"Atgriezos un redzēju, ka ne rosīgiem tiek sekmes, ne drosmīgiem — uzvara, ne gudriem — maize, ne saprātīgiem — bagātība, ne mācītiem — gods, bet laiks un gadījums tiem visiem." (Ekleziasts 9.11.)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nu, redz, šīs nedēļas notikumiem it kā vajadzētu katru pārliecināt, ka bez politikas te ne matiņš nekrīt ne no Emša, ne Loskutova galvas. Bet — nav šaubu, ka vairums spārdīs šīs galvas ne jau pa politikas, bet pa savu pieņēmumu, partijisko simpātiju laukumiem.

Negribas jūs atraut no jūsu mīļajām spēlītēm, taču man Kalvītis tāds pat pravietis kā Maizītis. Vai otrādi. Turklāt, dikti šaubos vai jūs, kas Kalvīti pacilājat, sekosiet tam, ja viņš tagad izsludinās valstī vispārēju gavēni. Un tāpat jūs, kas sakāties cienām Maizīti, nez vai nāksiet un sūdzēsiet par sevi un citiem, ja Maizītis pēkšņi izsludinās valstī vispārēju grēksūdzi. Un, kamēr negribat piedalīties, labi vien ir — palieciet savās vietās. Kamēr vien skatāties un muldat, jūs esat šai konkrētai politikai tikpat parocīgi kā plīša lācīši.

Jo vairumam tas, kas notiek, ir tikai televizora vakarēdiens. Hepenings. Izrāde. Nevar būt, ka nepriecājaties par tiem dažiem saldiem ēdieniem, ko jums šonedēļ šķiņķojusi mīļā valdīšana. Nu varat atkal acumirkli justies tikuši Kolizejā brīdī, kad imperators tur izmetis dzīvu gaļu. Nu kādu laiku, kamēr apniks, varat celt īkšķus uz augšu "par Loskutovu", laist uz leju "par Emsi". Vai otrādi. Jums viegli — jums jau ir savi slēdzieni, jūs zināt — kas ir kas. Pat, ja Kalvītis līdzīgi Kaligulam ieteiks par ministru zirgu, jūs vis nesacīsiet — zirgs. Jūs, atkarībā no attieksmes pret Kalvīti, teiksiet vai nu — "trūkst politiskās pieredzes", vai arī — "politikā ienāk svaigas asinis".

Gribas aktierus

Taču — tas, kas notiek, izriet no politikas, no sistēmas stāvokļa, nevis "labo" varas pārstāvju ķīviņa ar "sliktajiem" varas pārstāvjiem, kā dažam te liekas. Ne "labajiem", ne "sliktajiem" nav dodama priekšroka vienam pret otru. Jo visi tie, vai nu ar savu klusēšanu vai tieši ielaižoties izpildvaras un tiesu varas politizācijā, metami pār vienu kārti. Ir mazsvarīgi, kurai partijai par labu vai sliktu šī politizācija, dažādu varas līmeņu saplūšana notiek. Visos esošos variantos tā ir iekārtas, valsts degradācija.

Esošajā politiskās ainavas kopskatā, mani, piemēram, daudz neienteresē, vai Gundars Daudze tika iemainīts Saeimas spīkera krēslā pret Tautas partijas pirmās nakts tiesībām "Lattelecom" izlau..., pardon, privatizācijā. Ja netop atklāti izvērtēts viss, kas aiz kā politikas aizkulisēs "stāv", tad uzmanības piesaistīšana tikai Lemberga vai Šķēles ietekmei vēl neliecina par valstiskumu, bet vien par aizkulišu jezgu. Manuprāt, šobrīd politikas aizkulisēs stāv valstij daudz būtiskāki draudi par pārs vietējiem oligarhiem. Bēdīgākais tas, ka šo draudu instruments ir pašas koalīcijas partijas. Es neteicu, ka nav jātiek skaidrībā ar vietējiem oligarhiem. Lai gan — ij šie oligarhi, ij valsts apzadzēji varētu sūtīt sabiedrībai, kas tos neganti lamā, ij gaisa bučas, ij slavas dziesmas vienā laidā. Jo sabiedrība savā politiskā gastronomā vēlas redzēt aktierus, nevis problēmas. Tā ir pilnīgi nekaitīga, kamēr lādē oligarhus un korumpantus, bet neaiztiek mašīnu, kas tos abus taisa. Neko nemaina arī — ir sākts kriminālprocess saistībā ar Induļa Emša liecībām vai nav u.tml. Jo politiskais ķēķis šobrīd spelē pēc pilnīgi citiem attiecību un attieksmju nosacījumiem, bet publikai priekšā pagrūž tos, kas domāti godīgiem ļaudīm.

Zināms izņēmums varētu būt Alekseja Loskutova atstādināšana. Ne tāpēc, ka KNAB būtu sistēmā "baltā varna". Tāpēc, ka premjerministrs rīkojās kā seržants, kam iedota vara, bet galva nav iedota līdz. Manuprāt, neraugoties uz to, ka KNAB atrodas premjerministra pārraudzībā, Kalvītis, atstādinādams Loskutovu, nonāk nepārprotamā politisko interešu konfliktā. Turklāt viņš pārāk klaji izrāda to lietas virzību, kas viņam, viņa partijai būtu šajā scenārijā vēlama. Ja premjera partija ir zem KNAB mikroskopa un zem mikroskopa rēgojas prāva summiņa neleģitīmi kustinātas naudas, premjeram vajadzēja pievaldīties. Ja viņš tiešām ir lēmējs par Loskutova atstādināšanu, viņš to varēja izdarīt "apstākļu spiests". Proti — pamatojoties uz Nacionālās drošības padomes vai Saeimas prezidija ierosinājuma pamata. Bet Kalvītim, drošs paliek bailīgs, pašam sagribējās būt situācijas diriģentam un līdz ar to Tautas partija nepalaida garām kārtejo izdevību apmērcēt TP un valdības prestižu sūdos. Turklāt — premjerministrs, uzbraucis Loskutovam, netīši norāva brilles ministriju actiņām un atklāja tur trunošos baļķēnus miljonu vērtībā. Tas vien rada aizdomas, ka uzbrauciens Loskutovam nav principiāls, bet selektīvs. Aizdomas, ka būtiska nav problēma — līdzekļu uzskaites perfektums, būtisks ir konkrēts cilvēks konkrētā vietā.

Taču pats KNAB nav ne "ārpus", ne "virs" šīs politizācijas spēles. Loskutova zvērests (Kas notiek Latvijā? aizvakar) par to, ka ar līdzekļu izlietojumu birojā viss kārtībā, man ir tikpat vērts kā Emša galvojums, ka viņš nav nepatiesi liecinājis. KNAB pastāvēšanas laikā esmu fiksējis lietas, kas KNAB tikušas iesniegtas vai kam birojs pievērsies. Izskatīšanas izvēles objektivitāte, no lietu satura nozīmības raugoties, man liekas apšaubāma. Nodrāztākie piemēri — dažādā attieksme pret dažādu partiju "trešām personām", dažādie rosības tempi saistībā ar politisko partiju skandāliem Jūrmalā un Rēzeknē.... Loskutovs vēl nav nekur pieķerts.

Normālā situācijā atstādināšanai nekādas gvaltis nevajadzētu radīt. KNAB nav iestāde ārpus kontroles un ir vērtējama tāpat kā kura katra cita. Ja kādam ir šaubas par KNAB, tās ir jānoskaidro. Runa konkrētā gadījumā ir par operatīvo līdzekļu izlietojumu, nevis par Lemberga un Šķēles "roku". Ja Loskutovs pirms konkrētām atbildēm par lietu stumj savus politiskos nelabvēļus, man tas liecina, ka viņš nav lietas sakarā stiprs.

Viņš pats labi zin, kā viņu iecēla un par ko iecēla. Lai dažādas "rokas" negrābstītos gar KNAB, iestādei jābūt perfektai. Loskutovs konkrētajā politisko zvēru dārzā ir salīdzinoši labi turējies, taču birojs nav sevi izlicis ārpus zvēru dārza sētas un par perfektu es to nesauktu. Manā uztverē KNAB pagaidām attiecībās ar korupciju ir kosmētisks instruments, kurš periodiski, izraudams kādam krēslu no apakšas, izklaidējis un priecējis pūli, bet uz valsts nozagšanas pusi atbilstoši tās mērogam un pēc būtības, ieskaitot nozagtā atgūšanu, nav lāgā pat pirkstu kustinājis. Tas aizticis vien korupcijas "produktus", bet ne korupcijas mašīnu.

Starp citu, minētais raidījums bija itin laba ilustrācija te turpmāk apgalvotajam. Izskatījās pēc priekšvēlēšanu kampaņas saieta, kur katrs ar savu attieksmi skaloja ļaudīm smadzenes, bet neviens nebija sagatavojies valstiski runāt ne par KNAB, ne par valdību. Atklājās vien zināmais — Latvijas politiskā vide sastāv no "Izraēlas" un "Palestīnas", kurām pilnīgi dažāda saprašana par "pareizo" un "patieso". Ne sarunāt, ne sarunāties nav iespējams. Gribēt, lai tie no savas partijiskās palestīnas vai izraēlas šobrīd ierauga Latviju, ir par daudz prasīts.

Aparāts pajucis

Te arī nonākam pie viena no galvenajiem iemesliem, kāpēc valdība, lai darītu, ko darīdama, vairs nespēj labi izskatīties. Mums gan esot demokrātiskai varai nepieciešamie institūti. Pats esmu par to lasījis un pat redzējis dažas izkārtnes. Taču pārvaldes stils, kā bijis tā arvien palicis aziātisks. Piemēram — griba rīkoties nevis caur likumu, bet caur ierēdni. Taču šādam stilam ļoti svarīgi, lai būtu labs "aparāts".

Nu tad, lūk, partijas savā tuvredzīgā tumsonībā, ik pa sasaukumam, ik pa valdības maiņai ir tiktāl izvarojušas, piebāzušas ar saviem partijiskiem tumsoņiem, deprofesionalizējušas un politiski saskaldījušas šo aparātu, ka tas vairs nav kompleksi rīcībspējīgs. Nonācis līdz tam, ka ierēdņi, lai lietas kaut cik kustētu, papīrus no "vienas partijas" departamenta uz "otras partijas" departamentu stiepj slepeni. Kā pagrīdnieki. Tas, ne sevišķi augstvērtīgais, tomēr loģiskais modelis, kas sāka veidoties valsts reformu ministra Māra Gaiļa vadībā, ir, neteiksim sagrauts, bet, sevišķi izpildvaras augšgalā, ir, teiksim, politizācijas vīrusa saēsts. Un šī slimība prevalē pār labu pārvaldību. Laikam taču savulaik ij Repše, ij Šķēle saprata, ka irdens aparāts var dārgi maksāt pašām partijām, Bet — ij "Jaunā laika", ij — pirms tam — Tautas partijas kļūda bija tā, ka tie katrs pa savam mēģināja šo aparātu vienpartijiskot. Neņemot vērā, ka politiskie vēji izpildvarā šeit pagaidām mainījušies biežāk nekā četros gados reizi. No dažādu partiju līdzskrējējiem politiski (!) kombinēts aparāts nevar būt produktīvs.

Izpildvaras struktūras, atkarībā no tā, kurš nu kuras partijas valdīšanas laikā tajā uzurpējis varu un teikšanu, nu uzstājas kā attiecīgas partijas interešu apgādnieki. Nav brīnums, ka pat valsts drošības dienesti sirgst ar šizofrēniju. Proti ar personības dalīšanos –— tiem jūk, kas pienāktos ķeizaram, kas vistuvākai partijai, kuras priekšā "jābūt pateicīgam" par tikšanu tajā vai citā krēslā. Valsts civildienesta pārvalde, tāpat kā delnas, pēdas un paduses pret šo problēmu bijušas impotentas, uzskatījušas par labāku skaldīt matus un atsevišķus ierēdņus. Vārdu sakot — partijas ir pašas savai dziesmai tiktāl uzkāpušas uz rīkles, ka valstī vairs nav atbilstoši politikas stilam dresētas birokrātijas. Valsti reālas izpildvaras līmenī pārvalda no dažādu partiju svītām salašņāti nejauši ļaudis. Tāpēc pilnīgi pamatoti pastiprinās iespaids, ka arī kārtējā valdība ir vien kārtējā pārejošā nejaušība. Partiju lupatdeķis, nevis konkrētam kompleksam uzdevumam domāta komanda. Truklāt — sistēmā, kur varas līmeņi saplūduši, velti lolot ilūzijas, ka kāds no varas institūtiem rīkojas neatkarīgi no cita.

Pretī veiksmei

Tāpēc visinteresantākais šonedēļ man šķita paziņojums — Kalvītim dota rīcības brīvība, lai viņš "tuvākā mēneša laikā veiktu strukturālas izmaiņas valdībā". Sevišķi man patika vārds "strukturālas". Strukturālas pārmaiņas valdībā būtu ļoti nepieciešamas. Taču mainīt tradicionālo "nozaru sadalījumu pa partijām" nenozīmē vis strukturālas, bet tikai politiskas pārmaiņas.

Ja vien Kalvītim nav kāda slepena, ilgi lolota plāna, veikt būtiskas strukturālas pārmaiņas valdībā mēneša laikā nav iespējams. Tas, pirmkārt. Otrkārt, ne Tautas partijai ne citām Saeimas partijām, manuprāt, nav ne politiskās gribas ne resursu darbībai loģiski pārstrukturētā izpildvarā.

Ja jau runa ir par strukturāliem pārkārtojumiem, tas nozīmē izmaiņas valdības konstrukcijā. Teiksim, nevis 17, bet deviņas ministrijas. Es pat teiktu — diezgan ar piecām — ārlietu, finanšu, iekšlietu (ne patreizējā izpratnē), sabiedrisko lietu un ekonomikas. Savulaik taču tika teikts, ka varas kurss vērsts uz valsts lomas samazināšanu. Nu jau diezgan laika pagājis, lai šo mērķi piepildītu. Bet acīmredzot tas bija tikai sauklis valsts īpašumu izlau.., pardon, privatizācijai. Te valsts loma tiešām gājusi mazumā, bet visā citā valsts loma ir saglabājusies un pat apguvusi "papildfunkcijas". Proti — valsts tiek izmantota, lai sabiedrībai vai tās grupām uztieptu vai nu transkorporatīvas vai privātas, ne valsts intereses kā saistošas. Vai tā ekonomika (hipertrofētā banku sektora loma, komercmonopolu lološana, reālas konkurences bremzēšana, sektoriāla masivizācija,...) vai politkorektums ("iecietības" sludināšana pret lietām, kas grauj tradicionālos sabiedrību veidojošos pamatus) vai vara (vietējas varas, demokrātijas devalvācija caur neargumentētu teritoriālo reformu). Strukturālas pārmaiņas būtu nepieciešamas arī katras atsevišķas ministrijas ietvaros. Kaut vai viena primitīva iemesla dēļ. Visas ministrijas lielās, ka tās dikti un laikmetīgi modernizējušās. Bet, ja jau tās apgādājušās ar mūsdienīgu IT, tad, kā liecina ASV, Vācijas, Spānijas, Šveices,.. izpētes, struktūrā jāveic atbilstoši pārkārtojumi un štatiem jāsamazinās par 12 līdz 20%. Vai Kalvītis ir gatavs, lai veiktu valdībā "strukturālas pārmaiņas" pēc būtības? Ta nekam šis nav gatavs, izņemot kārtējās politiskās manipulācijas. TP varētu būt apsēdusi doma, ka sēdēt vienā laivā ar ZZS vairs nav izdevīgi. ZZS "uzmešana" — tā varētu būt viena no "strukturālām" pārmaiņām. Koalīcijas paplašināšana, atbrīvojot (uz ZZS un TB/LNNK rēķina) vietas valdībā JL. Jēga?

Visticamāk — ne jēga, bet ārējs (ne JL) spiediens, kas uz to mudina. Tā varētu būt vēl viena "strukturāla" manipulācija. Iespējams, pārkārtojumi valdībā var būt pakārtoti sarežģītākai un plašākai kombinācijai, kuras rezultāts būtu "jauna" politiska savārstījuma, "politiska spēka" parādīšanās ar saukli " no rītdienas sākam jaunu dzīvi". Vai kādu līdzīgu, tikpat paģirainu lozungu. Skaidrs taču, ka pie esošās sabiedrības attieksmes, vecajās ādās pie varas var netikt. Jāielien jaunās. Kāpēc lai pati valdība nebūtu jauno ādu šūšanas darbnīca? Sarežģīta, bet iespējama kombinācija, kurā vairākiem ministriem jānodrošina šī perspektīva ar resursiem.

Vēl mani mulsina tas, ka Latvijā saistībā ar ietekmi uz politiku publiski pastāv tikai Lembergs un Šķēle. Lai kādi tie būtu, tie tomēr nacionāla manta. Bet, tā kā šobrīd svarīgākas ietekmes paliek ēnā, var pieņemt, ka tos abus izceļ kā sliktos ne bez politiska nolūka. Var pieņemt, ka manipulācijām valdībā, atstumjot nacionālas mantas, jāfiksē kompradoru (ekonomisko kolonizatoru) kapitāla uzvara Latvijā. Un Kalvīša attiecības ar "ierindas biedru" nozīmē polemiku par šo soli. Turklāt — viens no Daudzes pamatuzdevumiem būtu — atgūt parlamentam parlamenta varu. No valdības. Šī vara mazpamazām pārvilkusies pie valdības tāpēc, ka valdība ir vieglāk manipulējama, vieglāk marionete. Turēt Kalvīti par patstāvīgu spēlētāju, būtu par daudz prasīts. Visticamāk pēc viņa "strukturālām pārmaiņām" valstiskais vakuums varas centra tā ar netaps aizpildīts. Valdība kļūs izpildīgāka. Bet ne jau uz Saeimas pusi.

Jo arī šiverēšana kopumā liecina tikai par galma kaislībām. Tautas reālu iesaistīšanos tiem nevajag. Pat JL, līdzīgi Jūrmalas uzņemējiem, kuri nevis paši sametas un uzdāvina prezidentei būdiņu, bet prasa, lai dāvina citi, prasīja Saeimas atlaišanu no citiem, lai gan vieglāk par vieglu bija pieņemt lēmumu, ka partija šajā Saeimā vairs nepiedalās un visai frakcijai nolikt mandātus. Politiskā krīze un — jaunas vēlēšanas. Bet, lai kā — mums tagad pie ruļļiem ir divi anesteziologi (Daudze, Birks) un ķirurgs (Zatlers). Kādos brīžos tos vajag, skaidrs. Vieni mūs iemidzinās,cits kaut ko nogriezīs. Bet, ja no atlikušā, kā profesoram Preobraženskim un dakterim Bormentālam "Suņa sirdī", iznāks Šarikovs, tad arī veterinārs mums jau ir. Un līdzīgi Šarikovam mēs beigu galā domāsim — kā man paveicās, kā man paveicās...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form