maksātāju naudiņa. Ja kāds OVA redz kā vēl trešo obligāto karoti iebāztu mūsu naudas podiņā, tas var kratīties ar savu OVA dillēs. Maigāk izsakoties, sekas būs Krievijas variants, kur nesen vienā OVA pieredzi apkopojošā referātā atzīts, ka valsts daļa veselības aprūpē — mazjaudīga, OVA — neefektīva, bet cilvēki vispār nekā nereaģē, jo dzīvo bailēs — kas tad vēl nāks, ja jau tagad šitā.

Barokļu menedžments

Padomājiet paši! 2000. gadā veselības budžets bija 144, 2 miljoni latu. 2004. gadā tas bija 243, 2 miljoni latu. Šogad tas ir 567, 4 miljoni latu. Astoņos gados šis budžets tātad audzis četras reizes un ne uz citu budžetu rēķina. Kāpēc tad mēs neesam četras, nu, labi pusotras reizes veselāki? Jā, nav 7% no IKP, kā derētu, ir virs 4%. Bet, tā vien liekas, ka nozare tērējusi šos 4% to 7% gaidām un nekam citam. Jo, kas tad stāv pretī šim četrkārtējam budžeta pieaugumam? Atšķir datu grāmatā, kuru lapu gribi — pensionāru lapu, sieviešu lapu, bērnu lapu, demogrāfisko lapu,… visur pretī skatās situācija, kas vairāk nāvei parādā, nekā pirms astoņiem gadiem. Ar dažiem izņēmumiem, kur svārstības pozitīvas (tuberkuloze, HIV profilakse,…). Tam pretī stāv "Health Consumer Powerhouse" pernā gada atzinums, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma ir Eiropā visnedraudzīgākā pacientam. Starp 29 valstīm (Igaunija — 12. vietā).

Divdesmitseptiņu jomu vērtējumā uzteikta vien jaundzimušo vakcinēšana. Turpat atzīts, ka viena no lielākajām problēmām, kas traucē pacientu taisnīgu piekļuvi veselibas parūpei ir nelikumīgi maksājumi ārstiem." Tam pretī stāv tas, ka 35% uzskata — pēc iestāšanās ES veselības aprūpe pasliktinājusies (20% — nedaudz uzlabojusies). Tam pretī stāv tas, ka 35% trūkst līdzekļu, lai vispār vērstos pie ārsta. Tam pretī stāv pašu nozares speciālistu rakstītais, ka 30 līdz 40% nozares līdzekļu aiziet nelietderīgi. Tam pretī stāv nupat no Valsts kontroles nākusī vēsts, ka atklāti būtiski pārkāpumi veselības aprūpei piešķiramo dotāciju plānošanā, sadalē un izlietojumā. U.t.t. Jautājums — kur palika budžeta četrkārtējs pieaugums?Kaut ko zinu par diezgan daudzu valstu OVA variācijām.

Turklāt — Latvijā ir vieni no augstākajiem pacientu tiešajiem maksājumiem Eiropā. Pēc 2004. gada PVO datiem — 48% (Rietumeiropā vidēji — 16%). Kā lasām, šie tiešie maksājumi aug un grasās obligāti augt vēl un vēl. Turklāt Darba devēju konfederācija vēsta, ka 80% tās biedru savus darbiniekus apdrošinot. Tā ir brīvprātīgā veselības apdrošināšana (BVA). BVA ir augusi, ar to aptverta, teiksim (dažādos avotos dažādi skaitļi), lielākā daļa strādājošo (virs 800 000). BVA Latvijā ir lielāks īpatsvars nekā kaimiņos. Turklāt vēl varētu salīdzināt, ko par to pašu naudu padara dažā citā valstī (piemēram, te OVA sakarā slavētajā Taivānā), bet tas būtu pagalam kaitinoši. Ņemot vērā visu šo resursu dinamiku, jautājums tas pats — kāpēc budžeta vairākkārtējs pieaugums adekvāti neatspoguļojas rezultātā? Ar kādām tiesībām tie, kas caur elementāru statistiku nespēj uz šo jautājumu atbildēt, nu grib valsts obligātai veselības apdrošināšanai esošā apjomā (veselības budžets) klāt (!) vēl obligāto privāto veselības apdrošināšanu? Tātad tā faktiski būtu dubultā obligātā apdrošināšana? Turklāt, kā pagaidām šķiet, nevis OVA kā normālu apdrošināšanai atbilstošu rīcības, atbildības un kontroles kompleksu tiem vajag, bet tikai kā papildus nodokli. Sistēmai, kas nespēj sevi menedžēt rezultāta virzienā, nespēj un varbūt pat negrib sevi sakārtot, bet, lai attaisnotu nemitīgas lielākas naudas alkas, tēlo nemitīgas reformas, jāiet pa skuju taku.

Naudas koks

Šo to zinu par OVA dažās valstīs. Bet — bāzties ar to vēl tuvāk medicīnas specifikai nav gluži mana tēma. Taču pamatīgi ierēcu, ieraudzījis, ka starp OVA labumiem tiek minēts — tā izskaustu "pateicības". Nez vai, kamēr nozares pārvaldes un attieksmes "filozofija" turēs "pateicības" par sistēmas stūrakameni nevis pacienta brīvu izvēli. Kamēr šīs "filozofijas" dēļ, iespējams, jau mazākums ārstu vispirms grib ārstēt to cilvēku, kamēr vairākums vispirms domā — "no Hipokrāta zvēresta paēdis nebūsi". Arī daktere Ilze Aizsilniece min Ungāriju, kur it labi sadzīvojot OVA, obligātie honorāri un maksājumi skaidrā naudiņā.

Visādi OVA labumi tiek solīti. Veselības aprūpe būs garantēta, palielināsies darba devēju atbildība par darbiniekiem, izdosies noturēt ārstus nozarē,... Bet viens labums paliek pavēnī. Tas, ka pacientam, lai OVA sevi attaisnotu, jātop nozarē uztvertam kā cilvēkam nevis staigājošam naudas kokam vai gaļai.

Lai veselības aizsardzības sistēma neizskatītos pēc "abortēta bērna, kas salaulāts ar obligāto apdrošināšanu" (A. Matvejevs) attieksmei pret pacientu krasi jāmainās. Bet, ja pacients OVA ietvaros tiek salīdzināts ar mašīnu (OCTA), tad tas vedina domāt, ka OVA pamatnolūks te ir obligāts bizness nevis obligāta veselība un respekts pret pacientu. OCTA man galvenokārt šķiet vien apdrošinātāju labā veikli izlobēta "haļava". Taču, ja ir OVA, tad man, piemēram, ar pasi un polisi rokā būtu jāsaņem medicīniskā palīdzība tai vietā, kur man ienāk prātā. Gan ambulatori, gan stacionāri. Pie okulista vienā vietā, pie terapeita citā, pie urologa citā. Ja es tā gribu, tad arī ģimenes ārstu varu izvēlēties citā pagastā vai citā pilsētā. Tāpēc, ka šis cits man liekas labāks. Tāpat apdrošināšanas firmas izvēlei jābūt manā brīvā ziņā. Ārsta vai firmas maiņai jānotiek bez šķēršļiem un sankcijām. Tāpat deklarētai dzīves vietai nav nekādas nozīmes, jo medicīniskā palīdzība cilvēkam jāsniedz tur, kur, pastāvot atiecīgām iespējām, to vēlas viņš, nevis VM. Jo pacients pie ārsta nāk ārstēties nevis par varītēm nodrošināt viņu ar darbu. Labāk ārstēsi — būs vairāk darba un visi pie tevis nāks. Nespēsi — nu, tad atā, paliec viens un ej uz VM paraudāt. Tā arī būs reāla konkurence, kas tagad ir tikai nosacīta. Tad arī būs redzams, kurš ir ārsts un pelnījis lielu naudu, kurš ne. Šis ir tikai tas virspusējākais pacienta tiesību aspekts.

OVA nauda būs, atkārtoju, tāpat kā budžeta nauda ir nodokļu maksātāju, nevis valsts vai VM nauda. Ja šī nauda obligātā kārtā tiek iekasēta, bet pacients, maksātājs pats no kontroles pār šīs naudas sadali un izlietojumu tiek atsvešināts, tad ir svarīgi, lai viņš kā faktiskais maksātājs vismaz tiktu pienācīgi respektēts. Tā kā — no šī gada 12, janvāra nevis "pateicības" par sistēmas stūrakmeni, bez kura būdiņa sabruks, bet Ļubļanas hartas (1996.) principus pilnā apjomā. Tostarp — reālas cilvēku iespējas ietekmēt veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti. Kad tas būs, tad arī parunāsim par kaut ko obligātu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form